Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!
... Siers sapalam, tāpat kā upes barbei, ir liels kārums un vietām Rietumeiropā pieder pie visbiežāk izmantojamajām ēsmām. Priekšroka tiek dota ne vecam Šveices sieram. To vienkārši sagriež regulāras formas gabalos, bet nereti nākas to iepriekš izmērcēt, vārīt vai pat mīcīt pienā un pēc tam izžāvēt. Saka, ka vēl derīgāks ir uz lēnas uguns kausēts siers. Siera gabalus (kantainus vai lodītes) sprauž uz vidēja izmēra āķa un uzmanīgi iemet izmantojot garu makšķeri ar pludiņu vai bez tā un vieglu svariņu. Ķert var dziļās vietās ar lēnu straumi. Makšķerēt ar gruntsmakšķeri uz šīs nenoturīgās ēsmas ir galīgi neērti.
Pie nenoturīgām ēsmām pieder arī tauki, t.i. kausēts speķis. Vislabākie ir aunu tauki. Tos no sākuma liek karstā ūdenī, lai kļūtu mīkstāki, un pēc tam izvēlas visbaltākos gabalus. Vēl sliktāk uz āķa turas nedaudz vārītas aunu un liellopu smadzenes (galvas un muguras), lai ir visai iecienīts kārums. Neslikti sapali ķeras arī uz vārītām vai svaigām govs aknām (tās ir visstingrākās). Tās sagriež aptuveni 8cm garās tārpveida strēmelēs, lai varētu noslēpt visu āķi un paliktu vēl astīte. Vārītu liellopu gaļu arī griež gabalos un piesien pie āķa. Bezizejas gadījumā var ķert arī uz vārītu vai kūpinātu desu. Vācieši (Ērenkreics) dažreiz ķer uz ādas strēmelēm, kurām, jādomā, uz āķa ir jāturas visai stingri, un uz vistu iekšām.
Ārzemēs par vienu no labākajām ēsmām tiek uzskatītas sarecējušas asinis. Sapali, tāpat kā ālanti, neparasti alkatīgi ķeras uz tām, īpaši rudenī, bet, bez tā, ka asinis galīgi slikti turas uz āķa, tās ir arī visnetīrākā ēsma, turklāt arī tikt pie tām ne vienmēr ir iespējams. Bet kā iebarošana vai piebarošana sarecējušas sainis ir vienkārši neaizstājamas. Lēni šķīstot ūdenī tās piesaista zivis no vairāku kilometru attāluma nepabarojot tās, atšķirībā no citām barībām. Ciešā tīkliņā vai caurā skārda bundžā ar akmens palīdzību ūdenī iegremdēts asins receklis ir ideāla ēsma piebarošanai un arī krievu makšķerniekiem, kuriem asinis ir pieejamas, derētu pievērst tām uzmanību.
Kā piebarošanai, tā arī ēsmai der jebkuras asinis, bet par vislabākajām tiek uzskatītas auna, kuras ir biezākas un ilgāk saglabā sarkano krāsu, nepaliekot tumšākas, pēc tām seko teļa asinis. Lietot vajag pēc iespējas pilnīgi svaigas asinis un, lai tās ilgāk nemaitātos, skārda spaiņa, kurā tās lej, dibenu noklāj ar sāls slāni un, pēc tam sakuļ ar kociņu. Dažreiz franču makšķernieki šim pašam nolūkam pielej absenta glāzīti. Pēc tam sarecējušās asinis liek zem sloga (dēļi un akmeņi), lai izspiestu sūkalas, un atstāj uz 12 - 15 stundām. Visstingrākās un spilgtākās daļas lieto ēsmai, bet pārējās kalpo piebarošanai. Var mest sainis ūdenī ar roku, bet parasti tās liek ciešā tīkliņā, kuru ar akmens palīdzību nogremdē līdz gultnei. Dažreiz tiek izmantota arī asinīs samērcēta sūkļa ielaišana ūdenī. Jāpiebilst, ka sūklis, makšķerējot uz asinīm ir galēji nepieciešams, citādi pilnīgi notriepsies.
Ķer uz asinīm ne citādi, kā ar garu pludiņmakšķeri no krasta vai laivas, pēdējā gadījumā vislabāk lietot Notingemas metodi. Parasti lieto āķus Nr.4-2, bet sīku sapaliņu un teibu makšķerēšanai var lietot arī Nr.10. Pludiņam un svariņam ir jāatbilst straumes stiprumam. Lieto vieglu niedres kātu. Ķerot no krasta spole nav nepieciešama. Aukla jāizvēlas pēc iespējas tievāka un ne vairāk kā uz pusi garāka par kātu, jo šo ēsmu ir ļoti grūti iemest. Parasti ēsmu pamazām iešūpo, bet daži autori iesaka veikt iemetienus izmantojot kāta atsperīgumu, iespiežot kāta resgali kājstarpē, nospriegojot auklu un, saliecot kāta spici izlaižot ēsmu no pirkstiem. Ķer mērenā straumē 1,5-2 m dziļumā. Ja ir, lai arī neviendabīga asins masa piebarošanai, tad ēsmu cenšas mest turpat kur piebaro. Ķerot no krasta parasti iet lejup pa straumi soļus 100-150 un pēc tam atgriežas atpakaļ. Zivis uz asinīm ņem ļoti droši, bet bieži norauj šo ēsmu, tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgam un jāpiecērt pie pirmās copes nekavējoties. Pludiņu izsvaro ļoti rūpīgi, lai redzams būtu tikai pats tā galiņš. Lai pludiņš būtu labāk redzams no liela attāluma ķerot ar Notingemas paņēmienu, parastā vai slīdošā pludiņa antenas galotnē apaļu korķa lodīti rieksta lielumā, kura ir nokrāsota ar baltu vai sarkanu eļļas krāsu. Šim ir jābūt iegremdētam ūdenī līdz pusei, un vispār, tas ir ļoti noderīgs ķerot ar Notingemas metodi. Ir jāizvēlas vietas ar pēc iespējas līdzenāku gultni, jo ēsmai ir jāpeld 5-10 cm attālumā no tās. Zivis - sapali, retāk ālanti un citas sugas bieži ķer grimstošu ēsmu pirms tā sasniedz gultni. Īpaši labi ir pieturēt pludiņu tā, lai tas nogultos, pēc tam strauji atlaist auklu un, tikko pludiņš nostājas vertikāli, piecirst. Lai gan, zivis ņem arī pieturēšanas brīdī, kad straume piepaceļ ēsmu. Ja sapals grozās ēsmas tuvumā, bet neuzdrošinās to pakampt, tad pludiņa pieturēšanas brīdī tas arī paceļas augšup sekojot ēsmai, bet mirklī. Kad pludiņš tiek atlaists un ēsma uzreiz grimst reti kura zivs ir spējīga pretoties kārdinājumam sagrābt to. Lieki piebilst, ka pēc katra iemetiena ēsma ir nepieciešama svaiga ēsma.
Sapala baltā gaļa ir ļoti asakaina, bet garšīgāka par ālanta gaļu, iespējams tāpēc, ka sapali lielākoties dzīvo labā ūdenī, lai gan, Maskavas upes sapali, kuri mīt pie notekcaurulēm, ir gandrīz neēdami.
Tā viņš ir.Tas ka asinis zivīm ir kā kaķim balderiāņi,zināms sen,vienīgi ar to praktisko pielietošanu kaut kā nesanāk...Siers uz āķa diezgan slikti turās virsū,tādēļ es to iemīcu mīkliņā.Sapals ir diezgan tramīgs ,ar labu redzi,tādēļ pludiņu labāk izmantot neuzkrītošu,dabīgās krāsās.Pludināšanai labāk izmantot caurspīdīgo ūdens burbuli.Dziļumu vēlams noregulēt tā ka mīklas bumbiņa ripinātos gar pašu dibenu,tā tas sapalam izskatās dabīgāk.Pludinu metrus 30-40,tā kamēr var saredzēt burbuli.Copes brīdī burbulis strauji aiziet sānis.