Ak ezeriņ, ak ezeriņ, tu manu sirdi priecīg' dar'!

Es pat nezinu vai kādam vispār šo drīkst stāstīt. Bet palielities gribās, jo copēt prieks ir viens tāds prieks kuru točen vajag padalīt. Tāpēc, atbraucis majās, palielos, ja.  Laika prognozes bija tādas nesakarīgas un vislaik mainās. Bet mans nenobijās. Dienu iepriekš tika rūpīgi izvēlēta točka. Kaukā negribējās man braukt kur līgo nedēļā labi copējās, jo breki tur nav jau kādus trīs pēdējos gadus, bet naktī kad pluds cilājās ir forši. Tāpēc piektdienas vakarā aizlaidu uz citu nostāstiem apvīto ezera daļu, kas dziļāka. Vispār ezers tur ļoti dūņains. Enkurs iegrimst ap m dziļā sapropeļa slānī. Ar eho kārtīgi izbraukāju krustu šķērsu meklējot kautko. Pēc bildes izzīmējās trīs točkas : cieta grunts 3,60m, tad 4,00m un vel uz lēzena kaņķika izejā no bedres ciets klons 3,30m. Nez kāpēc izvēlējos 3,60m, kur nedzaudz iebaroju, sēklai kā sacīt jāska un uz māju. Sestdien ielaidos jau laicīgi ap astoņpadsmitiem. Lietus līst, nē, laikam nelīst, bet sajūtas kā sēžot mākonī vai aukstā turku pirtī. Viena vīķe karājas uz breku galda, ar otru strādāju pie perimetra. Ap deviņpadsmitiem protams nostrādā breku galds un nedaudz pastīvējies tieku pie kautrīga viens komā septiņdesmit astoņi kilo kaulainā. Viss notiek! Hmm… Tad divas stundas klusuma. Jāmēģina puņķainie, tāpēc uz breku galda lieku balto tārpu čemuru un, gribēdams būt ļoti gudrs, zandarta pušku nolieku blakām, jo zinu, ka šamais tur pienāks. Kā par brīnumu breki sāk kosties. Mazi un mazāki, bet pa vidam izšauj arī pa kādam kilavniekam. Process labais. Patīk! Tikām ulmaiņlaiku sīfox lēnām laiž cauri, bet patīkami, ka sēžu zandalēs. Ūdenim ir kur notecēt. Kad jau tumsa kož acīs un es ar pusslapju dibuā esmu pavisam aizmirsies, uz breku copenes (Salmo Elite match 4.20, pamatā 0.20 mono, pavadiņš 0,133mm un mazs 12ānr āķīts) piesakās VIŅŠ. Spolei bremzi vaļā un priecājos, ka atkal esam satikušies. Līdz šim rezultāts 0:2, kur nulle mana. Ka tik neietu uz breku copenes pusi. Kā tiko tā padomāju, tā mazais vilcieniņš uztaisa skrējienu un savāc žaņa makšķeri. Knapi paspēju šamai attaisīt lociņu vaļā. Jau saprotu, ka izredzes man baisi mazās, bet varbūt tomēr? Apmetis pāris puslokus ap laivu, izdodas VIŅU pacelt pirmo reiz. Īsti apmēri netika skaidri, bet kad uzšāva ar asti pa ūdens virsu, ta visi jautājumi atkrita uzreiz. Vel viens goda aplis ap laivu un paceļu šamo otro reizi. Izskatās ļoti svarīgs un dusmīgs. Uz aci 8-10kg. Bet neraža, žaņa copenes āķis ir ieķēries enkura striķī un tas manas izredzes samazina vel vairāk. Vienīgais, ka cienītkungs ir labi paguris. Tā ir mana cerība. Aizmirstu tikai, ka VIŅAM dikti gribās dzīvot un šis taisa tādu sparīgu vienu skrējienu. Nepārplīsa - nopriecājos. Un ta iedeva robā vel vienu rezi. 0:3. Žaņa copenes pītene manu breku 0,20mm mono pārgrieza kā .. , nu…, fāāāk, ja! Es pat nesaskumu, rokas netrīcēja un lamāties arī negribējās.