Desmito tiesu - Zivju fondam

Katru gadu ar vien vairāk un vairāk tiek aktualizēta problēma par zivju resursiem un to aizsardzību, bet arī katru gadu ar vien mazāk un mazāk tiek veltīti finanšu līdzekļi zivju resursu pavairošanai un cilvēku algošanai, kam tiešais pienākums ir veikt šo zivju aizsardzību. Vispārzināma aksioma ir tā, ka samazinoties kontrolei pieaug bezkontrole - maluzvejnieku tīkli, nemēra zivis lomos, makšķerēšana neatļautās vietās un laikos. Var minēt, ka Latvijā ir izveidota sabiedrisko inspektoru institūcija un sabiedriskiem inspektoriem ir piešķirtas lielas pilnvaras, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, bet sabiedriskais inspektors galvenokārt ir hobijs, izklaide un tikai nedaudz tiesiskās apziņas. Lai nopietni pievērstos ūdeņu aizsardzības problēmām nepieciešams pieiet šim jautājumam profesionāli - algojot profesionālus inspektorus, kas veic un organizē zivju resursu aizsardzību ar sabiedrības un sabiedrisko inspektoru palīdzību. Maluzvejniekos un negodprātīgos makšķerniekos visatļautības sajūtu rada tieši šādu personu trūkums Latvijā, kas spēj organizēt tautas masas un sabiedriskos inspektorus uz konkrētu uzdevumu veikšanu, kā zivju resursu aizsardzība. Viens inspektors, kas māk komunicēt ar cilvēkiem, organizēt to darbu un ievākt informāciju ir daudz vairāk vērts nekā desmit citi inspektori, kas vienreiz mēnesī aizbrauc līdz ūdeņiem un secina, ka viss ir Ok.

Desmitā tiesa ir viens no Bībelē atrodamiem ziedošanas principiem, kas ir universāls un ģeniāli taisnīgs cauri visiem laikiem. Tāpat kā Bībeles veidošanās pirmsākumos, tā arī šobaltdien šis princips nav zaudējis efektivitāti. Daudzi zinoši speciālisti gan ekonomikā, tā teoloģijā un citās nozarēs atzīst, ka šis princips ir labs. Šo principu var veiksmīgi piemērot risinot finanšu problēmas saistībā ar zivju resursiem un to aizsardzību, tādā veidā, ka katrs makšķernieks no sava makšķerēšanas inventāra kopējām izmaksām ir iemaksājis 10% Zivju fondam. Tieši 10% iemaksas no makšķerēšanas aprīkojuma ir šis finansēšanas avots, nevis gada maksa par makšķernieku karti. Daudzi uzskata, ka samaksājot 10 Ls gada maksu visi Latvijas zivju resursi viņiem ir parādā savu eksistenci un jūtas kā mecenāti, kuru priekšā visiem būtu jāklanās.

Var runāt par vairākiem desmitās tiesas iegūšanas veidiem finansiālo problēmu risināšanai:

1. nodeva būtu jāmaksā no preces vērtības ievedot preci Latvijā,

2. nodeva būtu jāmaksā no preces vērtības pārdodot preci Latvijā,

3. vai arī fiksēta samaksa par gabaliem atkarībā no preces veida.

Daudzi makšķerēšanas lietu torgaši var sākt klaigāt, ka tādejādi tiks pacelta makšķerēšanas lietu cena un viņi cietīs zaudējumus, jo visi tagad makšķerēšanas mantiņas sāks pirkt no Ebay. Šeit būtu nepieciešams norādīt, ka caurmērā makšķerēšanas lietu uzcenojums Latvijā ir skaitlis ar divām un vairāk nullēm. Tādēļ nopirkt lētākas plastmasas mantiņas ar iekšā grabošām metāla lodītēm no Ebay jau tagad ir lētāk.

Rodas jautājums cik liela nodeva būtu jāmaksā zvejniekiem? „Latviensis vulgaris” momentā izteiktu domu, ka zvejniekiem jāmaksā desmit reizes vairāk nekā makšķerniekiem, bet tas ir „Latviensis vulgaris” iedzimtais instinkts, ka viss ko dara citi ir slikti un līdz ar to „Latviensis vulgaris” sāk sirgt ar neciešamām skaudības un nenovīdības lēkmēm.

Zvejniekiem vispār nav jāmaksā šāda veida nodeva, jo zvejnieki ir komercpasākums un zivis tā ir prece, kuru viņi nozvejo un no tā gūst ienākumus. Par komercdarbības veikšanu Valstij ir jāmaksā nodokļi (ja kāds to nedara tad tā ir VID nolaidība, nevis nemaksātāju meistarība), respektīvi, viņi rada virsvērtību ar savu darbību zvejojot zivis atšķirībā no makšķernieka, kas samaksājot nieka 10 Ls var gandrīz visu gadu smelt zivis no Latvijas ūdeņiem.

Sen ir pagājuši tie laiki, kad daba rūpējās par cilvēku, tādēļ ir pienācis laiks arī makšķerniekiem, kas ķer zivis prieka ne izdzīvošanas pēc, desmito tiesu no savu makšķerēšanas mantiņu vērtības atdot zivīm.