Ventas operdziedoņi

Aizbraucām ar čaļiem uz Ventu. Apmēram turpat, kur Zogam šogad neiet, lai kopīgiem spēkiem tomēr noturētu cilvēku augstāk attīstīto būtņu saraksta virsotnē. Apbruņojušies ar visdažādākajiem cilvēces izgudrojumiem makšķerniekiem dodamies copē. Gan īsajā vakara cēlienā, gan garajā rīta copē veiktais pētījums pierāda, ka Ventas līdakas kopā ar latviešiem ir devušās peļņā uz Īriju. Palikuši tikai līdaku bērni. Un arī ja ir kāda "patriote", tad ar mums runāties nenāk. Pārīti ņemamu zaļsvārču izmānīt tomēr izdodās, bet tas ir kautkādā puspaštaisītā garā grāvī, ko par Ventu grūti nosaukt. Situāciju nedaudz maina lēmums pāriet uz "diegiem". Izrādās, ka ar tiem tomēr var paart. Pajēmām trauslus, trauslus kātiņus, tievas, tievas aukliņas - nu tā ar testiņu uz 3 kilo. Tā kā bija zināms, ka zivis var noķert uz kartupeļiem, makaroniem, putuplastu, tad kāpēc gan nepamēģināt Haribo lācīšus? Tā nu vairums asaru ar tika noķerti uz ēdamgumijs ar kustīgo ofset āķi un astoņgram svinagalvu. Makanākais gandrīz puskilo. Un dažreiz man liekās, ka nevis pīpēšan vai hamburgeru štopēšana saīsina mūž, bet gan asar tīrīšana...