imations | 5.janvāris 2013, 20:45 | 43 komentāri | 9322 skatījumi

Lielā Brāļa sindroms, jeb makšķernieku biedrību nacionālās īpatnības.

Jau ilgāku laiku aktīvi tiek apspriests jautājums par zvejas aizliegšanu iekšējos ūdeņos. Parasti apspriešana notiek paredzami: viena puse pauž viedokli, ka zveja iekšējos ūdeņos ir jāizliedz, otra puse, ka nav jāizliedz. Šāda diskusija notiek jau ilgāku laiku, bet reāli ar skaitļiem pamatotus faktus uz esošo brīdi par zvejas destruktīvo ietekmi uz iekšējiem ūdeņiem zvejas pretinieki vēl ne reizi nav nosaukuši.

Zveja ar zvejas rīkiem, makšķerēšana vai zemūdens medības ir zivju iegūšanas metodes, kuras būtiski atšķiras viena no otras, bet uz esošo brīdi bez zinātniska pamatojuma nevienam nav tiesības apgalvot, ka kāda no šīm metodēm būtiski kaitē dabas resursiem, jo šo metožu izmantošanas rezultāts ir tikai un vienīgi zivju resursu izņemšana no resursu kopējā daudzuma.

Ir daudz pamatojumu, ko makšķernieku biedrības min kā galvenos argumentus, lai aizliegtu zveju iekšējos ūdeņos:

- zvejnieki neraksta reālos nozvejotos lomus zvejas žurnālos, jo tad jāmaksā nodokļi,

- zvejnieki vienmēr cenšas tīklus cilāt tumsā, lai citi neredzētu viņu lomus,

- zvejnieki maksā par licenci nedaudz vairāk, bet var paturēt neierobežotu daudzumu zivju atšķirībā no makšķerniekiem, utt.

- zvejnieki parasti zvejo ar garākiem zvejas rīkiem nekā atļauts, utt, utt.

Kā galveno makšķernieku biedrību argumentu saistībā ar citādi domājošiem varētu izteikt ar sekojošu citātu: "Es negribētu attapties pie tīkliem piebāztās ūdenstilpnēs, kurās čum un mudž zemūdens mednieki un kuras ir licencētas", respektīvi, makšķernieku biedrības vispār nevēlas rēķināties ar citādi domājošiem un brutāli uzspiež visiem savus uzskatus.

Lai varētu izvērtēt makšķernieku un zvejnieku ietekmi uz ūdeņiem, to būtu nepieciešams izteikt skaitļos, kas tad zvejo tās zivis un cik daudz. Piemēram, tādi makšķernieku argumenti par zvejas žurnālu nepildīšanu un tīklu izcelšanu tumsā ir tikai lēta demagoģija tumšiem prātiņiem, jo zvejas žurnāls nav saistīts ar grāmatvedības dokumentiem un zivis ceļ ārā agri rītā un vēlā vakarā, lai diennakti sadalītu uz pusēm un lai zivis ūdenī nenobeigtos un nesabojātos.

Pēc pieejamās statistikas ir redzams, ka aptuveni no katrām iegūtām 10 zivs tonnām: makšķernieki iegūst 6 tonnas, zvejnieki iegūst 2 tonnas un maluzvejnieki 2 tonnas. Maluzvejnieki vai malumakšķernieki ir viena un tā pati ļaužu šķirne neatkarīgi no zivju iegūšanas metodēm, kā daži raksta: „Aizbraucam uz upi. Nu doma ķert to, ko mūsu „gudrie" prāti nolieguši līdz 31.12....". Bieži makšķernieku biedrības pārmet zvejniekiem, ka tieši viņi nodarbojas ar malu zvejniecību un kā piemēru min daudzu simtu kilometru garumā izņemtus tīklus, bet reālā situācija ir tāda, ka tiklu garumu reti kad mēra, bet gan aprēķina (tīklu skaits X 100m), kaut gan parasti tīkli ir ap 50m-70m gari, respektīvi, makšķernieku biedrībām ir tendence pierakstīt sev nopelnus, kā arī nav noslēpums, ka daudzas makšķernieku biedrības ir tikai līdzeklis licencētās makšķerēšanas organizēšanai un naudas iegūšanai no valsts atbalsta - „Zivju fonda".

Spilgts piemērs ir „Bauskas mednieku makšķernieku biedrība", kas organizē licencēto makšķerēšanu „Lielupes, Mūsas un Mēmeles upes posmos", kur LM ir no 1.aprīļa līdz 16.maijam un kopējais deklarētais ienākums par LM sastāda 9450.00 Ls. Šādu sezonu laikā tiek oficiāli nomakšķerēts aptuveni 10 tonnu nārstojošu vimbu, bet makšķernieku biedrības uzskata, ka vimbu noplicināšanā ir vainīgi zvejnieki Buļļupē.

Lai varētu izvērtēt vai vispār var ķert, zivis dotajā ūdenstilpnē ar jebkādu no zivju ķeršanas metodēm ir jāizvērtē cik zivis tur atrodas un kāds ir to pieaugums. Latvijas apstākļos eitrofos ezeros (lielākā daļa Latvijas ezeru) vidēji ir ap 200 - 250 kg zivju uz hektāra, bet mezotrofos (Laukezers, Rāzna un citi dziļi ezeri) 80 - 150 kg zivju uz hektāra. Aptuveni 25% no šī daudzuma ir pieaugušas zivis, kuras var izzvejot, saglabājot zivju dabisko pašatražošanās līmeni, līdz ar to zivju biomasas daļa, ko var izmantot zvejojot, makšķerējot un medījot zivis, vidēji ir ap 50 kg/ha gadā. Zinātniski ir izstrādātas konkrētas metodikas, lai noteiktu katras ūdenstilpnes kapacitāti, ko var izmantot visas ieinteresētās puse, bet mūsu makšķernieku biedrību nacionālās īpatnības nosaka, ka labāk nodarboties ar demagoģiju un lētu populismu nekā piedāvāt konkrētus risinājumus konkrētām ūdenstilpnēm. Vēl vairāk neviena no makšķernieku biedrībām pat nav mēģinājusi rast kompromisa variantus, piemēram: zvejnieki zvejo karpveidīgās zivis ar murdiem, bet trofeja plēsējveidīgos atstāj makšķerniekiem. Šāds variants būtu optimāls Latvijas lielajos ezeros, kur apvienota zveja ar licencēto makšķerēšanu.

Makšķernieku biedrības vēl var paciest zvejniekus, kas nodarbojas ar komerczveju, bet hroniski necieš zvejniekus, kas nodarbojas ar pašpatēriņu. Galvenokārt dominē viedoklis, kā tas var būt, ka kāds cits var uzdrīkstēties paturēt vairāk zivis, nekā drīkst makšķernieks. Pirmkārt makšķernieku darbošanās ir tikai un vienīgi izklaide atšķirībā no pašpatēriņa zvejniekiem, kuri zvejo ar mērķi profesionāli iegūt zivis pārtikai. Otrkārt ir vidējie statistiskie rādītāji, cik zivis var noķert ar zvejas rīkiem, tādēļ arī ir noteikti šie zvejas tīklu limiti pašpatēriņa zvejniekiem. Makšķernieku biedrības izsakot, savus viedokļus par zvejniecību ignorē un slēpj to faktu, ka var selektīvi izmantot zivju tīklus dažādu sugu ķeršanai un zivju tīklos nevar ķert bezizmēra lomus.

Tāpat Makšķernieku biedrības izvirzot prasības aizliegt zveju iekšējos ūdeņos atklāti nonāk pretrunā ar likumdošanu saistībā ar personām, kam pieder zemes pie un zem ūdenstilpnēm, kaut gan zvejas tiesības pieder valstij, jo CL 1038p. nosaka "Īpašnieks var viņam piederošo lietu valdīt, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to lietot visādā kārtā, kaut arī no tam rastos zaudējums citai personai."

Kopumā var secināt, ka Latvijā makšķernieku biedrību ir daudz, tās pat ir pārstāvētas zināmā mērā valsts pārvaldē, bet kopējais lietderības līmenis no šādām makšķernieku biedrībām ir mazefektīvs, galvenokārt dēļ tā, ka tās nevēlas sadarboties ar citu veidu biedrībām (zemūdens mednieku un zvejnieku) un uzskata savu viedokli par vienīgi pareizo. Akli neredz tos faktus, ka zvejnieki noķer tikai 1/3 no kopējiem zivju resursiem jo pārējo noķer makšķernieki. Čupiņa makšķernieku, kas saorganizējuši savas makšķernieku organizācijas un fiziski dzīvo tuvāk Rīgai cenšas mācīt citiem Latvijas iedzīvotājiem un pašvaldībām, ka zvejot un medīt zivis nav pareizi un vienīgais pareizais zivju iegūšanas veids ir makšķerēšana. Šāda egocentriska attieksme pret apkārtējiem neveicina problēmu risināšanu, bet ieved strupceļā, kas tad arī ir mūsu makšķernieku biedrību nacionālā īpatnība.

Novērtē rakstu: