Vecajam kroplim bēda sanāca.

Lai tiktu uz copi, darbā samuldējos, ka mātei dzīvokli esmu apsolijis palīdzēt remontēt.
Sestdienas rītā mēs ar čomu jau pie upes. Katrā iemetienā zaceps. Čupa ar labiem āķiem pa p*pelēm. Bet nolemju pētīt, kas pa sviestu?!
Atkal metu un zaceps, fīderi savelku līkumā līdz maksimumam un jūtu, ka kautkas smagi, lēti sit pa rokām, tirinās. Aha, skaidrs.
Uz niknākās spoles kaseti ar samu šņori virsū, samu āķi galā, svina kluci kl't un davai cīnīties ar Nesiju. Ar otro mēģinājumu no akūnā dziļuma dabuju krastā. Pār visu plašu copes vietu bija nostiepts. Kroplība.
Jūtam, ka mūs kāds vēro. Visi vēro, pilla upe ar copmaņiem. Nu tak skats baigākais. Un protams čujs, ka brakars ar tepat kaut kur.
Zvaniju mentiem. Atbrauca ar, baigi fiksi. Gaidiju busu, bet atbrauca smuks kuterītis. Paldies pateica un savu tiešo tālruni atstāja.
Es jau šiem tākā teicu, ka ticamākais, ka saimnieks tepat kaut kur ir.

Šie aizbrauca aiz niedru raga kaķi valkājot aiz sevis. Pēc laika skatos, mašīna uzradusies. Un vecis nāk, maziņš un resns. Ar šausmīgi skumju seju. Prasu vai tavējais, tas duraks saka jā. Un man prasa, ko tagad darīsim - es saku, mans piedāvājums tinies, kamēr mentiwm atkal neesmu uzzvanijis. Nelauzām šim degunu, jo šim jau no bēdām asaras acīs bija. Bet izkodu kur šis bāzējas. Uz vārtiem piemiņai šim to enkuru uzkāru. Vēl parunāsim.
Vecais kroplis, un ne tuvu pēc nabaga badacietēja neizskatijās.
Lieki piebilst, neko nenoķērām un bonusā izlijām līdz apenēm. Pārsalām. Lab ka sakasiju naudu sildšķidrumam :)