Salaca

Trofeja Stāsts sākas 2018. gada aprīļa beigās, kad kolēģis pierunāja mani - pilnīgu spiningošanas iesācēju, aizbraukt uz Salacu laimi meklēt. Tā nu es izlasīju Copes lietas žurālā rakstu par lašu ķeršanu, lai būtu neliela sajēga, kā tas darāms, aizņēmos no cita drauga 3m garu spininga kātu un devāmies ceļā. Mērķis bija pavērot apkārtējos un iespējams redzēt, kā kāds izvelk lasi. Pašiem cerības kaut ko izvilkt īsti nebija. Tā nu es atradu straumes izmaiņas tuvu krastam, kas man lika domāt, ka apakšā ir akmens - bingo. Nodomāju - tieši kā bija rakstīts žurnālā. Un šo vietu turpināju apmētāt labu laiku ar speciāli iepirktajiem Vivingra vobleriem, kas šai vietai noteikti nebija piemēroti pēc darba dziļuma, jo regulāri ķērās zālēs un gāja pa grunti. Taču ar #2 auklu nebija problēmu dabūt ārā. Un tā vienā brīdī pilnīgi negaidot, kāds man gandrīz izrāva no rokām kātu! Es biju šokā, jo manā kontā līdz tam bija pāris līdakas un asarīši, neko ievērības cienīgu nebiju izvilcis un man nebija sajēga, kā jāregulē spoles bremze, lai lasi nokausētu un veiksmīgi izvilktu krastā. Rezultāts bija likumsakarīgs - pāris skaistas sveces, kas mums ļāva šo lasi novērtēt uz ~5-6kg svarā, taču lasis gāja pa straumi kā vilciens un es savā apjukumā mēģināju to forsēt uz krastu. Pēc aptuveni 30 sekunžu cīņas lasis atkabinājās no āķiem un bija brīvs. Es paliku apstulbis uz ilgu laiku, tik jaudīgu zivi nebiju pat spējis iztēloties. Šis piedzīvojums tik spilgti iesēdās atmiņā, ka no tā laika bija tikai viens mērķis - šo vajag atkārtot. Tā nu tika gaidīta lašu sezona, iegādāts inventārs, dažādi japāņu vobleri utt. Nākamos 3 gadus sekoja daudzas tukšās copes, daži izvilkti taimiņi, kas protams nedeva tās emocijas un adrenalīnu, pēc kurām es ilgojos. Līdz 2021. gada 11. aprīlim, kad atkal pienāca tas datums, kad varu braukt uz Salacu. Licence tika iegādāta jau 4 mēnešus iepriekš tātad pasākums tika ilgi gaidīts. Šoreiz gan galamērķis bija A zona kopā ar draugiem, no kuriem vienam biju iedevis savu Cobalt lašu kātu, bet pašam mērķis bija spožais taimiņš tāpēc paņēmu līdzi iepriekšējā dienā caur Copes Lietu sludinājumiem iegādāto Perfect Jig 2.30m 5-22g, kuru gribēju notestēt mētājot seklos ~7cm voblerus. Spole Fuego 3000 CXH. Aukla man bija Varivas #1 izmērs, 0.33 flurokarbona pavada un 00 izmēra owner karabīne ar testu 8.9kg. Protams, ka ar šādu ekipējumu mērķa zivs nebija lasis, bet šajā dzīvē neko nevar ieplānot un viss notiek tā kā tam jānotiek - pieteicās bildē redzamais lasis. Spole kauca, lasis gāja pa straumi un teica man - atpūties, es te papeldēšu :) Šoreiz biju jau gudrāks, sapratu, ka neko forsēt nevar un jāsaglabā miers. Tā nu mēs ar lasi stīvējāmies aptuveni 30 minūtes, mans jaunais jig kātiņš visu cieņu spēja zivi izvadīt līdz īsai fotosesijai, nomērīšanai - 102cm un jau pēc neilga laika lasis dzīvelīgi atgriezās straumē. Atgriežoties mājās, uzmeklēju kolēģa uzfilmēto video par aprakstīto 2018. gada tikšanos ar Salacas lasi un nespēju noticēt, ka tikai 3 gadi ir pagājuši līdz sapnis par lielo lasi piepildījās turklāt izpratne un copes tehnika ir tik ļoti augusi, ka bija iespējams to pierunāt uz fotosesiju pat ar vieglu ekipējumu. Pēc tam tika izvilkts vēl 88cm lasis. Novēlu visiem piepildīt savu copes sapni, viss ir iespējams, vajag tikai mēģināt, mācīties no tukšajām reizēm un viss izdosies ;)