Sen senos laikos, bija liels ezers. Tajā laikā veica rūpniecisko zveju , zivis pietika i rūpnīcai i copmaņiem- bija gan zuši, gan līdakas un līņi, nerunājot nemaz par citu zivi. To uzraudzīja diezgan rūpīgi. Nu laiki mainījās un ezers bija tik liels ka šis nonāca vairākās pašvaldībās. (Vienu ezeru šie nogandēja un nolaida līmeni, jo redz putniņi tur mēdz apmesties). Ieviesa licenzes, gan copmaņiem gan zvejniekiem, bez lielas atsķirības naudas izteiksmē. Laida mistiskas zivis, ko neviens nekad nav redzējis šijā ezerā un šiem savā starpā vienojoties sāka likt tīklus cik nu uziet. Nez kapēc , bet copmaņi savos lomos brangus lomus sāka just arvien mazāk. Bija vēl doma arī šeit putniņus nometināt, bet iztika ar lieguma zonām ezerā. Tad nu pēc daudziem gadiem nāca apskaidrība vienai pašvaldībai, varbūt kāds bija makšķernieks no viņiem vai kā, bet doma bija ierobežot murdu skaitu. Te nu sākās pigori- zvejnieki draud tiesā sūdzēt. Nu velns ar viņiem, bet pārējo pašvaldību bosi nosaka :" Ja jums nevajag, mēs pārņemam atlikušo murdu kvotu, kas dota uz ezeru" . Tā nu, laiž šijā ezerā mistiskās zivis, murdi rūc un stintes tirgū parādās lielos daudzumos, kad šīs ienāk ezerā. Arī dižzivs vēdzele nav retums, parasti lielos izmēros, jo to no rokas nevar tik daudz notirgot. Protams ka atskaitēs nekad nenonāk lasis vai taimiņš, tos tik ietekošā upē var noķert . Tā nav pasaka ar labām beigām.... Jebkura sakritība ar realitāti nav pamatota :)).....
Un cik vēl ir šādu pasaku ezeru pa visu Latviju?