Pliču laikmeta piedzīvojumi.

Pirms pliču ēras: Šodien biju nolēmis doties sameklēt avtt aprakstīto ezeriņu vietējā gida pavadībā, un pie reizes aizskriet pārbaudīt, kas ir vairojies un mainījies pie laktiņas Lielupē. Moš aizlaist uz nakti, bet pērkoņlietus visus plānus samaina un buģiļņiks tiek uzštellēts uz 01:45. Pamostos diezgan rēcīgi, ar telefonu rokās un 2 minūtes pāri zvanam, zvanu neatceros, bet toties pamodos. Ārā viss mierīgs un arī ļoti silts. Ceļš pielījis, daudz ežu, pareizāk sakot- ežu pļocku uz ceļa. Eži sašūmējušies un autobraucēji nav bijuši tam gatavi. Upe sagaida super mierīga. (Atvainojiet par atkāpi, bet patīkami, ka P+Š kā tiko 3 setos uzvilka G+R un pie tam OS 2012 1/4. Pat sieva spiedza no laimes, arī sievasmāte. Būs laikam bīčvolīti jāsāk regulāri dauzīt!?) Mēness viegli glāsta ar savu blāvo gaismu tumšo apkārti un saprotu, ka esmu ieradies stipri par agru. Kamēr samaisu barību, sakrāmēju štrumus uz laktiņas, kamēr-kamēr tikmēr vel ir pilnīgi tumšs. Kautkā saskatu atzīmi pretējā krastā un baroju pagājušās reizes vietu. Viens, divi, trīs, un 14padsmit, bet velaizvien bez lāktura nu nekādi. Pamanos pa tumsu saķert mailīšbērnus (tie gan upē rijīgi) un aizsūtu vienu izlūkot kants apakšu. Līdz ar pirmajiem saules gaismas glāstiem sāk kosties plinderi normālas vīra plaukstas izmērā. Kāds lielāks, kāds mazāks (kā jau vīri), bet bez īpašiem pārsteigumiem.