Pliču laikmeta piedzīvojumi.

Aizlaižu otru mailīšbērnu pirmā pēdās, jo pirmais, kaut kādā kārtā ir notinies no āķa. Tā bandinieki ir izspēlēti, tagad varētu kādu svarīgāku laist šaj' spēlē. Copes šiem ļoti ļoti skaistas, lēna cilāšāna, bez tricināšanas, bet cilāšāna ar konstantu tricināšanu jau ir virskilavnieka gaidu gaidenieka firmaszīme. Hmm, tad parādās, pa kādam zirgam un tornim, un te pēkšņi darbā tiek laista, kas kas, nu dāma takš. Drosmīgi gan. Ir tikai 7i. Tik īsa šī partija bija, jau šahs&mats. A ko tālāk? Moš velvienu uzraus!? Pliču ēra: Nu davai. Tikai, man tagad liekas viņi mani pārprata, jo sāka dambreti močīt, kur visi kā peškas, ja nu vienīgi kādam atļaujies garo ceļu mērot līdz savām mājām, bet es neļāvu, lai arī gribēju. Aizlaižu trešo mailīšbērnu otrā pēdās, jo otrais, kaut kādā kārtā ar' ir notinies no āķa, nu tā pat kā pirmis. Turpinu kaut upes peškas: uzlieku 2 tārpeļus uzreiz ir galā. Uzlieku 13it, rausta & tirina, bet bik' pa šerpu. Spītīgi turpinu vien gaidīt maģiskos 10-11, kad atkal kāds vells atnāks palādēties, bet pienāk pirmās partijas brīvlaišanas upuri, ar pilnām kabatām sūdzību. Es, protams nedaudz sabijos, bet izlikšanās par muļķi, bieži vien nostrādā, arī šoreiz, un viņi notinās. Vel nedaudz pacepos rīta saulē (varētu tagad tajs Japāņu vai Ķīniešu operās piedalīties), nomakarēju vienu zeku no kants vidus un devos autiņa virzienā. Knapi sačoku atvilku līdz krastam. Neliela izlasīte, tad aktu foto un neliels moto, un neveiklas pārdomas: ja lielie pienāk (kas pienāk katru reizi), tad paspēj kādus 1-2-3 izšmorēt un viss.