Ak ezeriņ, ak ezeriņ, tu manu sirdi priecīg' dar'!

Biju noskrējis nedaudz pastrādāt un pie reizes arī pacopēt taj' ūdenī ko par Teiksmoto saukā. Lai kā tur arī saukā, šogad neesmu ne kārtīgi parukājis, ne pacopējis tur. Juris jau bijis pa trim lāgiem, bet šamam vakums pilnīgākais. Varu apbrīnot tikai viņa pacietību. Sestdien parukāju tā normāli, un pēc tam kopā ar vakara piesaulīti ielaidāmies ezerā. Pacopēt sanāca tieši divreiz ilgāk kā pirms tam parukāt :), ļoti loģiska un patīkama attiecība. Viss sākās ar to, ka nostājās vējš, tad man labi kodās vīķu bērni, bet Jurim tieši ruduļi grābstījās ap tārpu. Kāda nu kuram tā specializācija. Buļk, buļk, plakš, jeb kā nu kuram tās sidrabainās zivtiņas salido iekš' to ūden'. Kamēr mīcu barību plakano vietiņai, tikām mans pluds pabraucis kādus 3m sāņus, bet atkal sastingst. Gaidu nenogaidīdamies. Izrādās šāda hipnoze nekam neder, un izvelku skaisti sadriskātu vīķi. Hmm, kas viņam nepatika? Pārlādēju, un turpinu bumbot ar barokli brekšu bēru galdu. Kaut kā neviļus tomēr sanāk skatienu pamest uz kaulainās pindzeles pludu, a šamais dur tik prom, ātri tā kā agonijā raustīdamies. Ņemu bada pātagu un dodu pa ilkņiem un sēž šamais zinieties, nāk pasmagi, bet pie laivas vispār iekožās gruntī. Vobšem viens īsts varoņzellis. Pie pirmā ņēmiena pamanās izlocīties no maniem knaģiem un pārgriezis ar žaunu vāku man pirkstus, dodas atpakaļ stihijā un atkal iekožas gruntī vel pēdējo reizi savā zvīņainajā mūžā. Nedaudz patielējies, stiklacis beidz lauzties un dodas manos apskāvienos. Stabils 2vnieks. Sēdies! Jes un uuuuu, atskan ezera tālēs, plūst konīts un uzdzīve var sākties. Labi, labi. Nekā tāda tur nebija, bet pa graķītim un pārlādējot turpinam žvadzināt. Uz brekšu punkta piesakās viens kārtīgs raudišs un vēlāk neliels plinders, pēc tam iestājas klusums. Ezers kā spogulis. Jurim ir cope, bet arī šis tiek izspļaudīts. Nu neiet šamam kaut kā. Tā sēžam, šis tik mudina uz graķīti, un tad vel un tagad par šo un tad par to. :) Tā trekterējot pamazām, dzirdu kā aukla man aiz muguras švīkst. Oho, vel kāds kaulainais ir pamodies. Arī šoreiz cope pārliecinoša, tik nedaudz parausta un metas skriešus. Es lieku pa ilkņiem un nedaudz mazākās miesās apaudzis augonīts slīgst manos apskāvienos. Laimīgais, vai ne!? Nu jau iet pa visam jautri, bet tad iestājās tumsa, Jurim uznāca sīmans, šis nolikās ar to slīpi līdz rīta gaiļiem. Lielais breksis ar snauduļoja, kāds ko pabikstīja, bet spļaudījās regulāri. Tā ka pēc dabas esmu slinks, tad neko daudz tur nemainīju, tik pārštellēju mušeniekus vai nu tīros, vai ar piparkūkām un pa laikam izcēlu kādu plinderi varenās miesās. Bet Kaulaino pindzeli nomainīju pret lunkano. Uzliku filejiņu, kuru apstrādāju ar kārtīgu naktenieku. Bet, bet nenostrādāja šāda kombinācija ne pa kam. Līdz ar Jura knosīšanos, notinās ar' sīmans, uzliku atkan vienu dzīvu, korpulentu vīķēnu un diezgan sparīgi valkāju plinderus. Patrāpījās pat viens apkilavnieks, bet šī nakts ar puņķainajiem galīgi čābīga izvērtusies. Te pluds sāk locīties, grīļoties un bailīgi trīcēt. Paskrien un apstājas, vobšem normālā reibuma stāvoklī, tik pa kuru laiku paspējis tā pielakties. Duikš, neizturu un iepļaukāju. A tur tireklis zinieties,ir, ir lokanais galā. Paņēma kad jau gaismīņa bij' nedaudz iesvīdusi. Locījās līdz laivai, tad pie un beigās ar' tajā. Turpinu, un zinies uzreiz ir cops, bet pēc nelielas dejas pluds apsēžas. Izdaru kontrolšāvienu a tur nekā, tik vien kā vīķēns, kamai vēders sadriskāts un apsūkāts. Mans domāt, ka ar glumā nedarbi, hmm?? Ielādēju pa jaunam, un nemaz vairs neredzu kur pluds paliek, tik vien kā aukla švirkst gar laivas bortu. Ai, ko tur daudz pētīt un vētīt, ietinu vel vienu kaulaino mēriņu laivā. Smaidīt gribas par šādu rīta copes cēlienu. Jurim gan ne, šis tik pūš. Līdz ar 4ām apaļām stundām, šī gada 16ajā jūnijā dodamiesm māju virzienā. Juris jau plāno nākamo izbraucienu, velreiz var tik nenobrīnīties. A kā kas garšoja un kur kas kūpēja, un kurš kam neko nedeva, tas lai paliek mūsu sētas bērnu vidū. Līnis ir miris. Lai dzīvo Līnis! @otinjsh