ZIVES

Cmukas zifteles.

Sākumā aizraujās, tomēr ar laiku arvien biežāk bučiņu iedod un attā-tas, kad paķer savus n-tos tūkstošus un sāc aizdomāties...to es par sevi.

Cmukas jumpraviņas, Daugava vai kāds D-pils ezeriņš? ;)

Abas labas, bet visas tik un tā nenoķersi. Paaugs - kļūs rupākas, smukākas...

:)

Visas i negribu, ko ta meita vilks? :D

Copmann, tu man vārdus no mutes izņēmi- es jau tagad brīžam pajūsminos un šo to laižu vaļā. Man tā bija ar tām karpām- bija tā sajūta, ka OK, pirmoreiz, bet vispār pilnībā pietiek ar 2, (ja svētki svinami- nu 3;)))), bet paturēt 6 noteikti nav nekādas vajadzības. Vārdsakot, es pagaidām sev saskatu tādu mērena ēdāja ceļu :)

Ja vēļ copē būtu, kas mani+zivi normāli nofotografē, jeb arī vajag līdz februārim nevainīgu skatu tēlojot, apkārt pabārstīt mājienus par gopro... Tas būtu pavisam labi!

Tā ir brieduma izpausme, manuprāt, zivis ķeram priekam, gaļa ir sekundāra. Toties tāds prieks, kad tas mazais vai lielais trakulis uzšauj ar asti un aidā dzelmē-brīvībā...

Tas bij 5 minūtes ar auto (man 15 ar divriteni) no Daugavpils centra, neliels, sekls ezeriņš ar daudziem līcīšiem. Patiesībā man ir ļoti veicies, ka nav nez kur jābrauc, bet tepat pie sāniem var mierīgi aizlaist brīvā brīdī :)

p.s. Par to briedumu- jā, es pie sevis jau kādu laiku lasot šeit CL visas daudzās sarunas, komentārus uc par copes ētiku, zivju mēriem, mēru, paturēšanu, atlaišanu un visu pārējo pie sevis sapratu/secināju, ka, jo vairāk spēšu noķert, jo vieglāk būs lielo vairumu atlaist. Neviens nav mani mācījis vai audzinājis, vienkārši ES pats tā jūtos. Gribas gūt daudzpusīgu gandarījumu/prieku- gan garšojot, gan atlaižot. Nedaudz puņķaini/patosīgi skan, bet MAN ir tā.

p.s. He, ienāca prātā doma- varu būt dabā, noķert un paša ķertu(tas ir riktīgi forši) uzgrillēt, bet vēlāk vakarā noķerto zivi var nemaz negribēties ēst un mierīgi bez pontiem laižu vaļā. Tas ir kā veikalā - man nauda ir, bet es nepirkšu visu pēc kārtas tikai tāpēc, ka es to varu. Ļoti vienkārši.

Jā, tā viš i! Katram sava filozofija un viņš pats līdz tai nonāk. Citam arī 50 gados šķiet pareizi likt tīklu 300 metru garumā un atstāt to sapūt, jo nav varējis atrast...

Man pašam patīk plūstošie ūdeņi, Daugava-1-jā vietā, jebkad. Ezeriem un dīķiem sava romantika un arī copes specifika, tomēr...straumei ir spēks ;)

izskaties dikti laimīgs,domāju,ka ne tikai copē veicas,lai tev veicas:-)))

CORAPALA- jā, ir, par ko priecāties! Centīšos jaunāko meitu mācīt spiningmākslā ;))) Līdz šim esmu ļoti maz spiningojis, līdz ar to arī lomi švaki- uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt, kas vispār ir bijis noķerts- labi atceros- 4~5 līdaciņas, no kuram laikam tikai 2 bija mērs. Pirmo līdaķeli izvilku puikas gados kopā ar brālēnu, tā bija kaukādi 400~500gr, tad nekādi noteikumi man nebija aktuāli ;))) Nākamā bija braucot ar draugiem ar motorizētu katamarānu pa Daugavu- zemmērs, bet paturēju kopējai zupai- tas bija fantastiski- saulriets un tu Daugavas vidū ēd gardu zivju zupu... 3. līdaka bija mēriņš, tai klāt nāca pirmais un pagaidām vienīgais zandarts(krietns mērs) manā mūžā- atpūtāmies ar draugiem Burkānsalā aiz Jēkabpils- rīta agrumā uz oglītēm- tas ir to vērts! Vēl viena līdaciņa- - zemmērs- bija braucot ar kanoe no Krāslavas uz Daugavpili, paturēju praktisku apsvērumu dēļ. Ā, vēl ir bijušas divas līdaciņas ap 30cm- nu tādi galīgie bēbji- tās aug. Tā bij līdz šim rudenim ;)

Un, kā jau iepriekš teicu, jo vairāk/biežāk noķeru, jo mazāk drebu par katras zivs paturēšanu. Man ir tā interesanti- ļoti patīk sēņot- taču sēnes ņemu visas(ēdamās), bet ēdu gandrīz tikai gailenes, bet zivis ēdu visas, bet ņemu ne katru :))

Veiksmi tev ar'!