Bebri foreļupēs

Vienkāršoti izsakoties upes var iedalīt divās grupās:
-Ritrāla upes: strauji tekošas upes ar cietu un akmeņainu gultni, straumes ātrums virs 0.2 m/s-: te ir vēss, tīrs, tekošs ar skābekli bagāts un barības vielām nabadzīgs ūdens, te dzīvo foreles, alatas uc.
-Potamāla upes: lēni tekošas līdzenumu upes ar smilšainu vai dūņainu gultni, straumes ātrums zem 0.2 m/s: lēns, ar barības vielām un ūdensaugiem bagāts ūdens, te labi jūtas karpu dzimtas zivis.


Mazo upju ūdeņu tīrībai izšķirošs faktors ir pietiekošs ūdenī izšķīdušais skābeklis un tekošs ūdens, kas nodrošina upes dabisku attīrīšanos. Ir tieša sakarība starp ūdens temperatūru un tajā izšķīdušā skābekļa daudzumu, jo siltāks ūdens jo skābekļa mazāk.
Mazajās upītēs tīra un vēsa ūdens pieplūdumu nodrošina avotu barojums un mežaudzes. Skābekli ūdenim dod upju straujteces. Skābeklis ūdenī ir vitāli svarīgs mazās upes ekoloģiskās ķēdes dzīvotspējai: Aļģes, ūdensaugi—Kukaiņi—Lašveidīgās zivis

Tātad vitāli svarīga loma ir akmeņiem upē kas veido krāces, straujteces, atvarus un atvariņus. Ūdenim tekot pāri akmeņiem notiek ūdens bagātināšana ar skābekli no atmosfēras. Tāpat akmeņi kalpo par mājvietu alģēm, baktērijām ūdensūnām un kukainīšiem (zilspāres, viendienītes, sānpeldes uc), kas savukārt patērē ūdenī esošās barības vielas. Augi fotosintēzes procesā arī bagātina ūdeni ar skābekli.
Seklas vietas ar oļainu vai zvirgzdainu dibenu kalpo par nārsta vietu forelēm un citām lašveidīgām zivīm. Upes dibenā uzkrājoties organiskajām un neorganiskajām nogulsnēm lašveidīgās zivis zaudē nārsta vietas.

Kas notiek kad tur iejaucas bebrs: tiek apludinātas upju straujteces, kas bagātina ūdeni ar skābekli un uzkrāts organiskais piesārņojums no apludinātām teritorijām, kā arī tiek uzsildīts ūdens. Nenotiek upes dabiskā attīrīšanās ar no tā izrietošām sekām.

Bebrs ir lielākais grauzēju dzimtas pārstāvis Latvijā.
Vēsturiski to skaits salīdzinot ar mūsdienām ir bijis krietni mazāks. Senatnē bebrs tika izmantots pārtikā, medicīnā un apģērbiem, to skaits nebija liels, kamēr 19 gs vidū Latvijā (Daugavā pie Jēkabmiesta un Gaujā) tika nomedīts pēdējais bebrs.
Bebrs tika atkal ieviests 1927g. no Norvēģijas. Ielaida tos Stendes upē, astoņus gadus vēlāk Rauzas upē. Astoņdesmit gadu laikā bebru populācija ir nozīmīgi pieaugusi un tie ir sastopami gandrīz katras upes baseinā.
Pašlaik bebrs atrodas barības ķēdes augšā, vietā kur tas nekad dabiski nav bijis. Bebra dabiskais ienaidnieks ir vilks, lūsis un ūdrs. Vilku un lūšu skaits mūsdienās tiek "zinātniski kontrolēts" ar uzskaiti un medību kvotām, bet bebru skaits turpina pieaugt.

Savulaik Latvijas mazās upēs bija tipiskas foreļupes. Par to liecina kaut vai pērļu eksports uz Eiropu Kurzemes Hercogistes laikā. Pērles tika iegūtas no upespērlenēm, kuru dzīve vienos ūdeņos ar bebriem nav iespējama. Pērlenes dzīvo upēs ar tekošu ūdeni un smilšainu grunti. Stāvošā ūdenī un uz dūņaina upes dibena tās iet bojā. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka ap 2030 gadu Ziemeļu upespērlene Latvijā būs praktiski izmirusi.
Vai mēs ļausim vēl dažām sugām izzust? Viss atkarīgs no mums pašiem. Ziedosim savu dārgo laiku, kaut vai viena dambja nojaukšanai katrā copes dienā.