taj' feinajā karjerā

Sadomāju šodien atkal kaut ko pacopēt un, ka vajadzētu aizlaist pie tām zobainajām. Paskatījos prognozes un vējus, vienā no manām copes vietām vējš kā reiz mugurā solās pūst. Nu viss baigi feini. Nonācu tajā izvēlētajā vietā un sāku pātagot:) Sākums likās ne pārāk zivīgs. Apmētājis diezgan lielu laukumu sāku just kā piezogās tāds kā izmisums, vai tiešām šodien būs pa nullēm? Sāku mainīt mānekļus, līdz kamēr savā kastukā uzgāju dienas bombu. Kā iemetu savu nu jau kādu brīdi aizmirsto Rapalas izstrādājumu, beidzot sajutu copi. Nekāda baigā milzene jau nebija, nu kāda pusoriniece varbūt, bet nu cīnījās diezgan sprigani. Nu jau izmisums ir prom un liekās jau, ka cope tomēr būs izdevusies. Vēl pāris metieni un atkal cope, šoreiz jau kaut kas stipri lielāks. Pieregulēju bremzīti, nu tā lai smuki paskan un lielā drusku izskrienās, bet šoreiz lielā tāda kūtra... što tā galīgi neskrien.. Bet nu nekas, krastā iznāca bez stresa. Tā nu šī gada līdaku latiņa pacelta līdz 3,9 kg