Vimbotava

Slapjo kedu mēnesis atgādina par sevi katru jaunu dienu ceļojot no darba uz mājām un arī otrādi, tāpēc laiks lūkoties to vimbu gūt. Tālāk īsa pamācība tiem, kas vel ceļa sākumā vai tiem, kuri nav gatavi gaidīt superveņacīgās razdāčas pie Cepļa, Bauskā vai zem rumbas un tamlīdzīgās vietās. Gribu izvēlēties upi un vēlos Lupi, bet kur tieši lai brauc? Zivis, kas rudenī salīdušas upē, kautkur jau ir rodamas. Vienā garā pavasara dienā, sākot ceļojumu no Jūrmalas un beidzot Bauskā, tās būtu saganāmas, tikai tādai ekskursijai man trūka uzņēmības. Gāju slinkāko ceļu, jeb zīdu visu pieejamo informāciju copmaņu izmestajos tīklos. Nereti kāds nemākulīgs copmanis netīšām norāda vajadzīgo rajonu, tikai zivi nav mācējis tur gūstīt. Tā nu es arī zīdu un bakstīju ar pirkstu kartē tur kur upe tuvu monotonajam tecējumam, bet veljoprojām ir jūras līmeņa svārstībām pakārtota. Iebakstīt kartē ir viens, bet nonākot pie upes nākas secināt, ka gar malu apmēram 4-5m joslā veljoprojām stabils ledus stāv. Nākas pasvīst, līdz rodu tādu vietu, kur copenes iemest un arī zivi izvadīt. Ja nu nebūtu nekādu variantu un gribēšana veljoprojām būtu liela, varētu jau arī sēdēt uz tās ledus malas. Uzkāpu un pavazājos, tomēr apsēdos uz pielijušās krasta zemes. Tecējums rāms un pavasarim netipiski tīrs. Putnu bari kursē virs galvas pavasarim raksturīgos daudzumos. Vējš purina dzltenos niedru stiebrus un kustīgie mākoņi uz cepures pilina retas lietus lāses. Pietiks apkārt brīnīties, jo tagad svarīgākais ir atrast vajadzīgo telpu, kur tās zivis varētu būt gūstamas. Grāmatā lasu šādu taktiku, proti, no paša rīta ieplēs divas gruntenes, kurini ugunskuru, apēd saceptās desas un vakarā velc abas gruntenes laukā, noskurinies un brauc mājās, jo diemžēl aprēķini bijuši kļūdaini un zivju šeit nav. Bet ne šajā dzīvē. :) Patiesībā vienā rokā man ir fīdermakšķere 3.60m garumā ar kuru ērti darboties līdz ~50m attālumā mērenā straumē un otrā bomis. Ar to var labi tālu mest pusķieģeli, atkauties no nikniem lauku krančiem un copēt krāčainās kalnu upēs, vo. Zinu, ka tā vimb mauc pa upes vidu apmēram, tāpēc fīderi ar ķikuriem un pinkiem lieku 74 apgriezienos, kas ir samērīgi komfortabli un grunteni ar garnelēm maucu cik tālu vien sanāk. Fīders ik pa laikam nes pa kādam plicim, bet gruntene klusē. Tāpēc reizi desmit minūtēs pietinu ik pa metriem div’ vai trim’, līdz kamēr tā vārgi purinas. Neticu savām acīm. Klipsēju auklu un vinčoju laukā pirmo šī gada balto zeltu, kas pamanās pie krasta ielīst čakārņos un uzteisīt mēmāko zacepu, kuru jānorauj, blj. Vai tad esmu galīgi stulbs, lai vērtīgo divāķu sistēmu atstātu upē? Ne takš! Tāpēc ģērbjos pliks un lienu pakaļ. Ticis līdz oriņiem, izdomāju, ka neesmu taču tik apdalīts, lai šādā laikā upē līstu kur čakārņi un visādi citādi sūdi. Griežos atpakaļ tāds stalts, ziemīgi balts un izmircis. Sasienu baisi rupjo sistēmu, kur augšā lieku asu āķīti un zemāk neasu, toties spīdīgu mormeni. Uzvelku brienamzābakus, jo katrai nākamai zivij būs jābrien pretim. Nē nu var arī tās ņemt glisē, tikai shodos ar garantiju. Atmēru to pašu attālumu arī fīderim un maucu grunteni līdz klipsim iekšā. Ņemu fīderi un pateicoties vējam, kas pūš no muguras, aizplēšu līdz jaunaijai točkai. Joptvai, 96 apgriezieni, bet toties arī fīderis sāk lasīt slinko vimbiņu. Copes lēnas, ļoti neraksturīgas pavasara vimbai, bet process notiek uz abām makšķerēm. Pat pamanījos pāris zivis noķert uz neasās mormiškas. :D Jo tuvāk nāca vakars, jo ēdmaņa zivīm palika labāka, ko arī nemirkšķinoties izmantoju. Pa starpai arī kāds breks gadās. Gan lielāks, gan mazāks. Baroklis bija ļoti vienkāršs, bet šajos ziemīgajos apstākļos laikam nemaz i savādāk nevar, citādi zivs bīsies. Gros Gordons ar melno breksi krāsai un daudz daudz zemes. Saujiņa pinku šur un tur kā arī kāda kripatiņa ar matuļiem. Priecēja, ka šāds salikums zivis nebiedēja un zinu, ka būs tikai labāk. Ai, ko es te jums to visu stāstu? Vai ta cilvēks nemāk to vimbu gūt? To tak upē kā dubļu. Berzēdams savu sūrstošo plecu, nodomāju -vien darīšanas vaina... @o