Foreles medības

Maija saule lec agri tāpēc modinātājs jau zvanīja mazliet pēc 3jiem. Ātri nomocīju savu rīta maizīti iejaucu vāju kafiju un devos ārā gaidīt, kad Mix ieradīsies. Kā jau parasti Mix ieradās 5 minūšu laikā un nu tikai atlika savākt Jancēnu un varējām lidot uz copi, vietas jau bijām noskatījuši iepriekš tāpēc atlika tikai braukt. Pat 4ros no rīta Sarkandaugavas pārbrauktuve ir debīlākā vieta, jo pat tik agri piebraucot nolaižas šlahbaums un jāgaida 5 min kamēr kārtējais vilciens brauc liet smirdīgos naftas produktus kādā kuģī. Beidzot tikām līdz Jancēnam, kurš pēc skata izskatījās ļoti samocīts, jo brīvprātīgi nemēdz ātrāk par otrajām brokastīm celties, bet kompānijas garstāvoklis bija ļoti labs, tāpēc pārsēdāmies gāzmobīlī un devāmies jau uz pagājušonedēļ apmeklēto upi ( šis piedzīvojums aprakstīts manā blogā tepat CL) Pēc pusstundas atcerējos, kāpēc neko siltu no rītiem nedzeru, jo kafijas padzēriens manā termokrūzē bija jau tukšs, bet jokus sāka izstrādāt mans vēders, kura burbuļošana neliecināja par vieglu ceļu. Ja būtu devies ceļā ar svešiniekiem noteikti būtu piestājis ceļmalā un devies mežā atviegloties, bet braucot ar labiem draugiem šādas darbības nav pieļaujamas, jo tas netiks aizmirsts un arī pēc daudziem gadiem pie ugunskura tiks pieminēts šis brīdis, tāpēc saņemu visus spēkus un sēžu kluss gaidot brīdi, kad ātrāk tikšu galā.

Piebraucām nolūkotajā vietā un manas vēdera problēmas bija beigušās tā arī nesākušās un varēju visu savu uzmanību veltīt copei. Saģērbām copes apģērbu sapūtāmies ar pretodu līdzekļiem un devāmies uz upi, līdz upei bija jāiet kādi metri 100, Mix uzreiz pieteicās doties tālāk un mēs ar Jancēnu palikām divatā, tā kā šajā vietā jau pirms nedēļas vedu uzreiz uz cerīgu vietu lielu uzpludinājumu, kurā dabuju savu pirmo foreli. Uzreiz kā jau labs čoms teicu, lai Jancēns met mazliet pa labi, kamēr pats apmētāšu vietu, kur zinu, ka viņas dzīvo. Ticiet vai nē, bet jau uz pirmo metienu dabuju pirmo foreli, kādu 15 centimetru mazu bērneli, kurš uzreiz pēc pirmās bildes tiek atlaists. Jancēns nezimirst nosaukt mani kādā rupjā vārdā par labās vietas ierādīšanu dodas tālāk. Pēc kādiem pāris metieniem izvelku otro, tad trešo, 4to,5to, bet visas vienāda izmēra, Jancēns arī ir pārīti izmānijis un piesēžam uz kāda koka, lai sapipotu un pazvanītu Mikam un pateiktu, ka nu jau esam profi. Halo vietā izdzirdu „pizd... šeit ir kautkāds bērnudārzs esmu jau izvilcis 9ņas, bet visas galīgi mazas, davai vēl 5 min un taisāmies uz upes lejteci, te īsti nav ko meklēt.” Saprotu, ka laikam šajā vietā, jebkurš var izvilkt zivis un manas 5cas ir tikai tāpēc, ka viņu te ir bezjēgā daudz. Izdarot pēdējos metienus noķeru vēl vienu, pat neapjaušu kādā veidā, bet mazulis ir pamanijis mutē dabūt visus 3 āķus, lai gan izmantoju 2 nr. Blue Fox, kuram āķi nav no mazākajiem, zivi izdodas atbrīvot tikai pēc kādām 3 min. Un it kā tā aizpeld, bet visiem ir skaidrs, kad šoreiz šī zivs neizdzīvos, jo esmu to traki samocijis. Drūmām domām dodos uz mašīnu, jo ticot karmai esmu izdarījis sliktu, sliktu arī dabūšu pretī, jo tomēr galvā stāv tā doma, ka eju sev sagādāt prieku, bet nevēlos nogalināt mazuļus, bet noteikti, katrs no mums šādā situācijā ir bijis un nekur aizbēgt no tā neizdosies. Aizejot līdz mašīnai esmu galīgi padrūms, bet satieku abus kolēģus kopēji pasmejamies par vietējo estrādi, kas ir vnk fascinejoša. Ieskatamies kartē unduram uz priekšu.

Nobraucam kilometrus 20 un šķērsojam tiltu pār mūsu upi un lai gan esam nolēmuši copēt kādu gabalu uz priekšu nolemjam pamēģināt arī tepat. Uzreiz sadalamies Jancēns piekrīt apmakšķerēt teritoriju pie tilta mēs ar Miku dodamies pa staumi uz leju, lai tad gar upi nāktu atpakaļ. Ejam pa pļavu un redzam daudz vietu kur izgulējušas mežacūkas un kā jau katru reizi sird pārskrien baile vai viņas nav tepat tuvumā, bet nu šoreiz nebija, tāpēc sazīmējam kur upe iet un saprotam ka tā met asu likumu un varam iet pa taisno pāri pļavai. Aizstāgājām līdz paredzētajai vietai un atkal FAIL, mēs parastu grāvi noturējām par upi. Norunājam, ka Miks sāks pie grāvja es paiešu kādus metrus atpakaļ.

Pieejot pie upes mani sagaida ļoti stāvs krasts kādi 3 m unsmilšu krauja lejā, nostājos uz malas mēģinot izdomāt, kā visveiksmīgāk tikt lejā, bet krauja pati sniedza atbildi, jo es ar visu kātu novēlos pa krauju lejā iestigu dubļos, jo mala uz kuras stāvēju izrādījās neturējās uz neko. Upe bija ļoti skaista ar ļoti izteiktām bedrēm un līkumiem, cītīgi apmētāju katru līkumu un bedrīti līdz sajutu, ka kabatā telefons ievibrējas, saņēmu MMS no Mika šis jau bija izmocījis pirmo mēru. Tas deva papildus pārliecību, pārbridu upei un nonācu fantastiskā vietā S veida līkumā, kur kādus 10 m no manis upē dzīvoja paliels akmens pie kura arī redzēju skaistas foreles lecienu pēc mušas.

Kamēr vēroju šo skatu izdzirdēju, ka otrā krastā kāds šļuc lejā pa krauju, bikses jau bija pilnas, bet paldies Dievam tas bija tikai Mix, kas izvilka kameru un nolēma iemūžināt kā izvelku foreli. Izdarīju pirmo metienu ļoti čābīgu pat ne tuvu vietai, kur biju vēlējies, bet ar otro piemet tieši blakus akmenim, pavilku kādu metru un sajutu spēcīgu sitienu pa kātu, kārtējo reizi nopriecājos, par savu pirkumu, jo Ultra kāts ir perfekta nervu bende, jo tādus sitienus uz citiem kātiem grūti būtu sajust. Uzreiz izdarīju otro metienu, piemetot akmenim pie otras puses tieši atstraumē, uzreiz sekoja foreles otrs uzbrukums, nezinu, kas sagāja greizi, bet laikam pārforsēju mētājot un forele vairs nemazāko interesi par manu rotiņu neizrādija.

Miks parādīja savu lomu slaids foreļpaps gulēja groziņā,

tas deva man ticību, ka šajā upē arī es satikšu savu pirmo mēru, bet diemžēl tikām līdz Jancēna pēdām un manā kontā bija tikai viens zemmērs. Vienīgais labums, ka arī Jancēns noteikti neko nebūs dabūjis, tas manā galvā rosijās visu ceļu līdz mašīnai, bet ieraugot plašo smaidu latgalieša sejā sapratu, ka vienīgais esmu palicis tukšā. Jancēns netālu no mašīnas bija piemānijs 34 cm foreli ar kuru tagad mums pozēja fotogrāfijām.

Nākamais pārbrauciens nebija ilgs, jau pēc 15 min atkal bijām pie upes un pārdalījāmies- Jancēns savu taktiku nemainīja un pirmais noskrēja pie upes turpat pie mašīnas, mēs ar miku atkal kājiniekos devāmies pa staumi lejup, šoreiz nolēmu iet pēdējais, jo pie savas neveiksmes varēju vainot, ka esmu vidusposmā, kur no abām pusēm ir presings un zivis ir sabijušās. Miks nogāja līdz upei, bet es pagāju kādu gabaliņu tālāk. Sāku brist pa upi, jo dziļums nebija liels, bet pa krastu iet vnk nebija iespējams. Izvilku pāris mazuļu un jau sāka zust cerības par kādu mēra foreli. Tā ejot nokļuvu pie kāda bebru dambja, kas savas funkcijas īsti labi nepildīja un tikai tas tikai stāvēja kā zaru čupa , bet ūdens cauri tecēja brīvi. Stāvēju pie pašā krasta, bet tas bija stāvs un uzrāpties tajā nebija iespējams izdarīju metienu tieši gar dambi un lēnām velkot ievēroju, ka par manu rotiņu interesi izrāda paliela forele, kas noteikti bija daudz labāka par visām šodienas noķertajām. Forele atnāca man gandrīz līdz kājām, bet rotiņu tā arī nepaņēma. Tas atkārtojās vēl pāris reizes un tad sapratu, ka man nepieciešams vēl metrs ko pavilkt, lai forele paņemtu, tā kā krastā izkāpt nav iespējams, tad vienīgais iespējamais vietas iegūšanas veids bija uzmanīgi un klusi uzrāpties uz dambja. Lēnām bez mazākā trokšņa uzrāpos uz dambja, kas ļoti ļodzijās zem mana svara un tā balansējot izdarīju metienu un kā jau gaidīju forele atkal sekoja, šoreiz vilku daudz lēnāk speciāli vēl vairāk tracinot foreli, rotiņš jau tuvojās dambim un jau jutu, ka tūlīt būs uzbrukums, tāpēc mazliet sasvēros atpakaļ, lai varētu izdarīt piecirtienu. Ar to pietika, lai sajustu, ka dambis zem manis izšķist un es slaiki ar vienu kāju krītu upē un tad izdzirdu, katra copmaņa ļaunāko murgu šssssss un redzu kā mans brienamzābaks pildās ar ūdeni. Tajā brīdī gribējās pārlauzt kātu iespļaut upē un izdarīt kaut ko ļaunu jebkuram, kuru satikšu, jo ne tikai nedabuju zivi, bet arī piesmēlu zābaku, vienīgais labums, ka papostīju bebru dambi. Pēc kāda laika sapratu, ka kolēģus nevaru panākt, jo esmu gājis ļoti lēnu, bet tālakais posms ir vnk krāces, kurās pat nav liela jēga mest, jo tās ir ļoti seklas.

Sazvanījos ar kolēģiem un sarunājām tikties uz tilta kas esot kādu gabalu priekšā. Ceļš nebija tāls, bet nu kā jau parasti viss vienos mazos krūmos kas noskrāpē seju un katrs izkustināts zars pamodināja odu baru, kuri bija imūni uz manu pretodu līdzekli. Pēc 15 mokpilnām minūtēm ieraudzīju tiltu kā glābēju uz kura stāvāja abi varoņi, kas ieraudzījuši manu piesmelto zābaku, kas uz katru soli izlaida ne pārāk glaimojošu žļurdzienu.

Izrādījās, ka Jancēna taktika atkal ir sevi pierādījusi un turpat pie mašīnas izmānijis vienu mēra foreli. Ja lasi šo Jancēn tad vēlos atgādināt, ka šis loms tā arī netika parādīts komisijai, respektīvi- man un Mikam un tas manās acīs tāpat ir kāds apmaldījies asaris, kuru tu uz ātru roku noslēpi mašīnā un mums abiem godīgajiem makšķerniekiem iegalvoji, ka esi labāks par mums. Lai gan nevaru strīdēties Tev vismaz bija zivis, man bija tikai saskrāpēts ģīmis un piesmelts zābaks..............

Devāmies upē Mix palika pēdējais apmētājot tilta apkārtni, aiz tilta upe savu ritējumu bija mainījusi un tā bija daudz dziļāka un šaurāka ar 1.5 m augstiem krastiem no kuriem arī apmētājām potenciālās vietas. Kāds nelaimīgs zars man trāpija sejā nositot brilles un es savas 3 min pavadīju rāpojot pa zemi mēģinot sataustīt tās lai atgrieztu gaismu savās acīs, šis atgadījums jau manī ieviesa bezcerību un likās, ka esmu Dieva pamesta nelaimes čupiņa, kuru nepamet likstas. Tā ejot pienācu pie vietas kur otrā upes pusē ietecēja kāds grāvis izdarīju metienu un pēkšņi no dzīlēm iznira milzīga balta forele, manas rokas pārvērtās par sālstabiem un galvā tikai skanēja nesačakarē, nesačakarē. Zivs sita kādas 3 reizes bet ne reizi netrāpija vizulim, tāpēc vilku to daudz lēnāk nekā parasti, kad līdz krastam bija palikuši 10 cm man vairs nebija kur vilkt un likās, ka viss jau ir beidzies vnk atstāju vizuli iekarinātu, bet zivs bija tik sakaitināta, ka metās virsū un ar 2 āķiem aizķēra, tā kā krasts bija ļoti augsts nācās celt foreli augšā, lūdzu Dievu lai tikai aukla iztur un tad sajutu, kā pie manām kājām spārdās forele no manas mutes izlauzās uzvaras sauciens, jo forele bija ne tikai mēra, bet gandrīz pārmēra resp. 36 cm .

Tā bija netipiski bāla pat ar violētu pieskaņu, bet varavīksnene it kā arī tā nebija.

Biju laimīgs zināju, ka vakarā pirmo reizi baudīšu ceptu foreli, jo kas var būt labāks, par paša ķertu un gatavotu lomu. Piesteidzās biedri, kas ar smaidu apsveica mani ar lomu. Forele bija tā cīnujusies, ka pat saliec rotiņu, bet tas šobrīd bija mans laimes rotiņš, tāpēc iztaisnoju kā mācēju un iztīrijis zivi devos tālāk. Pēc kāda brīža gājām ar Miku gandrīz kopā Jancēns kārtējo reizi bija kaut kur pazudis. Veicot kārtējo metienu pēkšņi milzīga ēna sagrāba manu rotiņu, ar manu Ultra spiningu man nebija ne mazāko cerību neko izdarīt tikai klausījos kā spole lēnām tirkšķinot velk laukā auklu, milzenes ēna izskatījās labu gabalu virs pusmetra un spēks vnk milzīgs, zivij nebija daudz vietas kur bēgt tāpēc tā vairāk riņķoja, tā kā man vēl nebija uzķeremā tīkliņa nolecu no kraujas upē un atkal dzirdēju kā zābakā plūst ūdens, bet šoreiz man bija vienalga, jo biju ticis pie rekorda iespējams pat Latvijas rekords, beidzot izdevās pacelt zivi virs ūdens un biju vīlies, jo tā izrādījās paliela līdaka, kuras izcelsmi tik mazā upē nevaru aprakstīt, jo šai upei tā bija stipri par lielu. Līdaka meta kārtējo loku un veiksmīgi aizķēra auklu līdz ar ko mana cīkstēšanās bija cauri līdaka ar labu pārbīli un jaunu pīrsingu aizgāja meklēt citu upuri.

Vairāk biju vīlies nevis zivs zaudēšanā, jo man līdaka nemaz nam mīļa zivs un tā vairāk ir neveiksme nevis veiksme tādu dabūt, vairāk bija pārdzīvojums, ka veiksmes rotiņš nevis stāv goda vietā vizuļu kastē, bet sēž foreļu bendes asajā rīklē. Pēc kāda brīža jau norunājām, ka drīz beigsim vēl bišķi un ejam atpakaļ un izdarot pēdējos metienus atkal sajutu patīkamo sitienu uz kāta, pretinieks bija spēcīgs, bet galā tiku un izcēlu krastā 40 cm līdaku,

līdaka tā bija ierijusi rotiņu, ka nospļāvos uz likumiem un zivi nobeidzu, jo ja man visas rokas ir asinīs, tad ir diezgan loģiski, ka dzīvotāja tā nebūs un vismaz zivi izmantošu lietderīgi nevis iemetīšu upē lai mokās. Tā kā līdakas smaka ir ļoti izteikta uzreiz meklēju, kuram šo zivi iedot, jo zināju, ka mājās viņu nevēlos vest, labi, ka Jancēns pateica, ka viņa bračka noteikti labprāt paņems, tāpēc uzreiz atdevu zivi Jancēnam, lai smird viņa maisiņā, bet manējā lai gozējas tikai forele.

Ar to arī šī cope bija galā, bet uzvaras sajūtu neviens nespēs atņemt, jo foreli var dabūt tikai izejot cauri ellei, bet pēc tam Tu zini, ka esi šo zivi nopelnījis. Tā bija mana pirmā mēra forele, ko paturēju, patiesībā pa visu vasaru, laikam tikai sešas foreles tika uz pannas, bet lielākā daļa peld gaidot mani šogad, lai varētu man sagādāt prieku vēlreiz.....