Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
ferma22 | 10.novembris 2012, 13:33 | 4 komentāri | 2894 skatījumi

Pirmā diena foreļupē II

Turpinājums pirmās foreļošanas apskatam.

Pēc nonākšanas apmetnē nolemjam, ka jānovāc nometne un jādodās tālāk uz nākamo upi, kura esot 20 km attālumā. Ideja bija laba, bet nogurums bija nenormāls un lielākā daļa nometnes tika samesta mašīnā un, ja izbraukšanas brīdī mašīnas aizmugurējā sēdekļa bija daudz vietas, tad šoreiz sēdēt bija neerti, jo atradies čupā uz drēbēm guļammaisiem un vēl bija jātur Mika noķertā forele. Sēžot mašīnā pārņēma laimes sajūta un biju pārliecināts, ka vairāk copēt iet nebūs spēka. Pabraucot uz augšu pa upi nokļūstam tūrisma apskates vietā kautkādai ēkai, kas uzcelta uz mūsu foreļupes. Miks stāstīja, kas tā par ēku, bet es redzēju tikai bildi- skaņas nebija, jo noguruma dēļ bija garlaicīgi. Kā jau latvieši apspriedām cik zivis iegūtu, ja pieliktu murdu pie nelielā ūdenskrituma, bet garāmejošais forelists pārāk ieinteresēja. Pēc rotiņa lieluma izteicām minējumu, ka centīsies tikt pie kāda taimiņa, jo no jūras bijām tikai kādu puskilometru.

Atgriežoties mašīnā ļoti ātri nokļuvām uz gaidīto upi. Skats atkal pārsteidza, jo šī upe bija pilnīgs pretstats iepriekš redzētajam. Upe plūda te pa pļavu te pa krūmāju, lielu koku principā nebija. Un upes ūdens bija dzidrs un viegli redzama katra bedre, pretēji piramajai upei, kuras gultnē tālāk par 10 cm nekas nebija manāms. Mūsu apstāšanās vieta pēc izskata bija populāra tūrisma vieta jo tuvējām eglēm bija apzāģēti apakšējie zari. Pati upe bija tieši pie nometnes gandrīz kā cilvēku rakta, jo bija izveidots tā kā upes sadalījums galvenā straume gāja 50 m tālāk, bet gar nometni gāja , kaut kas līdzīgs vecajai gūltnei, kurā bija liels dziļums, bet straumes principā nebija. Man likās, ka cilvēks izracis šo padziļināto kanālu, lai iegūtu vietu, kur peldēties un atpūsties ar ģimenēm.

upe / Gora

Apskatījuši nometnes vietu atklājam, ka neesam neko ēduši. Ar aizrautību sajaucam pupiņas ar majonēzi un piekožot maizi sākam tukšot traukus. Ieēdot un stiprinoties ar alu enerģija atgriezās ķermenī un saule, kas parādijusies aiz mākoņiem deva vēlmi iet iekarot jauno upi. Es pirmais paspēju uzģērbt copes drēbes un uzštellēt spiningu. Nolemju noiet te pat pie nometnes un sākt upes apskati.

Pirmo metienu izdaru tālu un kā jau parasti upei pa vidu, tā kā upes gultne ļauj redzēt cauri redzu cik skaisti rotiņš spēlē. Otro metienu izdaru salīdzinoši netālu, tāpēc jo metiens nesanāk. Velkot ārā neveiksmīgo metienu redzu, ka upe pa labi no manis veido atstraumi, kas ļauj veidoties ūdensaugiem, lai gan ir agrs pavasaris, pie krasta jau var redzēt pērno niedru palikas un jaunu niedru asnus. Piemetu cik tuvu varu un sāku pamazām vilt tuvāk, līdz sajūtu nenormālu sitienu pa kātu. Beidzot saprotu, ko Miks domāja ar sajūtām, ko jutīšu ar Shimano Catana Ultra spiningu. Pirmais, ko saprotu, ka forele ir milzīga, jo noturēt ir grūti un kāts ir galīgi saliecies, spoli tik slikti ne reizi neesmu noregulējis, jo tā tikai tirkšķ, bet nekāda jēga no tā nav. Īsti neatceros savu darbību, bet laikam sāku bļaustīties, tā ka mani kolēģi ātri vien pieskrien. Velkot pie krasta tuvāk sajūtu pirmo vilšanos, jo saprotu, ka tā nav forele, bet gan līdaka. Turpinājumā uzvedos, kā pilnīgs ambīlis izmetu zivi krastā, pats sapinos auklā un Jancēns pieskrien un paņem manu zivi un panes augstāk krastā, lai neaizmūk. Manā dzīvē tā ir otrā izvilktā līdaka, es pat nesaprotu kā viņu dabūju ārā, jo vizulis bija ierīts pat diezgan dziļi, un pavadiņu es neizmantoju. Lai arī kā būtu bija 30. aprīlis un līdakām vēl bija liegums, bet man tā gribējās paturēt lomu, bet bija kauns no kolēģiem, jo šie nodomās, ka esmu kaut kāds gaļinieks. Miks laikam arī saprata manu iekšējo cīņu un uzreiz pateica, ka tik lielas līdakas šajā upē tikai aprij foreles un lai labāk es viņu paturu. Nomērot līdaku atklājās, ka 55 cm tikai vienu dienu par ātru. Uzreiz ķēros pie tīrīšanas darbiem un tiešām vēders bija pilns, pa manam gan tie bija nēģi nevis foreles, bet, lai sevi mierinātu un nejustu sirdsapziņas pārmetumus es vēl šobaltdien sev apgalvoju, ka tās bija mazas forelītes.

Līdaka / Gora

Kamēr iztīrīju savu zivi mani kolēģi man uzkāra kaklā mašīnas atslēgas un jau pēc labākajiem nostāstiem devās upē meklēt savu veiksmi. Arī man vēl trīcēja rokas no neiedomājami aizraujošās cīņas ar līdaku cerēju, ka arī mana pirmā forele būs tuvākajā laikā. Redzēju, ka Jancēns gājis pa upes malu gar nometni un Miks, kā jau vietējais sen jau nozudis, es nolēmu nemaisīties Jancēnam pa kājām un paiet šim kādus 50 m uz priekšu. Šīs upes krasti bija aizauguši ar krūmiem, kas ieguvuši pavasara spirgumu un jau sākuši lapot. Kā parasti izvēlējos ērtāko ceļu caur Ievu audzei, kurā es pārauju žilku, bet tas man ļauj paspēt uz skatu, kuru nebiju gaidījis. Tuvojoties upei redzu, ka kādus 20 m atpakaļ Miks tup uz ceļiem aiz kaut kādas smilšu sēres no upes apmēram 3m un izdara metienus tuvējā atstraumē, ko veido bebru dambis. Redzot Miku šajā pozā nolemju aizrāpot līdz viņam uzzināt nafig viņš tā ākstās vai tā arī ir kāda jauna taktika. Aizlienu līdz Mikam un čukstus piedāvāju sapīpēt, Miks jau sapīpēt nekad neatteiks un izzinu, ka nācis pie upes un redzējis kā forele uzlec, tā kā ir saule un lai upē neredzētu viņa ēnu viņš met no šādas pozīcijas iegūstot labākas iespējas iegūt šo zivi. Novēlu veiksmi un lēnām dodos prom un tad ejot kādus 5 m no upes krasta pamanu, ka nākamajā līkumā uzlec forele. Ja man jāatsauc atmiņā šī aina es spēju atcerēties tikai plunkšķi un pašu līkumu, kurā ir šis lēciens. Tā kā upe praktiski iet vienā līmenī ar apkārtējo vidi un šajā vietā krasti ir viegli pieejami es skriešiem pieskrienu pie līkuma, kuru sāku neprasmīgi apmētāt. Tikai pēc kāda piektā metiena es saprotu, ka ar šo manevru esmu aizbiedējis ne tikai savu zivi, bet arī Mika, jo es atrados tikai kādus 15 m no vietas, kurā viņš ķēra. Miks man neko neteica, bet pats sapratu, ka šī nav grunts makšķerēšana, kurā var uzvesties, kā lops un darīt gar krastu, ko vēlas, kopš tās reizes cenšos vienmēr piedomāt, vai ar savām darbībām nesabojāju copi citiem.

Pasaku Mikam, ka redzēju foreli šajā līkumā, lai šis pamēģina un pats dodos tālāk, jo jūtos vainīgs par savu neuzmanīgo uzvedību. 30 m aiz līkuma, kurā redzēju foreli pēkšņi upe mainās un krasti paliek stāvāki, veidojot tādu tā kā lauku grāvja efektu, kur krastos aug visādi krūmi un pāri upei ir pilns ar kokiem. Man sākas iekšēja panika, jo viss ir vienos zaros un es māku tikai metienu pāri plecam, no apakšas varu iemest tikai kādu pusotru metru un svārsta metienu tehniski saprotu, kā to vajag darīt, bet teorija ar praksi neiet roku rokā. Pirmie metieni ir traģiski, labi, ka neviens mani neredz un man tiek dotas apmēram 20 minūtes patrenēties līdz mani panāk pārējie. Tā kā pār plecu mest nevar, tad atklāju, ka māku tīri labi mest no sāna un precizitāte arī nav tā sliktākā. Upe gandrīz visās vietās ir brienama un bedres ir perfekti redzamas, līkumi ir ļoti asi un tas veido daudz atstraumēs un visi krasti ir pilni ar perfektām paslēptuvēm. Šai brīdī es atrodu, to krūmu copes burvību, jo te viss notiek pa centimetriem, netrāpi kur gribēji zaceps un esi vietu sabojājis, bet pēc 5 m ir atkal jauna vieta un atkal vari mēģināt.

Mani panāk gan Miks gan Jancēns, parunājam par iespaidiem un uzzinu, ka Jancēns dzīvību vispār nav manījis un Mikam pēc tās vietas arī nekā nav bijis. Šie mani apdzen un saka, ka būs apmēram 50 m tālāk. Es lēnām dodos uz priekšu un apjaušu, ka tā ir pirmā reize, kad redzu kā daba atdzīvojas manā acu priekšā, jo saulītē acīmredzami var redzēt kā krūmi paliek zaļāki, jo lapas veras vaļā. Tā mētājot atklāju vēl kādu ļoti svarīgu atklājumu, ka iemetot kokos, vajag atlaist auklu no spoles, tad vizulis karāsies tik augstu cik vēlies un pieejot klāt un nokožot žilku aukla pavisam viegli iznāk cauri zariem un nav ne jālādas ne jākāpj kokā pēc vizuļa, tikai jāpārsien un viss. Pusstundas laikā esmu panācis to vietu, kurā kāds no kolēģiem ir sācis, to varu apjaust pēc pēdām krasta dubļos. Nolemju nerīkoties kā lops un paeju kādus 10 m no krasta un klusām cenšos apiet kolēģi. Ejot kādas 2 minūtes sastopu Miku sēžam krastā un smēķējam- piebiedrojos un nolemjam, ka ejam līdz līkumam, kas ies 90 grādu leņķī un tad griežam atpakaļ, jo savādāk nepaspēsim nometni pa gaismu uzsliet. Atstāju Miku un dodos uz priekšu un pamanu kādu zīmīgu vietu smilšu sērīte un kādus 7 m pa upi atpakaļ koka stumbrs zem, kura ir nenosakāma dziļuma bedre un uzreiz aiz bedres līkums. Pēc Mika parauga uz ceļiem aizlienu līdz smilšu sērei un izdaru metienu pēc metiena, tikai neviens īsti netrāpa pietiekami tuvu koka stumbram. Kad beidzot iemetu tuvāk jūtu tādu kā sitienu pa kātu, rokas jau atkal sāk trīcēt un palienu vēl mazliet tuvāk upei, lai veiktu atkārtotu metienu, atkal metiens un atkal sitiens pa kātu. Nolemju uzpīpēt, jo kā Miks mācījis, ja zivs uzsit, bet nepaņem vajag ieturēt pauzi nevis noforsēt vietu, un vislabākā pauze esot tās minūtes, kuras vajadzīgas cigaretes nopīpēšanai. Sāku pīpēt un kaut cik sevi nomierinu izdaru metienu un atkal sitiens un kāts ripā, spoles tirkšķi skan tik pat skaļi kā mani sirdspuksti. Tas ilgs pussekundi vai sekundi līdz es apjaušu, ka gaidītais 2 kilogramīgais taimiņš, patiesībā izrādās viltīgs zars aiz, kura man rotiņš ir aizķēries, jo zars ir elastīgs un ar straumes palīdzību manī radījis ilūziju, ka velku ārā zivi. Kolēģiem tā arī neizstāstu neko par savu lielo zivi, jo ātrāk gribas saukt sevi par spiningotāju nevis amatieri, kurš zacepu no zivs neatpazīst.

Nokļūstu līdz 90 grādu līkumam un gaidu pārējos, izbaudot vakara saules pieskārienus. Miks ierodas pēc 10 minūtēm, bet Jancēnu neviens no mums nav manījis jau labu laiku. Domāju pazvanīt- zvanu 2 reizes neceļ, sāku mazliet uztraukties, jo tik mežonīgā dabā viss kaut kas var notikties. Pārejam upei otrā pusē, jo tur gar upi ved vecs meža ceļš. Kamēr pārrāpjamies pāri upei pazudušais dēls zvana, ka esot pie liela ozola, ka lai mēs ejot tur. Miks aptuveni zina par kuru ozolu Jancēns runā un abi jautrā solī dodamies pretī . Pieejot pie ozola atklājam aizraujošu ainu, kur Jancēns pa pusei uzrāpies kokā un to purina cenšotieties atbrīvot ieķērušos vizuli. Kā parasti nevis dodos palīgā, bet izņemu telefonu un nofilmēju šo ainu, kā ar nazi tiek zāģēts zars un tai brīdī, kad tas tiek nozāģēts vizulis pats izkrīt ārā. Pāris minūtēs tiekam līdz nometnei un sākam lasīt malku un celt telti. Tai brīdi, kad saule sāk pazust aiz apvāršņa jau sēžam pie omulīga ugunskura. Pretēji iepriekšējai naktij šī ir ļoti auksta un pat uzvilktie 2 džemperi un jaka neļauj iet tālu no ugunskura. Šoreiz nolemjam vairs neākstīties ar 40 grādīgiem dzērieniem un pieturamies pie aliem.

Pārrunājot dienu saprotu, ka tāds piedzīvojums man nekad nav bijis, tik fiziski grūts, tik adrenalīna pilns un tik pārsteidzošs. Nodomāju žēl, ka draudzenes nav līdzi, lai arī viņa varētu to izbaudīt, bet tad nodomāju vai ir daudz sieviešu, kas ir gatavas aprīlī gulēt ārā, lai ar pītsku rokās staigātu gar gandrīz nepieejamām upēm, riskējot lauzt kaklu līst pēc ieķērušajiem vizuļiem un lai tā visa rezultātā uz 3 vīriem dabūtu vienu foreli un vienu līdaku, kuru pēc noteikumiem pat nedrīkstētu paturēt, jo vēl tikai ir 30. aprīlis. Tā domājot ir tapis pats garšīgākais šašliks, kas ēsts un baudot dabu pēkšņi dzirdams baismīgs plunkšķis, bet nogurums ir tik liels, ka nevienam pat īsti neinteresē, kas tas ir. Ap 10 veicam kontrolzvanus uz mājām un dodamies gulēt. Ir ļoti auksts un šoreiz guļammaisā pat nedomāju līst apakšveļā. Kārtīgi saģērbies mēģinu iemigt, Miks atkal parāda savu talantu un līdz ar nolikto galvu izdzirdu krācienus. Aiztaisot acis redzu upi, kurā metu spiningoju. Pat miegā nevaru atiet no dienas piedzīvotā. Jo nākamā diena solās būt tik pat aizraujoša kā šī.

Jau drīz pēdējā daļa par manu pirmo foreļcopi.

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(8 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[4] Komentāri | dilst | aug
 
manamejais

Feini :)

10.11.12 Atbildēt | Ziņot 0
avtt
avtt :

Prīmā pastāsts!

:)

11.11.12 Atbildēt | Ziņot 0
Bandito

Jopcik, bet pavasaris tik tālu... :)

"Nodomāju žēl, ka draudzenes nav līdzi, lai arī viņa varētu to izbaudīt"...

Nemuldi, gan jau pats gribēji ko "pabaudīt" pēc divdien celibāta... :)

13.11.12 Atbildēt | Ziņot 0
ferma22

Bandido- viss var būt

13.11.12 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager