Viss Par un Ap Copēšan' Iekš' to Baltijas Jūrj'
I' mumsim tāda laime dzīvot dižjūras krastos, bet kāpē' tik maz tur tiek copēts - nezinu. Jā, vasarā, kad ašuks piekrastē līcī sastājies, tad gan miljons ar kārotājiem, bet pati jūrja ar takš ir normāls zivju poligons. Mīnuss protams ir tā lielā žvankāšanās, un ja nav lielā kutera, tad ir ūbersvarīga vajadzība rūpīgi čolēt laika ziņu prognozes.
Nu re, gada divdsmitā un bikiņ no divspirmās nedēļas laikapstākļi iegrozījās tā, lai mēs varētu ieplānot brīvdienu un kā reiz aizlaistu uz to jūrju pašūpāties viļņos un paganītu kādu zivtiņu. Šoreiz bijām četratā vienā laiviņā, div’ bikīt rūdīti copmaņi un uz pakaļējā sola divi mīlnieki, kuri pārtika viens no otra, lai gan pamanījās arī ko noķert. Ielaidāmies tā ap 7iem no rīta, bet uz jūrjas nenormālākā migla. Taustoties gar krastu lēnām velcējam uz mencu točkām. Piekrastē spēlē vējenes, pa reizei uzsit pa vizuli, bet nesēžas. Tuvojoties mistiskajai bākai, copju paliek arvien vairāk. Tā ka vēja nav un pa miglu nav nekāda iekāriena līst jūrjā iekšā, tad kādu rīta h veltam vējeņu spiningošanai piekrastē. Brīvpusdienas tam, kurš pirmais izvilks zivi. Tas pirmais esmu es. Ņam ņammī! :) Pie zivīm tiekam visi, tikai daudz shodu, daudz ņēmienu un pakaļdzīšanos. Incanti, bet ne jau pēc šīm žuvēm braucām. Čujka saka, ka migla paklīst un močījam uz vienu pazīstamu pumpu. Pa ceļam nojūdzās eholotes devējs tāpē paliekam bez acīm. Škrobīgi. Vēja nav, dreifa nav un zivi dislocēt neizdodas. Process līdzīgs adatai siena kaudzē. Aizdodamies uz nākamo furunkuli, kur tas pats stāsts. Labs i’, šitā uz aklo maz ticības, tāpē’ dodamies meklēt krasta kanti 12-7m. Uz čuju izdodas atrast. Tur arī parādās copes. Pilkerēšana saks un visi džigojam ar šūpiņiem. Zemmēri, knapmēri un mēri te dzīvo. Pa kādam gobus nigeram arīdzan. Točka pēc kādas h pieklust. Izmetam boju un aizmočījam uz piekrastes akmeņiem paganīt spožās bultas un nolaist ūdeņus. Iesākumā ir kāda aktivitāte, bet pēčāk jūrja galīgi pieklust. Pludiņotāji pa kādai šlepē, bet mums nekā. Izmetot velcītē goda apli, tiekam pie kādām retām dusmīgākajām žuvītēm un močījam uz boju menčuku skalpēt. Man tie šūpi ZB, tāpē’ lieku smago džig’ un garu ļurļaku, ķipa kaut kas starp luci un nēģi. Otrajā pravodkā normāls belziens un skaists bārdainis galā. Vēja nav, dreifs super lēns, zacepu maz - ir incanti. Te atkal belziens un vel skaistāks kustonis galā. Džigot tomēr ir forši, arī mencu jūrā. Tād divkilavnieks pumpē nepajokam. Vobšem aktīva bija tikai viena točka, kas lēnām izrubījās un laiskā pēcpusdienas saulītē devāmies auto virzienā ne īsti ar copi apmierināti ne arī neapmierināti. Nu tā - pavidam :D . @o. P.S. Pēc div' dien' Resnais ar Garo ar' to dorš’ ganīja. Vienam bija zašebis taču otram nikā, lai gan vienā laivā sēdēja un vienu gaisu elpoja. Nav jau nekāds medus laikam, ka met un tik velc. Bet ir forši tāpatās!! :)
Lūdzu reģistrējies, lai komentētu.
Uz augšu
Jauka atskaite:)