Šo veltu Tiem, kuriem ziema nav tas labākais laiks un kuri ilgojās pēc vilnīšiem un vaļējo ūdeņu, vasaras nakts smaržas (arī daļēji Es tāds esmu). Tas notika pagājušo gad un tā bija labākā cope aizgājušajā 2011. Protams kaut, kas pastiepts garāks un sver vairāk, pusgadam paejot, bet tā patās ir patīkamas atmiņas un liela daļa, varu zvērēt pie zivju dieviem, ir taisnība un tikai tāda. Dažas dienās pirms līgo vakara ar sievastēvu (turp.txt. Juris) nolemjam doties teiksmainajā ezerā uz nakts copi. Iepriekšējā vakarā, neliels iebarojiens, lai cerība uz kādu peldošo portfelīti un tad jau ar lielām GAIDĀM pavadīts vakars, nakts un arī atlikusī diena. Pievakarē jau trinos: jaucu barības, ar mazo saķeram mailītes turpat no laipas pie krasta, un jau ~ 1h pirms Jura esmu sakārtojis savas mantas laivā un protams pīpājot gaidu, kad Juris ripos lejā pa kalnu uz uz manu, un protams, laivas pusi. Skatos jā, tradicionālā salmu cepure caur krūmiem spraucas, a zem tās pats Juris, lieliski. Lecam iekšā, es pie airiem (kad bildināju sievu, atdeva ar norunu, ka turpmākos 5 gadus airēšu tikai es. Es piekritu. Kas atliek? Pareizi: noruna jāpilda) un 15 min. airējiens uz "mūsu vietiņu", enkuri lejā. Pūš viegls ~ 4-5m DA vējels, kas nozīmē, ka būs tieši sejā. Vilnīts labs, arī noskaņojums tāds pats. Es saridāju savas bada pātagas, viena breksīšiem un otra ar pludiņu (apakšā uz maiņas dzīvais vai fileja, kas ir pēdējo gadu hīts) uz kaulainajiem. Juris tikai uz kaulainajiem (vispār brīnos, cik kopā esam copējuši (daudz) un blakus, lai arī kādus portfeļus esmu vilcis, viņš vel aizvien nav pavilcies. Uzticams tikai plēsoņām. Karma laikam tāda). Pulkstenis ir ~ 21:00 saule tuvojas horizontam, ezers viļņojās un sākas gaidīšanas svētki. Man, kā par pārsteigumu, vel gaišajā laikā sāk regulāri ķerties breksīši +/- kg svarā, skaisti. Pludiņs ceļās un guļās vai lēni iegrimst, bet abejādi soļo sāņus. Apzināts piecirtiens un kārtējais skaistulis, bronzas krāsā iekrāsojies, šlepējas uz laivas pusi. Tādus esmu iemanījies paņemt ar roku. Satumst (lai gan ar šī brīža tumsu-februāris, to, laikam, jāsauc par vieglu krēslošanu), copes paliek arvien biežākas, es stāvā sajūsmā. Juris blakus sēž un gaida savu kārtu, savu copi (kā vēlāk izrādās, tad šī cope, viņam vairāk kā skatītājam sanāk). Pa laikam protams tiek malkots vēsais bairītis, vērptas sarunas un baudīta siltā vasaras npievakare. Hops, pludiņš, jau ar gaismeklīti, viegli ietrīsas, lēnam paceļas, un dodas kopā ar zivi viņai vien zināmā virzienā, ha, kārtējais skaistulis\e (kurš to var noteikt?) tiek ieslidināts uzglabājamā tīkliņā. Vells, gribās tā kā pačurāt, bet nolmju pārmest makšķeri un tad atbrīvoties no pārstrādātā aliņa. Pludišs aizlido tumsā, ieņem savu stāju, es noliek kāt' uz laivas malas, griežu priekšpusi uz otru pusi- tur kur niedru siena, bet ar acs kaktiņu pamanu, ka pluds tā vieglītēm, bet ar noteiktu kursu iegrimst, ehh, piecirtiens un kā celmā. Vo vells, kas ta tas, no tā tur apakša ar nekādas dižās aktivitātes nejūt (tur visur tīra grunts, labi pārbaudīts). Refleksi nostrādā un spoles bremze tiek atgriezta līdz vaļējam maksimumam. Seko neliels ~5m skrējiens. Es koļēgam saku, ka nu kaut kas baigais galā, lai saridā savas makšķeres, ka nesapinas (viņs tik pabīda pātagu galus uz citu pusi, bet ārā neizvelk), un paralēli tiek kalts plāns kā veiksmīgāk izvadīt līdz mazajam rūtainajam. Izskatās, ka būs grūti! Makšķere gara (5.5m) pavadiņa: 0.15mm, āķits 10nm., lauziens liels un rūtainā kāts ar tikai kādi 2m garumā, bet taj pat laikā, optimālais variants tiek izdomāts. Atliek pats svarīgākais, Cīņa, kas izskatās, šoreiz būs abpusēji godīga. Īsumā, kas tobrīd šķita mūžiba, stīvējāmies uz vienu un otru galu deniņos pulsē, elpa saraustīta (tas man), makšķere nospriegota, katru zivs kustību izjūtu perfekti, kā pakustina asti, kā nošķaudās un droši vien arī uzkož ko gardu, bet augšā nenāk, nu neko, ja tāda tā spēlīte, tad esmu gatavs piedalīties. Pēc kāda laika, caur adrenalīna plīvuru, tomēr sajūtu lieko šķidrumu sevī. Ko lai dara???!! Hmm, labi ka esam divatā!! Piedāvāju makšķeri paturēt Jurim, kamēr es pagriežos un nokārtoju dzīvībai tiešām svarīgas lietas, šis tā domīgi novelk: " Varētu jau.", bet jūtams ka nelabprāt, jo ja nu viņa "vainas" dēļ aiziet Mana līdz šim Mūža zivs. Bet ko darīt man, dzīvot dziņa dara savu, viņam ar nekas neatliek. Iešķiebju kātu viņam rokās, neliela instrukcija un tad patīkamais process uz niedru sienas pusi. Whoooo..... Atgāžos uz beņķa, pārņemu vadību savās rokās, un cīņa var turpināties. Sajūtas protams nav atslābušas. Pēkšņi Juris norāda man uz to, ka viņa gaismeklītis ar vairs nēšūpojas viļņos, bet jau ir ieniris zem tiem. Iesaku nogaidīt. Jā, pludiņš parādās, bet tad atkal ieņurko. Nekas viņam neatliek, kā jebkurā šādā gadījumā, veikt strauju kāta kustību no ūdens uz debesīm, līdz es sajūtu, ka mans noskaņojums noveļās līdz ellei, zivs droši paliek sav' saulē......Juris plikšķina acis saulgriežu naktī, un tajā brīdi es atgriežos no elles un pasaku visiem, kas dzird, ko tur esmu piedzīvojis. Vilšanās nenormāla, rokas trīc, sasiet jaunu sistēmu nevaru. Ehh... 2 cigaretes pēc kārtas, vilcieniņš aizbrauc, brangs/i alus malks/i un tad analīze, par to, kas te kā tiko īsti notika. Tā, protams, vairāk pie sevis (Jurim neko nesaku), bet rezumē varētu būt tāds: kaulainais skraidot šurpu turpu, aizķeksējis Jura zandartu makšķeres auklu, kā rezultātā, pie kārtējā skrējiena, viņa pludiņš signalizē par copi, seko piecirtiens, kas manus diegus pārzāģē momentā un tieši pie viena no svariņiem. Bet tas lai paliek pie manis (protams tagad arī pie Jums). Pulkstenī neskatijos, bet viss augstāk minētais (izņemot ievadu) norisinājās 20-30 min laikā, jo kurš gan skaita tādos brīžos laiku. Neko darīt, vel visa vasaras nakts priekšā (3h ha haa). Protams cīņa aiztramdījusi visu brekšu baru, nepamet sajūta: vai vispār TAS TUR APAKŠĀ saprata, ka ir piesiets pie manas grand distance makšķeres, kā arī cope neatjaunojas 2h laikā, arī pēc papildus iebarošanas. Sēžam klusējot. Jurim necopē, šis noliekas slīpi nosnausties, es nozīmējos par spīguļu deju pieskatītāju tumsā, stapr ezera viļņu krokām. Labi sanāk tiem. Arī es šūpojos līdzīgā ritmā un domāt ir par ko un daudz. Līdz ar gaismiņu (kas tobrīd ir ap 3jiem) pludiņš atsāk savu deju, neatkarīgi no viļņiem. Lēnām viss iekārtojas savās sliedēs: Juris mostās, daba mostās, saule pamalē ar mostās, un pats svarīgākais, arī zivīm apetīte ir parādījusies. Tiek piešlepēts breksēns, jūtu, ka lielāks kā nakts standarts (pa dienu nosvēru svari parādīja, 1.2kg. Ar Juri nosmējām, ka acumērs i' sūdamērs ir vienkārši fantastisks, jo stipri mazākus par to, pirms tam dēvējām par stabiliem kgniekiem. Man kaut kā tomēr neticējās. Ar svariem nosvēru 1kg sāls paciņu, tie rāda 400gr. Vo blj....ns, ta jau bij' viss kārtībā ar to "sūda"mēru, cienīgs eksemplārs un ar acumēru ar viss štokos. Ja Jums gadījumā ir ieteikums, kur/kā elektronisko svarus var nokalibrēt, būšu pateicīgs.) Daba pamodusies, prāts mums ar nav apmiglojies. Nolemjam pacopēt vel pāris stundiņas. Jurim piesakās viens mazmēriņs, kas tiek atgriezts savā stihijā. Man brekši pārtop par par plinderiem (laikam tā pat kā Pelnrušķīeti viņiem tur lietas lejā notiek). Nu neko, visas cerības uz Zandartu pātagu jāliek. Tā arī darām, bet laika vilcināšanas nolūkos turpinu raiti vilkt plinderus (ķerās tikai uz balto pušķīti. Sliekas, motilis uc ēsma, tiek pilnībā vai daļēji ignorēts). Pēc kārtējā pārmetiena, man ierasta copīte un kāts atkan līkumā. Saskatamies: Es ar Juri, Es ar Ezeru, Es ar makšķeri un neticu, vai tiešām. Pareizi, nekā- nav tas kas pusnaktī, jo tādi jau tikai pusknaktī ietur azaidu, pēc ~5 min cīņas rūtainajā tiek ievadīts, uz aci ~ 2.5kg kaulainais (svari rāda 1.4), tad arī ar izgrieztu krūti sev varu pajautāt, kāds zvērs pirms tam bija iekārojis balto tārpu pušķi. Lai tas paliek Teiksmainā ezera ziņā un manās makšķernieka fantāzijās. Vel ir pāris copes uz Zandartu makšķeres, bet netiek realizētas. Ievēribas cienīga ir pēdējā cope uz tās pašas kaulainā bada pātagas. Kā tiko uzsprausta mailīte, kā tiko iemesta makšķere, kā tiko pludiņš ieņem savu stāvokli, ta guļus dodas ezera dzīļu virzienā, ne raustās, ne stājās, bet tā lēni slīd, vienkārši SKAISTI (Juris turpina skatīties). Straujš vēziens ar kātu vertikālajā plaknē, IR!!! Lai gan skrējiens tāds neierasts, ne "zandartīgs". Pievelkot pie laivas, skatamies, Līnis ~ 1.5kg svarā un pie tam, vells tāds, plēsoņa (mailei, galva sadriskāta, āķis stabili šim mutē iestādīts), no ko secinājums viens un varbūt vel viens: jādodas uz krasta pusi, kā arī saulgriežu naktī (patiesajā) jābrauc lūkot patiesos īstos copes brīnumus. Tā noteikti arī darīsim. PS Nākamā diena lieliska! Ceļamies ap pusdienas laiku, tīram žuves, gādājam malku, kaut kas aiziet kūpiņam, kaut kas, pēc Buma modes, tiek iemērkts maizītēm, un daļa no lieliskā brekšu loma, tiek palaista brīvē (to daru kopā ar sīčiem: abramis bramis, liels un apaļs, knapi var noturēt, rokā nevar iekost, un kad aizpeld, visiem mums lielu lielais prieks, it īpaši mazajiem cilvēkiem. Kas zin kā dzīve iekārtosies, ja varēs darīt lielas lietas, tad darīs patiešām lielas, ja mazākas, tad noteikti ne maznozīmīgākas. Lai viņiem veicas!!!! PSS Pēc Līgo nakts, viens pats iestūrēju uz nakts copīti turpatās, miera tak nav!!! (bet tikai uz kaulainajiem). Rezumē: Vakarā, kad sāka krēslot, piecirtiens un mēra zandartels laivā, buča un atlaidiens, ar piebildi lai sameklē TO TUR lielo, nodod, ka es atkan esmu še pat un vēlos aprunāties!! Protams šis izdara, kā esmu lūdzis, pēc 30 min cope, piecirtiens un BAMS, kāts atlec atpakaļ. Ohohohooo, ar zivīm ir jārunā izrādās, cīņa ar nopietna, bet ne tik vienlīdzīga, lēnām tiek šlepēts uz laivas pusi un skaistulis, īsts slaids, sportists, jau kūleņo laivā. Tāds, pēc mana, supernoslīpētā acu mēra, stabils 4nieks (pa nakti, pie sevis secinu, ka jā: tomēr ziņu nodevis lielajam, bet ne TAM TUR! Droš' vien pirmajam pretimnācējam). Uz rīta pusi tiek ievilkts uz pusi mazāks, cope izdevusies, domas sakārtotas. PSSS Juris protams sajūsmā, es ar būtu, bet iekšā jau dīdītu mazais Latviešu velniņš. Kā viņam? Nezinu, prasiet Jurim. PSSSS Ja kādam acīs durās gramatika, lūdzu saprast un piedot. Man skolā stabils 4 (pēc 10 baļļu sistēmas) bij' PSSSSS Runā, ka Ezers ziemā ar vietējiem sarunājoties. Es patiesi ceru, kad kādreiz kļūsu par vienu no t i e m. Ne asakas un veiksmi Jums vēlot, Otinjsh (vel tik ctrl-A, ctrl-C un aiziet)
Tavs nervu bojātrājs bija zandarts, ar garantiju, tiesa cik liels, to tu gan vairs nezināsi, ja nu vienīgi noķersi 7 kg zonderu ar 15 mm pavadiņmu un 10 nr āķīti lūpā :))))