Zemūdens dzīves ekrāns - Eholote

KAD BILDES NAV, BET VIŠS NOTIEK: Rīts. Nesos uz vakardienas superverņaku. Laukā tumša rīta krēsla un tur jau viens stāv. Blj, maita. Kā, ko? Parasti es esmu tas miglumērkaķis, kas ar tumsu jau atzīmējās zivīgākajās točkās. Nostājos pieklājīgā attālumā, bet līdz zīmīgajam kaņķikam un plauktam netieku. Sanāk tāda kā beletāžas centrālās ložas pirmā rinda no kuras nolūkoties kā tas viens izvelk vienu, tad nākamo. Sirds netur - asiņo, tāpēc ar skumīgu ģīmi bīdos tālāk, jo nevar takš būt, ka tikai un vienīgi tikai tur. Var! Vienā tāda vietā, lai gan bilde galīgi švaka, bams un 49cm. Jau vairs nav bomārs :D. Mainu leņķus un gummī, bet vairs aktivitātes nav. Ko tālāk? Veru vaļā dziļuma karti un lūkoju, kāpēc šeit un tur ir, bet citur nav? Kur tā šaurā zilā korelācijas līnija? Nuuuu, he he, varētu būt tāpēc ka..... Knipis šķeļ gaisu, dodu ručkā un vālēju uz līdzīgu vietu tā liekas. Ja jau žans ēd un tur ir, tad būs man mans knikt, sapņoju es savus slapjos sapņus. Stājos, metu un bams - 50+. Ej tu nost... Nākamjā piesūcas zemmērs, tad cope un velviens 50+. Kosmoss! Te vel papresēju no dažādām pusēm un čūpstinu tālāk. Visādas aiztikšanas šur tur zīmējas, bet kontaktu vairs nav. Ai, laidīs līdz vietai kur vakar bija labi, bet rīta kungs veljoprojām nav izkustējies un masē točku..... Tā ka diena īsa, tad brienu vien uz jauno superverņaku dabeigt tās lietas līdz galam. Pulksten 13:30 un žans i pamodies, portāls atvēries, daba neguļ. Sipj pa gummī nikni. Pravodkas lēnas, bet vislaik kaut kas notiek. Te safočējos ar vienu žanību. To ar savu ērgļa aci pamana apurbēji. Mana narcistiskā muļķība atkal nostrādājusi savu ļauno joku. Nostājās blakām un, kamēr es tur pārsienos un krāmējos, sāk močīt vektoru no kura gadījās zivis. Prasa vel kak kļujot. Saku, ka nekuja neesot un visu dienu pat copi neesu redzējis. Šie prasa, a što vrukah? Saku, ka natīšām raudu esmu aizcemmerējis. Tad prasu jau es, gde mne kidatj? Notinās. Vismaz tik daudz praššanas pietika. Vispār par to cik zivis noķēru, tad šodien stipri mazāk kā vakar, bet zato vairs nebija tas pasākums tik bomārīgs. Vakarā domāju aizbraukt un atkal piedalīties vakardienas vakara maltītē, bet tur joprojām čuvāks stāv. Moš piesalis pie laivas? Ku var būt tāda cietība visdien vienā vietā stāvēt un masēt? Manam pec šīs nedēļas nogales pašapziņa atguvusi veco laiku spozmi un duru riktīgi laimīgs mā. Ziema var nākt ar visiem saviem ašajiem redīsiņiem un tādā garā. Laiva palika ūdenī... :DDD @o.