2020

Sacensības aiz muguras, var sākt ķert zivis :D Dikti jau man nepatīk pašreizējā situācija Babītes ezerā - ūdens maz, zāles traucē, mušiņas lien sejā, saule cepina, bet ej nu sagaidi to pareizo vēju, mākoņus un vēl nezin ko. Ir jābrauc, savādāk drīz jau bļitkošanas sezona sāksies :P Uzreiz varu pateikt, ka mani plāni par konkrētām copes vietām nepiepildījās. Biju domājis no Dūšeļiem pavirzīties uz vidu un tad apciemot Ezerkrastu galu, bet kas tev deva, nespēju no dzenskrūves zāles ņemt nost. Atmetu ar roku un dreifēju uz pretējo pusi - Gātes virzienā. Sākumā mēģināju līst dziļāk puduros, bet sapratu, ka nervi dārgāki - nu neesmu es dzimis ravēt zāles, tādēļ pie sevis nodomāju, ka labāk palikšu bez zivs, bet ar veseliem nerviem un devos tuvāk klajumam, kur daudz maz komfortabli varēja izvadīt mānekli. Par džerkošanu pat nedomāju, lietoju tikai silikona mānekli, kurš slīd gandrīz pa pašu virsmu. Sākumā gāja grūti, bija dažas copes no kurām realizēju tikai vienu. Tad ilgāka pauze, sāku jau virzīties bāzes virzienā un ieraudzīju vienu perspektīvu pleķi. Baigās cerības uz to neliku, jo iepriekš tur nebiju ķēris, tomēr nolēmu tam pārdreifēt pāri. Pēc mirkļa jūtu kontakts, bet zivs neuzsēžas. Uz atkārtotu mānekļa piedāvājumu nereaģē. Neko darīt, slīdu tālāk un pēc mirkļa otra zaļsvārce laivā. Nu jau prāts nedaudz priecīgāks. Nodomāju, ka galīgi norakstāma diena nav. Nolemju vēl nedaudz paslīdēt un tad jau doties uz bāzi. Pēc pavisam neilga mirkļa, kad māneklis jau salīdzinoši tuvu laivai, redzu, ka tā rajonā baigais mutulis nogriežas. Es saprotu, ka līdaka nav maza, iepauzēju mānekli un jau pēc sekundes redzu atkārtotu mutuli un sajūtu, kā nostiepjas aukla. Piecērtu un saprotu, ka tiešām smuka madāma :) Neliels cīniņš un uztveramajā tīkliņā iekšā. Nepaspēju es nopūsties, kā redzu, ka mana smukā palaidne ar slaidu lēcienu izlec ārā no uztveramā tīkliņa, gaisā nopurina nemazo galvu un māneklis aizlido tālēs zilās. Es jau biju gatavs nolamāties, bet jūtu, ka spinings atkal sāk aktīvi locīties. Izrādās pēc enerģiskā līdakas izgājiena, kad tā purināja galvu, mēģinot atbrīvoties no asajiem āķiem, pati sistēma palika līdakas mutē, bet silikona māneklis atdalījās. Atkal neilgs cīniņš un smukā līdaka nu jau otro reizi atrodas tīkliņā. Nomēru, nobildēju un laižu prom. Spriežot pēc pamatīgām rētām uz sāna, tai mūžs nav bijis no vieglajiem, cerams nākotnē tā izvairīsies gan no āķiem, gan citiem bīstamiem rīkiem ;) Pēc smukās līdakas noķeršanas, man joprojām nebija miera, nolēmu, ka jāpadreifē vēl nedaudz un kas to būtu domājis, atkal zaļsvārce galā :)) Neskatoties uz to, ka šodiena iesākās čābīgi, jo netiku līdz plānotajai copes vietai, fināls izrādījās tīri foršs - 4 mēra līdakas (57; 57; 63; 99). Ceru, ka jūs mani pārāk nebārsiet par to, ka trīs mazākās šoreiz atbrauca ar mani kopā uz mājām. Dikti jau sen ģimenei nebiju vedis zivtiņas. Parasti cenšos asarus vest, bet rudenī tie vairs neatrodas savās vasaras vietiņās. Atkal gara pentere sanāca, jāiet meitiņa-peciņa paauklēt, kamēr atraudziņa iznāk...:D Visiem ne asakas!