Ledus sezonas atklāšana - prieki un bēdas!

Pēc rūpīgas informācijas izpētes un vietējo copmaņu iztaujāšanas agrā sestdienas rītā ar copes biedru devāmies meklēt ziemu Alūksnē. Tiekamies norunātajā vietā, izrādās, ka šo sezonu atklāsim kuplākā pulkā, sagaidām visus copmaņus, neliela apspriede un nelielā karavāna var doties. Izvēle kritusi uz Lūkumieti. Pat sasnigušais un slidenais ceļš liekas ļoti patīkams, jo ap Rīgu pa tādu šajā sezonā vēl nav nācies braukt. Piebraucot pie ezera skats ir patīkams, vāks ir virsū, ledus ir ar sasaluša sniega kārtu. Bet neviena copmaņa! Igors, kā jau namatēvs pirmais pārbauda ledus stiprību, pēc neilgas taustīšanas ir virsū un ar vergu izsit pirmo āliņģi, nu ir skaidrs, ka sezonu šodien atklāsim Pilnībā jau nevar aprakstīt to sajūtu, ka pēc ilgās lūrēšanas meto saitos, beidzot esi virsu uz mazliet krakšķoša, bet stabila ledus un vari skaldīt pirmos āliņģus. Lai arī ezers nav devīgs, pirmie caurumi pa tukšo, bet makšķere ir iemērkta un zivs ir mānīta, 80% no mērķa ir sasniegti, jo zivis nekur nepaliks. Še ku reku kolēģiem pirmā zivs arī uz ledus – raudiņa. Par cik kompānijā ir 10 copmaņu var vieglāk noorientēties zivju meklēšans virzienos, līdz tiek atrasts līcītis, kur praktiski visi tiek pie šīs sezonas pirmās zivs uz ledus. Zivis nav lielas, bet prieks par katru sardziņa noliekšanos vai notrīcēšanu no zivs pieskāriena māneklim. Kopumā jāsaka, ka ezers nav visai dāsns un nevienu pieklājīga izmēra asari tā arī nedod, noķertas tikai nelielas raudiņas un sprīža asarīši ir tie lielie. Ūdas izšauj, bet līdakas ir viltīgākas. Kad esam izpriecājušies par iespēju cirst āliņģus un pa retai zivtiņai ir lomā, nolemjam, ka jāpamēģina vēl kāds ezeriņš, izvēle krīt uz Tūjinieku. Neliels pārbrauciens un esam pie Tūjienieka. Uz ezera nevienu vietējo neredz, lai gan ezers atrodas tuvāk Alūksnei un ir viens no iecienītākajiem pirmā ledus ezeriem? Garām braucēji arī tā jocīgi skatās uz 10 vīriem ar kastēm un vergām. Atbraukts ir, jāmēģina. Kamēr skatos apkārt, Igors ir uz ledus. Šoreiz pirmie soļi ir daudz nedrošāki, jo ledus ir jūtami plānāks kā iepriekšējā ezerā, pie katra soļa liecās. Rūpīgi strādājot ar vergu, tomēr var pārvietoties. Tūjinieks ir daudz dāsnāks, no dažiem āliņģiem var sīkos asarzeļus vilkt uz nebēdu, nedaudz dziļāk murmuli nemaz nevar nolaist līdz gruntij, kad neliela raudiņa jau galā, process pilnā sparā. Kāds arī tiek pie cienījamāka izmēra strīpainiem, bet tādu nav daudz un agrais vakars liek par sevi manīt, jāiet uz krastu. Jāpagaida mazliet, tikai līdz rītam un atkal varēs meklēt malēniešu teiksmainos kimlakus. Vakars arī padodas, labs, jo vīri visi ir labi copmaņi un copes piedzīvojumu stāstu netrūkst. Otrais rīts sākas ar nedaudz mīkstāku laiku, bet nav arī lieli plusi vai lietus, cope netiks sabojāta. No rīt nolemjam pārbaudīt Buliņu, tur jau ir būts, ir gadījies arī tikt pie kāda smukāka asara. Pie ezera nedaudz jāpameklē vieta, lai tiktu virsu un cope var sākties. Ledus nav viendabīgs, vietām biezāks, vietām plānāks, jātaustās. Rezultāti arī neizpaliek, pa kādam cepamam asarim arī tiek noķerts. Jūtams, ka asarus labāk meklēt uz viena noteikta līcīša pusi, bet tur viens vietējais matadors paspēja apmērcēties Kompānija liela, ezers mazs, meklēšanas iespējas izsmeltas, jālaiž atkal uz Lūkumieti, tur ir kur izvērsties. Šoreiz Lūkumietī priekšā ir ap 20 viri, izvēlamies copēt mazliet citā virzienā, kā iepriekš. Caurumojam ledu, mēģinām, bet rezultāti vāji. Sagatavoju vēl kādus 10 caurumus, uzbaroju, un ir kaut kas nedaudz ņiprāks – smuka rauda, jāmēģina vēl, cope – mazāka rauda, cope atkal smuka rauda. Copes beidzas, skatos apkārt, mūsu kompānija jau pie cita krasta. Laika copei vairs nav daudz, iešu uz vakardienas vietām, tur vismaz ķērās daudz raitāk. Laikam biju apskurbis no svaigā gaisa, no pirmā copes prieka, ka pār ezeram vilku, pārmetot vergu pār plecu!!!! Protams, pašā ezera vidū sajutu, ka pamats zem kājām pazūd un eleganti iešļūcu atklātā ūdenī. Ko nu? Kombis viendaļīgais peldošais „Sea fox” savu darbu padara perfekti, jūtos diezgan komfortabli, cik komfortabli tādā situācijā var justies. Uz muguras mierīgi peldu, slapjums un aukstums tā īsti miesu nav skāris. Domāju, ko darīt, kaste droši vien noslīkusi, pats ūdenī, večus tuvumā neredz, nē, tomēr viens kādus 300m ir saskatāms. Uzbļauju, redzu ka esmu sadzirdēts, nu var sākt mēģināt kārpīties ārā. Sajūtu, ka kaut kas pret muguru sitās – kaste nav noslīkusi, to ātri izceļu ārā. Ar rokām taisu vēzienu un mēģinu ar muguru tikt uz ledus, ledus salūzt. Mēģinu vēlreiz, nu jau nedaudz ir uz ledus, ar kāju atsperos pret ledu, tas lūzt, vēlreiz, šoreiz izdodas un mugura ir uz ledus, veļos pāri un ir! Tagad tika četrāpus tālāk no lāsmeņa. Kad biju ārā atcerējos, ka man taču bija dzelkšņi un svilpe, bet labi ka tiku tāpat, jo ar dzelkšņiem būtu saslapinājies vairāk. Lēnām bez vergas velkos pie copes biedriem, kājas nedaudz slapjas, bet tavu brīnumu – cigaretes roku sildāmajā kabatā sausas. Copi pārtraucu ātrāk kā paredzēts, bet dzīvs un relatīvi sauss. Man paveicās. Cienījamie copmaņi, esiet uzmanīgi uz ledus! Bez vergas uz pirmā ledus ne soli, un labi, ja Jums ir peldošie komberi, par kuru praktiskumu pārliecinājos uz savas ādas. Pa divām uz ledus pavadītajām dienām zudēju modrību un pieļāvu nepiedodamas kļūdas. Rakstīju Jums šo rakstu, lai padalītos par pirmās copes prieku, bet vairāk, lai pievērstu uzmanību drošībai uz ledus. Ledus kļūdas nepiedod. Ne asakas un sausām kājām no ledus!