Atceros līdzīgu brīnumu, ko, tā sacīt, mantojumā saņēmu. It kā 0,16 bija, bet pēc vismaz 2 gadu desmitiem bija vēl gluži štengrs striķis - tik lēti vis neplīsa.
Tāda cieta. būs jāuzsien āķis jāpārbauda cik var uzcelt. bet tā uz mezgla neko stipra nav.
1986. gadā darba vietas komjaunieši mani palaida ekskursijā uz Vācijas Demokrātisko Repuibliku, tad arī sev un tēvam iegādājos šādas auklas. Tiem,kas aizmirsuši vai nekad nav zinājuši,varu pateikt,ka ar manu vēlmi braukt uz šo valsti nepietika, bija vajadzīga, gan uzņēmuma partijas komitejas sekretāra rekomendācija, gan jānoklausās KGB instruktāža. Grupu pavadīja cilvēks,kurš pēc tam par katru braucēju atskaitījās. Protiet novērtēt šodienas iespējas !
Parasti bija vismaz 2 KGB vīri līdzi, nomaskējušies zem parastiem darbaļaudīm.
Varnemundē ar vienu krievu čali pazaudējāmies, pirmā doma bija, ka nu gan būs sū-i. Vajadzēja tikt līdz Rostokai, nopirkām kioskā karti ,izpētījām iespējamos ceļus un izlēmām braukt ar divstāvu vilcienu. Rostokā fiksi pie grupas vadītāja, kurš ,protams ,bija par katru labi informēts,un mūs sagaidīja ar vienaldzīgu sejas izteiksmi :" Es jau domāju, ka saprātīgi puiši ar naudu kabatā nekur nevar pazust."
Piedod, Domātāj, ka savas atmiņas izklāstu Tavā albūmā, bet čaļiem ,svišķi jaunajiem, varbūt ir interesanti. Domāju,ka tos KGB čaļus arī arī nočekojām dažu dienu laikā- viens uzdevās par celtnieku, brīvi runāja 3 valodās un bija sajūta, ka VDR nav pirmo reizi. Arī vazāties gāja ar dažādām kompānijām. Otrs droši vien bija pats grupas vadītājs.
esi mierīgs viss ok. :)
Tie īstie KGB droši vien viens otru zināja, bet tie, kuri bija nolikti visu pierakstīt tie viens otru nezināja. Tā teikt - uzticamības pārbaude.
Es šo aceros - zaļā krāsā ?