Neķītrā Rudens Pēcgarša.

Sacepu kafiju, pagatavoju makaronus, pusdienām, nolieku neslīkstošu stieni un kopā ar rīta cīgu priecājamies par mostošos dienu, kas solās varen laba būt- kamēr vīrs māna zvīņu kundzītes, tikām sieva sauļojas uz ruberoīda paklāja, jeb esi sveicināts 20. oktorbi 2012. gadā! Ar apbrīnojumu precizitāti uzairēju izliktajai bojai un varu noenkuroties. Rīts mierīgs, mostas zosu paviljons, kā arī zīriņu paviljons. Izridāju zandarteni un, ar iepriekšēju aprēķinu paķertās raudas filejiņas, spraužu uz āķa. Iejaucu breksēnu barokli, ar varen daudz gaļu un pievēršos vīķu ganīšanai. Klusumu pārtrauc divu vīķu kundziņu pievārēšana. Lieliski! Sūtu vienu zanderu medībās un turpinu ganības, kas nekādi nesokās. Metu šo nodarbi pie malas, un iebaroju puņķveidīgi spotu ar ~5 bumbām. Uzvērpju 1 balto, kaudzīti ar ķikuriem un uzlieku cepurīti ar vel diviem baltajiem un, aiziet, lielās cerības var tikt piepildītas. Uz copi jāgaida kādu h, bet ir, un plinders rokā. Tam seko velviens un tad vel. Bet aktivitāte, līdz ar saules sveces parādīšanos iz meža līnijas, apraujas. Z-copene klusē. Izrauju šamo laukā, a tā uztaisījusi ar manu sistēmu viņķel-fiņķel. Atmiņā ataust aborigēna vārdi, un nogriežu astes spurai pašu galu - vērpt nav spējīga, bet absolūtā haotivitāte ir garantēta. Tādu, nedaudz sakropļotu un bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, laižu šo atpakaļi. Žvidzinu pie puņķveidīgajiem vienu nelielu pļacku, kas aktivitāti nemaina. Laižu 2 apelsīnus, un izceļu pāris plauksteniekus. Aha, uz mazām devām nereaģē, grib ko manāmāku.