Manas upes

Alatas meklējot pirmsjāņu laikā. Nesenie lieti upes ūdeni bija iekrāsojuši sarkanbrūnu, par laimi duļķis jau bija noskrējis. Šo lielisko vietu apstrādāju pāris stundas ar vairākām pauzēm. Iemesls tam ļoti skaista alata 40+ kura atrādīja sevi ik pa brīdim nolasot kukaiņus no ūdensvirsmas. Sākumā to ievēroju no pastāvā krasta, tad nokāpu lejā un vispirms metodiski apmētāju garo bedri zem krāces kur pēc manām domam tā katrreiz atgriezās pēc uzkošanas. Rīta cēlienā viens mans paštaisītais rotiņš ar melnu lapiņu un dzeltenbrūnu spalvu pušķi uz āķa jau bija atnesis dažas nelielas alatiņas. Bet lielā uz to neizrādīja nekādu interesi. Mario ar dzelteno serdi tai patika labāk, bija vārgs piedūriens, bet tas arī viss. Tā arī paliku ar garu degunu šajā vietā, tik vien kā 3 satelīti 20-30cm garumā bija mazāk uzmanīgi.