Peipusa copes iespaidi

Ievietojoju rakstu, ko rakstīju novada avīzītei. Bez bildēm.

Šis nebūs stāsts par makšķerēšanu. Šis nebūs stāsts par lomiem. Šis būs stāsts par izjūtām.

Ģeogrāfija

Peipusa ezers (igauniski: Peipsi-Pihkva järv, krieviski: Чудско-Псковское озеро). Liels saldūdens ezers, kas atrodas uz Igaunijas un Krievijas robežas. Ceturtais lielākais ezers Eiropā pēc Lādogas ezera, Oņegas ezera un Venerna.

Platība: 3550 km²

Maksimālais garums 143 kilometri.

Vidējais dziļums 7 metri.

Maksimālais dziļums 15 metri.

Tilpums 25 km³.

Augstums virs jūras līmeņa 30 metri.

Sateces baseins 47 800 km².

Lielākā sala Pīrisāre.

Lielākās apdzīvotās vietas krastos: Gdova (Krievija), Kallaste (Igaunija), Mustvē (Igaunija).

Latvijā, Igaunijā un ezeram tuvākajā Krievijas daļā par Peipusu dēvē lielāko (2 670 km²), ziemeļu daļu, kamēr 710 km² lielo Pleskavas ezeru un abus ezerus savienojošo daļu - Lemmijervu (235 km²) - uzskata par atsevišķiem ezeriem. Taču šaurākais zemesšaurums starp šiem ezeru baseiniem ir 3,5 km plats un to nevar uzskatīt par dalījumu starp diviem atsevišķiem ezeriem. Biežāk visu ezeru sistēmu uzskata par vienu ezeru.

Pārsvarā zemi krasti ar purvājiem. Igaunijas krastā, Kallastē līdz 10 m augsti smilšakmens klints atsegumi. Ezera gultne gluda, klāta ar dūņām. Gar ezera ziemeļu un austrumu krastu stiepjas smilšu josla - iekšzemes kāpas. Vairākas salas, no kurām lielākā - Igaunijas teritorijā esošā Pīrisāre (krieviski - Porka). Lielākā pieteka - Emajegi, arī Ahja un Želča (pēdējā - Krievijā). Ezeru izmanto zvejniecībai un atpūtai, populārs ziemas zvejas ezers. Tā kā ezers ir sekls, vasarās tā ūdens iesilst līdz 22 °C. Sevišķi piemērota atpūtai ir ezera ziemeļrietumu daļas pludmale starp Kauksi un Vasknarvu - šeit ainava atgādina klasisku Baltijas jūras pludmali. Ikgadējā nozveja - ap 10 000 tonnas. Ezera ziemeļu daļa cieš no rūpnieciskā piesārņojuma. Aizsalst novembra beigās - decembra sākumā. Vidējais gada nokrišņu daudzums - 575 mm.

Avots: http://lv.wikipedia.org

Atkarība

Makšķerēšana Peipusā – tā ir atkarība. Pat varētu teikt – apmātība. Iespējams, ka tā nav visiem, bet šo rindu autoram tā ir. Tikai, salīdzinot ar citiem atkarības veidiem, šis ir „labais” un ģimenes atbalstītais.

Nav iespējams pateikt, kas ir tas, kas notiek ar makšķernieku, kas pirmo reizi aizbrauc uz Peipusu. Kaut kas notiek. Peipuss paņem savā varā un vaļā vairs nelaiž. Varbūt tas ir „iesācēja veiksmes” loms, varbūt tā ir jaukā kompānija, bet varbūt tomēr tas ir kaut kas vairāk – acīm un prātam neaptveramais plašums, neskartības un mežonības sajūta, neaprakstāmā dabas spēka sajūta. Lai kas tas arī būtu – tā ir sajūta. Tā ir sajūta, kas „velk atpakaļ” atkal un atkal.

Gatavošanās

Nu tas ir vesels stāsts. Īstenībā gatavošanās kārtējam braucienam sākas jau tad, kad iekāpjam mašīnā, lai dotos mājup. Parasti jau līdz ārā kāpšanas brīdim neviens skaļi nerunā par nākamo reizi, bet domas nav nekur noslēpjamas. Šķiramies ar vārdiem: „Nu par nākotni neko nevar zināt... sazvanīsimies. Tad jau redzēs... Gan jau atkal....” Tomēr tas nozīmē, ka jau nākamajā dienā sāksies „plānu kalšana”, sazvanīšanās, laika prognožu pētīšana.

Gatavošanās kārtējam braucienam ir vesels process, kas vidēji ilgst nedēļu. Procesā ietilpst makšķerīšu pārsiešana, urbja asināšana, telts pārbaude, tārpu iegāde, sviestmaižu smērēšana, pulkstenī skatīšanās, stundu skaitīšana...

Ja mūsu valstī valdības līmenī viss notiktu ar tādu rūpību un atbildības sajūtu kā makšķernieks gatavojas kārtējam Peipusa braucienam, tad mēs sen jau būtu pārsnieguši jebkurus Eiropas līmeņus un dzīvotu ideālā pasaulē. Gatavojoties netiek aizmirsts nekas.

Tehnoloģijas

Varētu jautāt – kas kopīgs makšķerēšanai ar mūsdienu tehnoloģijām. Izrādās, ka tehnoloģijas ir ienākušas arī makšķernieka dzīvē. Nu nevar vairs iztikt bez Internet, bez mobilā telefona, bez GPS (Globālā Pozicionēšana Sistēma), bez eholota u.tml.

Mobilie sakari tiek izmantoti tiek izmantoti gan gatavošanās periodā, gan pašā copē. Makšķernieki uz ezera sazvanās, apmainās ar informāciju par veiksmīgākiem vai neveiksmīgākiem āliņģiem, aicina viens otru uz „copīgākām” vietām. Sevišķi jau noderīgi ir telefoni ar iebūvētu GPS sistēmu. Ir jau brīnišķīgi, ja esi atradis veiksmīgu vietu neaptveramajos plašumos, vari piefiksēt „punktu” un nākamajā reizē nonākt tieši tur par ar metra precizitāti. Pie tam vēl var arī padalīties informācijā ar citiem kolēģiem.

Un vēl viens aspekts. Ieejot ezerā 6 – 7 kilometrus, krasts jau paliek pavisam nemanāms, it sevišķi, ja uznāk putenis. Tad nu palīgā tiek ņemti visi līdzekļi, sākot no ledū ieurbtā urbja ar rokturi krasta virzienā, sniegā izveidotās norādes, līdz vietai, kur uznāci uz ezera, ģeogrāfiskajām koordinātēm. Ir bijuši daudzi gadījumi, kad pēcpusdienā jāiet krastā, bet – kur tad ir krasts... Uz kuru pusi jāiet? Viss ir kļuvis vienādi balts - un ko tad nu? Citiem līdzi kaut kur dziļi paslēpts vienmēr ir kompass – arī es to vienmēr ielieku somā, kaut gan vēl nav nācies izmantot, bet drošības sajūta palielinās.

Turpceļš

Parasti sākas apmēram 3.00 vai agrāk pavasarī – 2.30. Galvenais, lai pie ezera būtu līdz ar gaismu, jo stāv priekšā ne būt ne tas vieglākais un ātrākais ceļš līdz makšķerēšanas vietām.

Turpceļa maršruts atkarīgs no vadītāja un komandas, proti, no tā, cik reizes komanda vēlas apstāties „zaļajās” (baltajās) pieturās, kā arī ne mazsvarīgāks faktors – degvielas uzpildes vieta. Mans parastais maršruts ir Jaunpiebalga – Smiltene (VIRŠI-A DUS) – Valga (vieta, kuru rotā ceļazīme „P”) – Aovere (jau aiz Tartu) – Peipuss.

Neraksturošu sīkāk katru pieturvietu, bet vairāk gribētu pakavēties pie turpceļa ticējumiem – pazīmēm, kuras norāda uz to vai „cope” būs vai nebūs.

„Ogļrači” Vijciemā – kādas fermas strādnieki, kas ap to laiku dodas uz darbu ar pie galvas piestiprinātiem lukturīšiem. Ja tos satiekam – tā ir labā zīme.

„Tantuks” ar velosipēdu igauņu pilsētiņā Rongu (pusceļā starp Valgu un Tartu). Laikam jau kāda sardze vai dežurante – kundzīte visai cienījamos gados, kura, stumjot pie rokas velosipēdu, iet pa ietvi. Labā zīme.

Tartu. Svarīgi, lai pirmais luksofors būtu „zaļš” – tad būs cope. Tomēr svarīgākais ir Vecpiebaldzēnu ticējums – vilciens. Tartu sanāk braukt zem dzelzceļa pārvada un tad nu ir ļoti svarīgi, lai tajā momentā pa augšu brauktu vilciens (ja nemaldos, tad pēc grafika tam jānotiek plkst. 6.05). Pie kam ļoti svarīgi tas, cik „smagi” vilciens brauc – jo smagāk un dobjāk, jo labāki lomi gaidāmi.

Tas viss ir ļoti nopietni. Tomēr vēl nav bijis gadījums, ka kāds, nesastapis ceļā nevienu veiksmes zīmi, grieztos atpakaļ. Vēl vienmēr paliek pēdējā zīme – cerība.

Process

Te nu nekā daudz nav ko rakstīt... viss atkarīgs no katra paša intuīcijas, meistarības un veiksmes. Ir pat uzskats, ka Peipusā ir tikai trīs svarīgākās lietas -
„ņuhs”, „čujs” un „poņa” (atvasināts no krievu valodas). Cits paliek krasta tuvumā, cits dodas tālos meklējumos, cits skatās, ko dara citi – ja „cilā rokas”, jādodas tuvāk.

Neviens nekad nevar iedot rokā gatavo recepti – dari tā un tev būs rekordloms. Un, lai cik neticami tas arī būtu, tomēr loma lielums nav pats galvenais. Galvenais ir process.

Procesu ļoti ietekmē laika apstākļi, un tie Peipusā ir skarbi – tas ir nopietni. Vējš 5 – 6 m/s pie mums ir tīrais nieks, bet ja cilvēks atrodas vietā, kur vējam tuvākais šķērslis ir kādi 3 kilometri, tad nu tā... Arī gaisa temperatūra – rokas salst jau pie dažiem grādiem zem nulles, bet par to vēl neviens nav sūdzējies. Mans „personīgais rekords” ir -35⁰C (šā gada februāra sākums). Nu nebija jau nemaz tik traki. Ja teltī iededzināja sveces, varēja makšķerēt par ar plikām rokām, galvenais, lai rokas saglabātu sausas un pasargātu no vēja. Tomēr visi, ar kuriem esmu runājis, atzīst vienu – tikai nokļūstot šādos apstākļos, cilvēks saprot savu niecību pret dabu.

Mājupceļš

Mājupceļš parasti šķiet garāks nekā turpceļš. Vainojam viens – nogurums. Tomēr ar šajā posmā no šofera viedokļa dažādus etapus.

Pirmais etaps – līdz Tartu. Sarunas, pārspriešana, iespaidi, prieks, vilšanās, emocijas, stāsti, nākotnes plāni. Tie ap Tartu (pēc apmēram 40 nobrauktajiem kilometriem, kam mašīna kārtīgi uzsilusi) pamazām pieklust līdz vienā brīdī iestājas klusums. Paskatos spogulītī – viss skaidrs, lai nu paguļ vien, cilvēki noguruši, visu dienu svaigā gaisā staigājot. Nereti pēc savas iniciatīvas iegriežos Aoveres benzīntankā – jānopērk kāds „ārzemju” saldums. Ieejot vienmēr atskan laipns un dedzīgs: „Tere!”. Pirmajā reizē centos runāt angļu valodā, bet no pārdevējas atskanēja kautrīgs un nedaudz stiepts „Zdrastvuitje!” Viss skaidrs – nav ko cīnīties ar angļu valodu, pietiek ar krievu, diemžēl. Atšķirībā no tiem, kas divdesmit gadu laikā nespēj iemācīties mūsu valsts valodu, man pati par sevi saprotama lieta šķiet iemācīties kaut pašus pirmos un svarīgākos vārdus tās valsts valodā, kurā esmu. Tomēr, izejot no veikala, nu nekādi nespēju pārdevēju nosaukt par „aitu” („Paldies” igauņu valodā ir „aitäh“).

Otrais etaps – no Tartu līdz Valkai. Pamatā mašīnā valda klusums. Ja nu vienīgi kādā momentā atskan lūgums pēc „zaļās pieturas”, kas nekad netiek liegta.

Trešais etaps – Valka – Jaunpiebalga. Pēc veikala „TOP” apmeklējuma pasažieri ir krietni pamodušies un nu var atsākties debates par tēmām – kā gāja, kā rīkoties nākamreiz, kas tika darīts nepareizi, kas pareizi.

Tuvojoties finišam, sarunas ievirzās citā virzienā: „Nu kā ar nākamo reizi?”

Īstenībā jau visi apzinās, ka neatkarīgi no tā kā šoreiz veicās, kāds loms, brauksim atkal.

Ne asakas vēlot,

Peipusnieks.