Ar spiningu krūmos pēc pirmās....

Pamostoties pulkstenis rādija 4 un tas nozīmēja, ka modinātājam būtu jāatskan tuvāko minūšu laikā, lai nepamodinātu draudzeni lēnām līdu laukā no gūltas un devos salikt visas mantas, jo pēc pāris minutēm jau bija jābūt Mikam un šodienas mērķis bija skaidrs- Laiks tikt pie pirmās foreleles manā mūžā. Bija maija vidus un laiks solijās būt saulainas, lai gan iepriekšējās dienas bija bijušas BAIGI lietainas, nekas nesolīja šo dienu sabojāt. Uzliku plecos somas, paņēmu kātus un laiks bija doties ārā.

Stāvēju Sarkandaugavas šaurajās ielās gaidot savu draugu. Kamēr gaidīju aiz stūra parādījās URLU bariņš, kas kā jau katru pavasari parādas kopā ar pirmajām vizbulītēm, domāju, ka laikam būs jāņem kājas pār pleciem, bet paldies Dievam ceļa galā parādijās Sarkanā 4x4 glābējmašīna- Mix nebija nokavējis. Brauciens nebija ilgs, jo labā kompānijā stunda paskrien ļoti ātri. Šoreiz braucām uz M-upi, jo forumos bija pavīdējis tāds vārds un pēc kartes atradām, kā tai piebraukt un atlikušais bija tikai laika jautājums. Izkāpām no mašīnas, protams, zāle līdz ausīm un maigā rasa diezgan jauki saslapināja visu apģērbu. Sakustinot zāli satikāmies ar draugiem, kurus Rīgā nevar satikt- maitas odi mudžēja ļoti lielā skaitā. Upe izskatījās šaubīga ķipa foreļupe, bet izmēros vairāk vilka uz Aiviekstes pusi. Mix mazliet tālāk ievēroja, ka uzstādīta zīme un aizbridām paraudzīties- izrādījās, ka šajā upē ir licenzēta makšķerēšana. Odu mudināti devāmies uz tuvējo benzīna uzpildes staciju nopirkt licenzi un pret odu līdzekli. Atgriezāmies jau iesildītajā vietā un droši varējām doties copē. (Šī bija mana otrā foreļcope, par pirmo var izlasīt manā blogā tepat CL)

Diezgan ātri apjautām, ka šāds līmenis te nav normāls un iepriekšējās lietavas ir upei devušas kādu pusmetru augstāku līmeni nekā ikdienā un līdz ar to arī duļķi. Pa priekšu laidu Miku, jo tādā upē man ne mazākās poņas, kur meklēt foreli. Izrādījās, ka Mika poņa ir tik pat liela kā man un mētājām vnk uz dullo. Kādu gabaliņu pagājuši upē ietecēja kāds grāvis, nolēmu pamētāt grāvī un ieraudzīju ēnu, no foreles, kas mierīgi sēdēja un gaidīja, kad kāds upuris skries garām pa straumi un tad tam varēs mesties virsū. Protams, kā jau tādās situācijās pieņemts virs grāvja ir nenormāli daudz krūmu, bet lejā iet nedrīkst, jo ar šādu manevru foreli būšu aizbaidījis. Galvā aprēķinu metiena trajektoriju un izdaru svārsta metienu precīzi vislielākajā zarā, pasaucu Miku lai pamet man apakšā varbūt šim paveicas, bet laikam ar savu ģeniālo metienu zaros biju izraisījis forelē aizdomas un tā veiksmīgi nozuda upes duļķainajā straumē. Foreli pazaudēju, kā arī vizuli, kuru tā arī nedabuju nost, bet piebrist nebija iespējams, jo jau ar pirmo soli iepēros līdz ausīm dubļos. Turpinājām mētāt staumē, bet diezgan ātri sapratām, ka te aršanas nav tāpēc jādodās laimi meklēt vietā, kur nav tik liela duļķa un līmenis nav tik augsts, respektīvi uz upes augšteci.

Iekāpām mašīnā un sākām iPadā pētīt karti kur vislabāk doties. Ceļš gāja netālu no upes tāpēc domājām braucam tik uz augšu kaut kur jau nokļūsim. Braucām minutēs 15-20 līdz ceļa malā parādījās upe kurā plūda dzidrs ūdens piestājām malā papētīt, kur labāk pieiet tā lai varētu kādu labu gabalu paiet, jo šeit nebija iespējams atstāt mašīnu ceļu remonta dēļ. Braucām un beidzot ieraudzījām iebraucamo ceļu, kas ievede pļavā, kas perfekti derēja mašīnas novietošanai. Es tiku norādīts par ceļu zinātāju un ieslēdzu Google maps savā iPhone un devāmies ceļā uz mītisko un leģēndām apvīto Zaubi. Tā ir pirmā reize, kad kādu no savām foreļupēm saucu vārdā un iesaku pilnīgi visiem gaļiniekiem pārtraukt lasīt šo rakstu un jau gatavojieties braukt, jo tā ir perfekta upe Jums!

Kartē gabals neizskatijās liels tāpēc devāmies droši iekšā mežā, no sākuma mežš bija viegli caurejams, bet pēc brīža ceļš sāka diezgan strauji vest lejā un parādījās diezgan slapjas sūnas. Tā bijām briduši minūtes 15, bet pēc kartes bijām tikai pusceļā, tad apjautu, ka pietuvinot karti gabals paliek stipri lielāks. Pēc pāris minūtēm sapratām, ka upe tek cauri purvam, kurā esam iepērušies jau labu gabalu. Abi nospriedām, ja būtu jāizdara slepkavība, šī būtu perfekta vieta, jo cilvēki šeit nemēdz iemaldīties. Drīz jau iet palika pavisam grūti jo nācās lēkāt no ciņa uz cini, lai tikai tiktu līdz upei. Tad nāca nākamais līmenis mazliet augstāka vieta ar mazajām eglītēm likās, ka drīz jau nāksies padoties, jo murgaināku ceļu man nebija nācies mērot. Beidzot mežš beidzās un nonācām klajumā kur līdz krūtīm viss bija niedrēs un redzmība nekāda, bet pēc kartes pēc metriem 50 bija mītiskā Zaube, kuras burbuļošanu varēja dzirdēt. Pēc kartes upe bija iezīmēta ar zilu līniju, respektīvi, tā nebija purvs, bet tekoša upe. Pirms mesties niedrēs nolēmām sapīpēt, jo pēc gājiena abi bijām nosvīduši galīgi slapji, bet ar smaidu sejā zinājām, ka šeit pie upes neviens nav bijis, jo zinātāji uz šejieni neietu, lai arī kādas zivis šeit, ķertos, respektīvi, bez copes noteikti nepaliksim.

Miks pirmais devās iekšā niedrēs un izrādijās, ka pie niedrēm ir līdz ceļiem ūdens un ir arī dziļākas vietas, kas jau neko labu neliecināja. Devāmies uzmanīgāk meklējot upi, jo tālumā burbuļošana bija labi saklausāma, kas liecināja par straumi. Brienam, brienam, brienam....... Upes NAV. Beigās izrādijās, ka upe ir purvs L FU%K YOU GOGLE MAPS Miks vēl izdarīja pāris metienus vietās kur zāles mazliet atkāpās arī es pamēģināju Willow „bļitkošanas” triku- nepatika. Vismaz varu teikt to, ko retais var apgalvot- ESMU spiningojis Zaubē vietā, kur neviens cits to nav darijis.

Atpakaļceļu pat neatceros tikai zinu, ka vēlreiz to atkārtot nevēlos, jo šī morālā trauma nekad nepazudīs un vārds Zaube kļūst par vienu no rupjākajiem vārdiem manā vārdu krājumā. Atgriežoties mašīnā pulkstenis rādīja jau 11 bijām nočakarējušies sazin cik stundas, kuru laikā izdarīti mērtiecīgi metieni bija uz rokas pirkstiem izskaitāmi. Bija atlikušas divas stundas līdz tālajam atpakaļceļam. Devāmies uz priekšu cerot, ka izdosies atrast vismaz vienu normālu vietu, kur piepildīt sapni par pirmo foreli.

Iebraucām, kādā ciemā kur cauri tecēja mūsu pirmā apmeklētā upe- iesmējām, par vietējo estrādi, kas izskatījās pēc autobusa pieturas kalnā tie, kas zin šo estrādi noteikti piekritīs, ka Prāta vētra šeit diez vai uzstāsies drīzāk Kombuļu Inese. Noeejot pie upes situācija jau bija daudz reālāka, līmenis bija normas robežās un pat varēja sazīmēt grunti, jo duļķis šeit nebija tik traks. Jau atkal kaulos sajutu enerģiju, jo šeit bija iespēja.... Pēc stundas tā vairs nelikās, jo upe bija kā mirusi, neviena paša cope. Panācu Miku pie dambja, kur upe bija uzpludinājusi palielu baseinu un uzzināju, ka Miks ir izmocījis 26 cm foreļbērnu, kuru pat nofilmējis un palaidis, mana seja palika pavisam šķiba, jo nebiju pat redzējis nevienu un būtu bijis laimīgs, pat par 10 cm forelīti. Nolemjam, ka pēdējie 10 metieni un dodamies uz mašīnu, jo savādāk mājās būs sukas, jo esam solijuši iet ārā ar otrajām pusītēm un tur nepalīdzēs argumenti labi ķērās, aizķērāmies upē u.t.t. Apmētājot baseinu beidzot piepildijās mans tik ilgi lolotais sapnis- mazs foreļbērniņš bija pagrābis garām skrejošo rotiņu, lēnām vilku krāstā lomu, lai nesamocītu zivteli, jo pieturos pie principa nesamocīt zivis. Apmēram 15 cm no krasta foreļbērns nokrīt tā arī nepieskāries manai rokai, man gribējās raudāt, kliegt vai izmisumā padarīt galu šajā pašā uzpludinājumā, bet no muguras atskanēja Mika balss: „ Apsveicu ar pirmo” Smaids uzreiz pārņēma manu seju un pat nopriecājos, ka mana pirmā forele pati nokrita, jo nav jau nekādas atšķirības izvilkta krastā un atlaista vai pati nokratījusies pie krasta. Lai gan tā nav ne lielākā, ne skaistākā, ne spēcīgākā, bet Pirmā un to nekad un nekas neizmainīs, jo tas bija, kas īpašs, ko vēl tagad varu atcerēties drūmos ziemas vakaros . Neviena zivs ne cepta ne atlaista, šādu prieku man dzīvē nebija sagādājusi, tāpēc es saslimu, no tās dienas sevi sāku oficiāli dēvēt par forelistu, jo tādu statusu var iegūt tikai pēc pirmās, pirms tam Tu esi vnk krūminieks, kas lauž eglītes meklējot teiksmaino Zaubi......