Svētdienas makšķernieks Ungurā...

Unguru pēdējos 3 gados spiningojot esmu iecienījis, kaut arī laiva man bez motora – kačāju rokas airējot. Tad nu kārtējo reizi uz turieni. Taisos braukt jau agri, ap trijiem no rīta, bet iepriekšējā vakara tusiņa sekas liek sevi manīt. Tā nu ezerā esmu tikai ap plkst 8.30 un taisos pārbaudīt to teicienu, ka Ungurā pati labākā cope nemaz neesot no paša agra rīta, bet drusku vēlāk. . Jau trešajā iemetienā brīvā laukumiņā starp krasta zālēm līdaka iekāro manu Yo Zuri 3D minnow. Kādi 5 cm garāka par atļauto mēru – tātad piesienam un laižam pār bortu, lai peld līdzi :) Nolemju uzlikt mikrodžiga aukliņu un spiest uz maziem māneklīšiem. Pēc pusstundas līdaka aiziet ar Mepps Black Fury pīrsingu, jo laikam nebiju pamanījis, ka pavadiņa sadriskāta – pušu gan. Kurš gan ir teicis, ka uz mazu māneklīti ķersies tikai asari.
Turpinājumā asarīšu uzlidojums dažāda veida mikrodžigiem un rotiņiem. Atradis kārtējo laukumu zālēs, iemetu gumiju, asaris uzsit, bet atkrīt. Tūlīt pēc tam kā pēc signāla sākas viņiem medības – mailes lec pa gaisu, asari čāpstina, plunkšķina. Es protams, spēju tik mest un vilkt. Divām ēdamgumijām (tioga) viņi savā trakumā astes noplēš, bet savelku tai vietā kādus 20 gabalus un daudzi vēl atkrīt. Lielums... nu nekas īpašs – lielākie tādi kā plauksta, pārsvarā mazāki. Kad gumiju vairs negrib, lieku mazu rotiņu. Tad atkal otrādi. Šādi mainot liekas, ka rezultāts labāks.
Retām ūdensrožu lapām aizaugušā līcī uz gumijzivi kaut kas dūšīgs mirkli galā pakratās, pēc jaudas spriežot, mēram vajadzēja būt droši, tomēr redzēt nedabūju.
Pēc brīža airējos tālāk no krasta uz vietiņu, kur sēre aiziet pamazām dziļumā. Izrādās, arī šeit asarēni grābj bezmaz visu, kas kustas, bet tie pārsvarā nav ievērības cienīga lieluma, tikai prāvākos laižu tīkliņā. Vēl daži līdacēnu zemmēri uz rotiņa un pēcpusdienā ap plkst. 17.00 mazo rotiņu paķer 2 kilo zobainā, nu TIK sparīga, ka labu laiciņu nedabūju laivai tuvumā (mikrodžiga aukliņa kā nekā). 15 minūtes pēc tam melni zaļu gumijzivi, kā jau līdakai pienākas, spēcīgi sagrābj šīs dienas pēdējais zobainais ūdenslops, kas arī izmēros droši pārsniedz atļauto mēru. Tā nu uz krastu vizinu līdaku trijotni un tīkliņu ar vismaz 30 asariem – prāvākajiem no daudz lielāka skaita, kas kopumā pieķērušies (precīzi nesaskaitīju). Pie krasta nospriežu, ka negribēšu līdz pusnaktij tīrīt zivis un asariem tiek brīvlaišana. Novēlu, lai viņi visi izaug līdz kilogramam un tad atgriežas pie manis :)