Tad, kad nekas nav skaidrs, es ... .

Nolemju pasnaust 12:00-01:05, sariktēju copenes ar free run iespējām, un liekos slīpi kā tāds apglabājamais gabals. Pamostos, labi neizgulējies, pludi nav nekur aizskrējuši, cīga, sazvons ar Juri, kamam sūkājiens pilnīgākais, kuru jau par "DižSūkājienu" varētu nosaukt. Atžirkstu un turpinu ķīmiķot pie breksenēm, zīlēju gaišajās debesīs, kas ir pilnīgi noskaidrojušās, un spožā mēness gaisma apžilbina manas šaurās kaķā acis, līdz atkal neizturu šo ārprātu, ko par nakts necopi sauc, un ienirstu laivas dibinā, palīdzīgu roku meklējumos: "Man vajag puķes, ļoti vajag un tu-līt. Skrienu uz urbanizētās vides pusi, tekalēju pa aprūsējušiem skārdu jumtiem, bet kur te puķes? Ā reku' ir, bet kā lai tiek lējā. Ir viena vietiņa, bet tāda aizdomīga šāj' vidē. Neogotikas stilā lipināts tornītis ar četrām durvīm, pa katrām šauras vītņukāpes ved lējā un tur saspiedušies veci ļaudis, kas, kā jau veci ļaudis, pa tām ļoti lēni slāj lejā. A man ta jāsteidzas, grūstu šamos / pludi turpat kur bijuši / , a šie kā šampja korķis izsprāgst atpakaļ un sāk visu no gala, bet puķes ir tepatās lejā. Lekt, nē maķenīt pa augstu. / pludi turpat kur bijuši /" "Baigākā stihija piemeklējusi Valkas ielas, skrienu pie savas ģimenes, jo kā tiko esmu atgriezies no Rīgas, kur pavadīju nedaudzas dienas komaņģirofkā, sniegs līdz kaklam, šļūdoņi un pilnīgs haoss, es nesos lejā, tad baigākajā augšā, bet elpa tāda lēni-mierīga, nedaudz čarkstoša - trennēts organisms kā nekā / pludi turpat kur bijuši /" , bet, bet jau gaišs.