Starp negaisiem lavierējot!!

Zašibisj!!!! Nokasu puņķus no rokām, atsvaidzinu tārpu buķeti un aiziet nākāmā gaidās. Nu jau ilgāk jāpagaida, bet pēc kārtējās copes kaut kam konkrēti iedodu lūpā. Nu, neks tas labs nav, bet moš' tie tādi vientieši tur lejā ir, kas negausīgi turpinās savu, iespējams, pēdējo mielastu!? Pāris tārpainu un ļoti saldu bumbu vel peivienoju desertam, un, kā ta ka, viss turpinās ar dubultu sparu. Pa vidu 700-900 gramniekiem trāpās pa kādam makanam un līdz ar rīta nesaprotamo miglmākoni cope pārtrūkst pilnībā. Uhh, kas par 2h maratonu sanāca. Juris tikām paspējis pagulēt, 3 reizes pačurāt un 100 reizes nožāvāties- kaulainie pieteikuši bada streiku kā nekā. Es sajūsmā, nebija ne jāžāvājas ne jāčurā, bet jābauda puņkaino ķeršanas priekus. Tīkliņu protams viens nevarēju laivā iecelt. Saridājuši bada pātagas, jau pirms 5iem tauvojamies, sveramies (nu krāniņš tāds, ka 16 zivis svēra nedaudz virs 13kg. Tāds, lūk, tas man trāpījās!!) laižam manu tīkliņu, stiepjamies un ar labu rītu, sēnalas rīdams, novēlu visiem gulētājiem. Nākamajā dienā tīrišanas un kūpināšanas process aizņema vismaz stundas 5cas, bet nu tā, ka tā ir viena liela un jauka daļa no copes, tad par to nebēdāju, protams mājinieki un visi, kuri piedalījās aptaukošanās izvirtībās, ar neko daudz nekurnēja. A ko darīt, ja kūpiņš ar apinīti staigā roku rokā, kā arī gaileņu plantācijas lūkojas spicā nazīša virzienā. Nu ko man tagad darīt??? Pareizi! Rukāt, un velreiz, rukāt!!! To pašu arī Jums vēlot, otnjsh