Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!
Tuvojas brīdis, kad Latvijas ūdenskrātuvēs ūdens temperatūra sasniegs 20 un vairāk grādu virs nulles. Tas nozīmē, ka ļoti aktīvas kļūs siltumu mīlošās zivis — līņi, karpas un sami. Par karpu copi jau rakstīts, par samiem nedaudz vēlāk, bet šoreiz parunāsim par līņu copi. Skatīt attēlu (1) Viltīgais tusnis Ļoti daudziem makšķerniekiem līnis šķiet kā tāds patmīlīgs tūļa. Arī ēsmas ņemšanas brīdī viņš kā profesionāls degustators ņemsies ap ēsmu salīdzinoši ilgi, to pamatīgi izgaršojot un lēnām, lēnām iesūcot sevī. Līņa iemīļotākās dzīvesvietas ir lieli zāļu puduri, bet klajā vietā šīs zivis nav sastopamas. Līnis nav pieskaitāms bailīgajām zivīm, un šo viņa īpašību raksturo fakts, ka parasti makšķernieki šīs zivis makšķerē tuvu savai sēdvietai un visbiežāk līņa izvilkšanu no ūdens pavada liels jandāliņš, jo viņš vareni pretojas. Savukārt nākamā līņa copes brīdi nemaz nav ilgi jāgaida. Tas viss, protams, tajā gadījumā, ja vieta ir “iebarota”. Retās copes izskaidrojamas ar to, ka līņi nemēdz dzīvot baros un arī pie “barības galda” nesanāk lielākā pulkā kā brekši vai raudas. Inventārs Līņu makšķerēšanai visbiežāk izmanto garas pludiņmakšķeres. Tas tāpēc, ka tā līni vieglāk novaldīt un izvadīt līdz uztveramajam tīkliņam. Ar gruntsmakšķerēm rīkojas ļoti reti, un tas saistīts ar līņu mājošanas specifiku. Grūti iedomāties pilnībā aprīkotu gruntsmakšķeri, ar kuras palīdzību ēsma ielidināta pašā zāļu pudura viducī. Izdarīt to, protams, var, un līnis noteikti ēsmu atradīs un pagaršos, bet ko darīt tālāk, kad āķis būs lūpā? Izņēmums ir vieglā tipa gruntsmakšķeres bez barotavām, un svina grimulis šādā gadījumā nedrīkstētu pārsniegt 20 g svaru. Taču tas viss ir ļoti sarežģīti, jo līnis ēsmu ļoti ilgi izgaršo, un ar pludiņu to visu var labi redzēt, bet gruntsmakšķerei šādas priekšrocības neeksistē. Tātad ņem 5 – 6 metrus garas vidējas cietības makšķeres. Šajā gadījumā pamatauklas resnumam nebūs īpašas nozīmes, bet tievāka par 0,2 mm un resnāka par 0,26 mm nebūtu vēlama. Ļoti liela nozīme ir pludiņam. Tam jābūt pēc iespējas vieglākam, mazākam, slaidākam un neuzkrītošā krāsā. Ja nav vēja un nav tālu jāmet, pilnībā pietiek ar 2 — 3 g celtspējas. Pērkot pludiņus, jāpadomā arī par to, ka līņu labākais copes laiks ir vēlas vakara stundas, kas pāriet nakts tumsā. Tātad pludiņam ir jābūt tādas formas, lai tam varētu pievienot speciālos spīdeklīšus. Pavadiņas resnums atkarīgs no paredzamās zivs lieluma. Te varētu arī pasmaidīt, taču diemžēl līnis ir pieskaitāms kaprīzajām zivīm, un bieži vien bijis tā, ka “necope” valda līdz tam brīdim, kad pārsien tievāku pavadiņu. Labi noder fluorkarbona auklas, kas pēc savas uzbūves ir zivīm mazāk saredzamas. Taču šīm auklām ir viena slikta īpašība. Tās ir visvājākās no visām auklām, īpaši mezglu vietās. Tas jāņem vērā. Vislabāk izmantot ziemas auklas, jo tās mezglos kalpo labāk. Diametrs atkarīgs no zivs lieluma. Piemēram, kilogramīgam līnim pilnībā vajadzētu pietikt ar 0,14 mm aukliņas diametru. Tas, protams, tajā gadījumā, ja makšķernieks nav izlēmis šādu resnuli ar celšanu iecelt laivā vai izcelt krastā, neizmantojot uztveramo tīkliņu. Āķa izmēru ziņā, pirmkārt, vērība jāpievērš paredzamajai ēsmai, ko liks uz āķa. Maizes bumbiņai, sliekām, baltajiem mušu kāpuriem vai naktstārpiem būs atšķirīgi āķi ar atšķirīgiem lielumiem. Lai labāk redzētu copes brīdi un varētu izsekot līņa darbībai, ēsmas un svina novietojumam jābūt noregulētam tā, lai ēsma gulētu uz grunts, bet aukla attiecībā pret pludiņu būtu maksimāli nostiepta. Pretējā gadījumā, kad svina grimulis būs tuvu vai pat uz grunts, līnis ar savām jutīgajām lūpām var sajust ko aizdomīgu un mēģināt no ēsmas atbrīvoties. Ko likt uz āķa? Standarta ēsma līnim ir naktstārps. Taču sausajā periodā šī paveida sliekas ir grūti sagaidīt izlienam no zemes. Savukārt izeju no situācijas var rast, izmantojot lielās mēslu sliekas, kas tagad nopērkamas copes lietu veikalos. Ir brokastu un vakariņu varianti. Brokastu paciņās slieku mazāk, viņas ir mazākas un lētākas. Savukārt vakariņu paciņās slieku skaits lielāks, un viņas augumā ir raženākas. Pats visbiežāk kombinēju sarkanās sliekas ar baltajiem mušu kāpuriem. Var rupjmaizes ķieģelīša mīkstumu samīcīt kopā ar samitrinātu iebarojamo līņu barību. Ļoti bieži makšķernieki pie iebarojamās barības liek klāt biezpienu. Īpašos gadījumos tas labi noder, taču jābūt uzmanīgiem. Esmu pārliecinājies, ka biezpiena pievienošana bieži vien rada pilnīgi pretēju efektu. Tāpēc, ja esat izlēmis izmantot šo pārtikas produktu, es ieteiktu iebarojamo barību sadalīt divās daļās un iemest divās atsevišķās vietās. Vienā daļā būs barība ar biezpienu, bet otru atstāt bez tā. Vietas izvēle Izvēloties vietu, jāņem vērā zāļu un gultnes faktors. Zinot, ka līnis ir zāļu iemītnieks, iebarošanas un copēšanas vieta jāizvēlas pēc iespējas tuvāk zālēm. Ja neizmantojam spēcīgas koncentrācijas iebarojamo barību, ēsmai vajadzētu būt pie pašām zāļu malām. Ļoti bieži ir tā, ka pat metrs no zaļās masas malas ir par tālu, un līnis pēc vienas slieciņas nenāks ārā no savas drošās paslēptuves. No otras puses, riskantāku copes vietu grūti iedomāties, jo skaidri zināms, ka, sajutis ko nelabu, līnis zibenīgi ar visu savu svaru un sparu metīsies iekšā zālēs, bet no turienes viņu dabūt ārā ir gandrīz neiespējami. Ko darīt? Pirmkārt, ļoti rūpīgi izvēlēties copes vietu. Nebūtu vēlams iebarojamo zonu vai copes vietu izvēlēties pie biezas zāļu audzes. Līņi mīt arī šķidrāku zāļu apvidos. Ļoti labas vietas ir tā saucamie “logi”, ar ko apzīmē nelielus brīvo ūdeņu klajumus zāļu puduru vidū. Es pats gan daru citādi. Pirmkārt, izmantoju spēcīgu līņiem domātu barību. Otrkārt, mēģinu ar šo barību izveidot ceļu no zāļu pudura malas uz atklātu vietu, kur ir lielākais iebarojamās barības daudzums. Liela nozīme ir copes vietas gultnei. Jābūt ļoti uzmanīgiem, jo bieži vien ir tā, ka zemūdens neredzamajā daļā ir bieza smalko zāļu audze, un iemestā ēsma šajā audzē vienkārši pazudīs. Līdz ar to gaidīt copes momentu būs bezcerīgi. Ja makšķerē no laivas, ļoti daudzi izvēlas vietu pie zālēm, ar airu palīdzību kārtīgi “ieskrienās” un ļauj laivai ieslīdēt zāļu pudurī, lai pēc tam copētu kaut kur brīvo ūdeņu malā. Tā ir liela kļūda, jo būtībā iroties laivā, lai cik klusi to darītu, tas tomēr liks šai zivij būt tramīgai, un jūs patiesībā noslēgsiet viņai ceļu no zāļu pudura uz brīvo ūdeņu zonu, kur domāts copēt. Viss jādara pilnīgi pretēji. Jānoenkurojas klajumā un jāmet pie zālēm. Visiem — ne asakas!
Forši