Ak ezeriņ, ak ezeriņ, tu manu sirdi priecīg' dar'!

Otrdien no paša rīta uz pāris stundiņām izdomāju iebraukt tikai pirmdienas vakarā. Tā starp citu, hehzzz . Iebraucu a’. Gaisma aust, vīķu daudz, vējš velk, ka maz nemetas, bet tā vajag. Vajag labam kļovam! Bet, kamēr dzidri zilo debesu vietā tāda pretīga, miglaina dūmaka gaisā karājās, tikām varēju atslābt un rīt savas maizītes dziļi skumjā vientulībā. Ap kādiem pusē septiņiem, kad izlīda sildošā saulīte, uzreiz pieparkoju divus mazuļus ap puzotru kilo. Tad pāris smuki svītrainie redjiskas un palika tikai saule, dusmīgs ūdens un baiss vējš. Sēdēt samiņā tādam kungam kā man nav diez ko ērti, tāpē’ labsajūtai man tur visādas tantriskās dzenjogas pozas izdomātas. Tā, saulei par izklaidi pozējot, četros līkumos pārlocījies visnepiemērotākajā brīdī kaut kas klauvē pie laivas. Nē nu maz kas, nodomāju. Ciemiņi moš? Pludiņš izrādās! No breku barotās točkas kāds nocēlis vīķi un nāk ciemos. Atbrīvojies no tantriskajiem līkločiem, pietinu lieko auklu un IR!!! Forši pumpē, rokas gurst. Šamais piekusa ātrāk. Svari rāda 4.3kg. Laimīgs pa vējam plivinos uz māju pusi lielīties.