Aicinu: nesēdiet un eksperimentējiet!

Protams, ir svarīgi iepazīt „savu” ūdenstilpni, bet ar laiku savi „brunči” apnīk, un te nu reiz ir sava iespēja, nenodurot acis, paskatīties apkārt un izmēģināt laimi nesarkstot, t.i., ieskatoties kartē, iedurt ar pirkstu zilajā pleķītī un tik močīt. Aplauzieni daudzi garantēti, bet tai pat laikā var tā nospīdēt, ka nepaspēsi ne nošķaudīties, kad lietas sāks notikties kā šeit dažiem, putna pienā peldoties, ir gadījies.

Mudinot Jūs paskatīties, ne tikai uz vienu vai otru sānu, kur galva dabiski pagriežas, bet arī kā pūcei- pa visiem 180smit, aprakstīšu vienu ne tik senu atgadījumu pirms pāris gadiem rudenī.

Ir septembris, esmu iekarsis fīderists iesācējs. Lai pameklētu kādu jaunu un perspektīvu vietu brekšošanai, nolemju pēcpusdienu pavadīt džigošanai un kājošanai pa Lielupes krastiem. Kur sāku un kur beidzu neteikšu, bet nekādi man nesokās ar perspektīvo vietu dislocēšanu. Upe paliek arvien seklāka, līdz ar to, no krasta skatoties, rudens breksim neinterasantāka, un sāku jau krist ikdienas nolemtības panikā. Stāvu smēķēju un nospriežu doties siltajās mājās (ik pa brīžam nogāž rudenīgais lietus un pūš drēgns ZRietenis), bet iekšējā balss lūdz vel nedaudz pakavēties vienā zampā, kur vasarā līņus esmu tvarstījis. Nu labi, aizlaidīs ar’. Pieripoju pie pļavas, kura vel aizvien, lepni galvu izslējusi, nekautrīgi lūkojas man acīs, izvelku savu metamo un brienu uz pančkas pusi. Pa ceļam šķērsoju meleorācijas grāvi, un izdaru ~ 10-15 iemetienus, nerezultatīvus protams. Ai davai laidīs ka majā! Atceļā uz auto velreiz nākas šķērsot grāvi un nevilšus iezogas doma, par metālu peldināšanu šajā zampā. Izvēlos krastu, kas mazāk apaudzis, toties stāvāks un sāku ~ 3-5m plato grāveli apstrādāt ar sarkanmelnu šūpiņu. Un te, jau 2-3 metienā, pašā džunglī, kāds ar purnu ieknābj tam. Ņeužeļi te ar kāds dzīvo, vardes tak tā neprotās!! Metu no vienas bāzes vel 5 metienus, no kuriem 2 x vel kāds iemanās iedot pa pauri. Oho, te nu kāds ir, te nu kāds dzīvojas! Samainu uz standarta sudraba krāsas 3nm meppa rotiņu aglia un močīju tik iekšā un jau pirmajā provodkā ~ 1kg līdacēns piesakās. Mētāju vel, bet tukšums. Vells, laika nav daudz, jālaiž fūzīti uzrukāt, nu vel līdz tam tur līkumam un tad viss. Pie līkuma nopurinās smuks mēriņš, un tad paņem ~ 1.5kg spriganīte. Laiks līdz tumsai vel savas 5h bet nu jāskrien, jādodas. Atlieku atmiņā koordinātes un laižos jau pavisam nezvīņainās aktivitātēs.

Pirmdiena: dabrs pienākums. Otrdiena dabrs pienākums. Trešdiena darbs pienākums, bet nervi netur un pēc neilgas stīvēšanās ar vadītāju tieku pie pāris h brīvas pēcpusdienas. Šāviens ātrākais rietošās saules pavēnī un apmētāju jau izieto posmu, bet tieku tik pie viena knapmēriņa. Gar zāļu sanesumiem aizslāju atrākajā tempā uz brīvūdeni un jau galīgākajā krēslā tieku vel pie pāris ~ kg krokodīlīšiem un dažām copēm, kā arī pret horizontu noskatos līdaķeļu spēlēs krēslas aizsegā. Te ir, Te būs. Vajag tikai rakt!!

Tuvākās 2 nedēļas tiek pavadītas vagojot Eiropas plašumus, bet vel aizvien aiz auss ir aizliktas šīs nevainīgās, bet taj’ pat laikā vilinošās rotaļas. Atgriežoties noteikti vajadzētu aizbraukt un ietestēt, bet kaut kas liek sprunguļus spieķos un nekādīgi netieku pie jaunatklātām līdaku medībām.

Un te, lūk, seko kārtējais īstākais makšķernieku pastāstiņs, ko kremšķinoties, pie jebkura ugunskura nebūtu kauns cietiem pavēstīt: „Aizbraucām ka ar Juri uz vienu mārku līdakās. No 7-14 izmalām visādas malas un aprobežojāmies ar dažām necilām copītēm. Diena bija apmākusies un ar pilnīgāko štīliņu. Līdakām mutes ciet ir mūsu secinājums. Pošamies jau uz māju pusi, bet tā kā sirds mana, kas vienmēr nemierīga, piedāvā šim aizlaist notestēt atklātos meleogrāvjus. Juris, kā jau vecāks cilvāks, izliekas noguris un notinas silto pēļu virzienā, es apņēmības pilns pieripoju caur pļaveli jau nedaudz augstāk par iepriekš bristajām vietām. Zirnekļi kaito savos tīmekļos pa pļavu, ķerās man sejā, drēbēs un kātā. Dadži baksta robustās bikses, bet manu roteri uzreiz jau ar iekāro zaļās dzelmes pavēlnieces. Viena, tad otra, tad kāda ļoti smuka notinās. Pagājušas tik 10 minūtes ibitīt matos un jau tik jautri. Paejos vel pa labi, uz vietām, kas nava iemēģinātas. Izbrienu caur zālāju, tad niedrāju un nonāku uz smukas sērītes. Metu pretējā krasta virzienā un velku. Zāles kumšķis sakustās un seko blieziens pa kātu un smuks mēriņs galā. Metu uz otru pusi un tur pavelkās nedaudz zemmēriņš. Metu iesākuma spotā un roteri pagrābj skaists mēriņš. Zašibissss, esmu pārlaimīgs!! Kātoju pa niedrāju tālāk, iesēdinu vienu roteri, bet nākamais neliek vilties un katrs otrais metiens, tajs džungļos dāvā man skaistu mēriņu. Lielas jau nav, bet ar ļoti mazas nav. 1kg-1.5kg robežās. Aizeju vel savu gabaliņu nostāk, un tur sākās tā pa īstam: Stāvu brīvā ūdens stāvkrastā, un kā metu, ta, ja ne izvelku, tad blieziens ir. Pēc 30smitās zives man jau nojuka skaits, līdz pienāca tas mirklis, kad teicu sev, pietiek un devos mājās. Protams paturēju cik man pēc likuma pienākas, lai gan pie šāda žora, visādas domas pa galvu jaucās un devos uz māju pusi. Sieva priecājās, sievasmāte plikšķināja acis, bet Juris vel aizvien nespēj man piedot manus lielos melus.

Šie ~ 300m grāvja palika par manu vienīgo šī rudens copes vietu, kur ne vienu reizi bez zivītes nepaliku. Protams šadu apokalipsi vairs netiku piedzīvojis, bet zivītes 1kg-3.5kg ķērās katru reizi.

NU ESMU BAIGĀKAIS SPEČUKS!! Lai kā tur narciss visu ziemu piesaulītē bij’ gozējies, bet spārniņus nedaudz dabūja aplauzt nākamo un aiznākamo gadu. Zaļās tur vairs neesmu sastapis. Staigāju gar to un netieku gudrs kas un kā, bet jāatzīst bija ļoti patīkami.

Pateicoties šādai pieredzei, neliedzu sevi eksperimentiem. Esmu braucis pa tādām upelēm, kur vietējie otrā galā blisinās un nesaprot ko man pajautāt. Esmu atradis savas brekšu, zandartu un asaru vietas. Pie tam, cik patīkami ķert zivis tur kur esmu tikai es, ūdens un zivis.

Atver kādu no kartēm, kas nevīžigi kādu laiku ir iejukušas starp sieviešu žurnālu kaudzēm, aizver acis, iebaksti ar pirkstu un guli. Guli tā, lai kad pamosties, tad vēlies aizmigt velreiz un vel dziļāk.

PS Tiem kam mājā ir, bet līdzi nav:

http://vic.siteks.lv/Map/ Labs materiāls ģenerālai peldēšanai, bet tomēr grūti orientēties apvidū. Kartes sadalītas. Jāliek kopā pa reizei. Visai precīzas.

http://kartes.lgia.gov.lv/kartes.html Nesenākais atklājums. Nedaudz brīnos par tās publisko pieejamību, bet nu lai būtu. Ir ar sīkie celiņi, topeņu vietā ļoti skaidrs satelītattēls. Iespēja mērīt attālumus pa regulārām, un ne tikai, līknēm.

http://latvijas-karte.zl.lv/ Šis laikam JS īpašums, bet pusblisks. Viegli un lielā mērogā, bet grūti dabūt laukā, lai vietas būtu pieejamas arī bez i neta.

http://kartes.gisnet.lv/ Šitais vislabākais, vecākais arī. Daudz ceļu un taku vairs nav, tiltu arī. Bet reljefu, ūdeņus jau var aplūkot pavisam saprotamā un aptveramā merogā, tjipa topenes. Šo kopā ar LĢIA viesbiežāk izmantoju, ļaujoties jaunu sajūtu meklējumos.

To visu un vel nedaudz vairāk novēlot,

otinjsh