Cope kā hobijs

Ar zivju daudzumu vienmēr ir tā - kas vienam maz, tas otram daudz. Pa lielam netiecos uz kvantitāti, ir copē daudzas citas nianses, kuras noteikti veido vienu noteiktu kopumu, kas neļauj copes procesam kļūt garlaicīgam un vienmuļam. Joprojām spēju priecāties par asari zirgazoba lielumā un noteikti nebūšu saskumis, ja nebūšu mačejis tikt prom no nulles. Pa kādai bildei te ielieku tīri kā dienasgrāmatu un var teikt, ka katru gadu ir savas atšķirības un ir savas līdzības. Ja cope ir kā hobijs, pašai zivij bieži nav pirmā loma procesā, bet pārsteigumi man patīk, bet ar mēru, lai tie mani neizlutina. :)

Pilnībā piekrītu...cope sastāv no procesa un zivs nav primārā lieta šajā procesā....... un par nulli labi teikts...tas pieder pie lietas un tas padara copi jo interesantāku.....ir patīkami protams ka cope lutina....tomēr arī o dienas ir kārtējā mācību stunda pie ūdeņiem....!

Ja zivis ķeras "katrā metienā", tad interese par copi var pazust visai ātri, ja vienīgi netēmē uz trofeju vai pārtikas programmas izpildi. Toties tajās dienās, kad zivis ir jāmeklē, laika ritējums ir pavisam cits. Tad sāk slēgties iekšā tās slavenās copmaņu maņas, kuras vai nu izglābs to dienu vai tieši pretēji - zivis būs tevi "atstājušas jaņos". Bet vērti ir abi gadījumi, jo būsu atkārtojis gan veco pārbaudīto mācību vielu, gan apguvis ko jaunu. :)

Morāls copes biedra atbalsts vienmēr ir palīdzējis. :)

Nav nekā labāka par majonēzes spainīšiem (spaiņiem)...:)