Pirmrindnieki

Nedēļas nogalei izvēlējos mazāko no diviem ļaunumiem, tas ir sestdienu tikai ar vēju, nevis svētdienu ar vēju & lietu. Rīts “foršais”, kā teiktu mans labs draugs Spēks: “Šādās dienās vai nu nenoķers neko vai iesipīs vismaz 10niece. :)” Vobšem man gadījās līdzīgi, hehh he he. Ap pusē 8iem ierāpos norfīnā, tad laivā un maucu no Priedaines uz Dzintariem. Cerība ir liela vai nu kādu žani izšupot, vai arī žabovņikā pie kāda normāla gepardiņa tikt. Pa ceļam palūkāju uz ātro vecās iestrādes žaņa verņakos. Tur tik zīmē ārprātīgus balto zivju barus, bet žanis nepiesakās. Beznaģoga un arī pārāk neiespringstu. Tuvāk pie Dzintariem laivas ko pulcējas, laikam veco labo laiku vārdā, jo kamēr es peldināju savus boblerus žabovņikā un tam piegulošajā teritorijā, tikām tās ir pašķīdušas. Neir labi, tas skaidrs. Man bobleri dod tikai zemmēru (uz bālīīīsonga trāpījās), vējš tāds pretīgs un enkurs īsti laivu brāzmās netur. Knaģi salst. Viss slikti. Pēc pāris h, kad esmu apostījis visas labās vietiņas, močīju apakaļ uz Priedaini, kur 3 enkuri padomā. Taisnē aiz dzelzīša tādi monstrālie viļņi, uauuu, labi pakratīja. :) Kaut kā arī tiku līdz pirmajam verņakam kuņģa saturu paturot sevī. Tur izdomāju paniekoties ar ašajiem, nu vismaz jautrības labad, bet tikai divi. Boblers ar nevienu neuzrunā. Bāc, tās pauzes mani kaitina, bet bez tām jau laikam nekā. :D Palikušas man labi ja 10min., tāpē ātri aizbīdos uz vienu pusverņaku. Tāds tā kā sēklītis, kur citām reizēm āšie labi piesakās un pa reizei esmu dzirdējis, ka pa kādam pīļknābim arīdzan. Vienā pusē trīs metieni un nikā. Pabīdos sēklītim otrā pusē, viens metiens, tātad pēdējais metiens, jo vairs tikai kāda minūte un jāskrien mā, auto jānodod , kā sacīt jāsaka. Bāc, kaukāds zaceps. Nē, faaak, zaceps ko purinās. :DDDD Vobšem kaut kādā mistiskā veidā iesipa ļeidaks. A laika ta nav, tāpēc paņēmu nazi un pārgriezu žilku. Joks protams. Labi 10niece nav, bet arī zemmērs nava. Iesākumā ko pamocījāmies pie laivas, tad šamā, laikam mani pamanījusi, aizjoza kādus 20 metrus token. Tad kādas pāris minūtes mēģināju šamo iecelt laivā. Izdevās, pat rokas pēcāk netrīcēja. Laikam. Pati zivs bija viena, tukšu punci & skaistu bezmatainu kārpiņu uz kreisā žaunu vāka. Simtupiecus centimetrus gara un septiņi komats divi kilogramus svarā. Tā lūk! Ai, nu rīki protams šim pīļknābju pasākumam galīgi nepiemēroti - Salmo “Tigore” 12nieks tubulārs, pusstrādājoša Cormoran spolīte, pirkta pirms kādiem 4iem gadiem pa 29ls, kaut kur laikam 9lb pītene un AGAT titāna pavada ar tikpat LB vai pa gramu vairāk. Pats svarīgākais, ka šamo piemānīju slinki raustot orbītu simtudesmito sp. Tie kuri zina šito plastmasas puļķi, mācēs teikt, ka Lielupē tas ir aizliegtais māneklis, lūk - brakars, blj!!!! @o.