2021

Trofeja Nu ko, beidzot tiku pie 2021.gada sezonas savas pirmās līdakas. Līdz šim bija 3 neveiksmīgi mēģinājumi vēl neiepazītajā Burtniekā, kur, cerams, viss vēl priekšā, tādēļ šodien nolēmu doties uz ūdenstilpi, kura robežojas ar manu iecienīto Babītes ezeru. Patiesības labad jāmin, ka tā nav atsevišķa ūdenstilpe, bet gan Bijusī Spuņupe, kura savienota ar jau minēto ezeru. Ap 06:00 ielaidos no Vecupenieku bāzes, pirms tam saimniekam Jaņčukam pasniedzot ciemakukuli, ar mēŗķi pielabināties gan viņam, gan zivju dievam, lai šī sezona izdodas veiksmīgāka par pagājušo :D Biju rēķinājies, ka jau no paša rīta līs, bet tavu brīnumu, pat saulīte piemiedza ar aci. Tas labi, vienīgais mīnuss, ka pūš diezgan jūtams A puses vējš, kas nebūt nepalīdz copē, jo pārsvarā sanāk mest pret vēju un zivs aktivitāte, pēc maniem novērojumiem, šādā laikā arī ir mazāka. Nu nekas, neies jau uzreiz plinti mest krūmos :) Bez manis šajā akvatorijā bija tikai 1 laiva, kas priecēja, jo nepatīk drūzmēties. Pamētājot aptuveni pusotru stundu gan džerkus, gan lielās gumijas, copi nesajutu, kas liecināja, ka nebūs viegli tikt pie sezonas pirmās zaļsvārces. Ņemot vērā, ka pārsvarā zvetēju ne to vieglāko pātagu, nolēmu atpūtināt savu traumēto plecu un izlaist slaidu loku uz velcīti. Pēc neilga brīža atgriezos tajā pat vietā, uzliku mānekli, kurš vēl nevainīgs un tavu brīnumu, kaut ko tas spējis ieinteresēt. Patiesībā sākumā domāju, ka aizķēru zāli, bet jau pēc mirkļa sajutu krietni lielāku pretestību. Piecirtu novēloti un bez īpaša entuziasma, tādēļ mēģinot pievilkt līdaku pie laivas, galvā šaudījās 2 domas: pirmkārt, līdaka nav maza un otrkārt, tā ar 50% varbūtību līdz laivai netiks. Bet šoreiz piespēlētais kukulis Vecupenieku saimniekam un zivju dievam, deva savu artavu (ņemiet vērā pārējiem copnaņi! :D) un skaistuli, tomēr, izdevās iemānīt tīkliņā, kur tā nekavējoties atbrīvojās no uzmācīgā mānekļa. Biju jau aizmirsis, cik neērti pašam sevi bildēt, bet neko darīt, palīgu nav, būs vien jātaisa klasiskā bilde ar Oskaru un smuko pleķaini, žigli jānomēra un jālaiž atpakaļ savā stihijā. Rezultātā šīs sezonas mana pirmā cope vainagojās ar 101 cm garu un gandrīz 7 kg smagu zaļsvārci. Nav slikti priekš pirmās zivteles, cerams gada turpinājums būs līdzvērtīgs šodienas ģenerālmēģinājumam ;) Turpinājumā periodiski pastiprinājās vējš, nācās arī izbaudīt lietutiņu. Šādos apstākļos pacopēju vēl pāris stundas un pirms pusdienlaika devos uz bāzi. Sapratu, ka šodienai emociju pietiek un nav ko pārāk mocīt gan sevi, gan smukās zivtiņas. Gan vēl paspēšu! Visiem novēlu skaistus lomus un Babītes ezera matadoriem iesaku asināt āķus, jo 1.jūnijs vairs nav aiz kalniem! Ne asakas! :)