Kvalitāte ir ticētāja prātā

Lizzy, žurnāls Copes lietas, 2013.gada aprīlis.

Ir aprīlis. Dzerot rīta kafiju makšķernieks prāto – cik nu vairs ilgi, ziemā piebarotie putneļi sāks čivināt pa kokiem, saulīte sildīs vairāk kā tā sasodīti dārgā apkure, varēs netuntuļojoties normāli iziet ārā uzpīpēt un ar čomiem sākt štukot kur atklāt sezonu. Varbūt pabraukāties pa veikaliem? Varbūt jau tagad iepirkt kādu jaunu kātu, spoli, varbūt stilīgāku kostīmu, jā, jaunu auklu arī vajag. Kas vispār veikalos jauns? Veikalnieks vērojot zilās debesis un pilošās lāstekas pa pusei atviegloti uzelpo – gausā ziema jau ar vienu kāju prom, aktīvā sezona tūlīt, tūlīt ies vaļā, ... patīkamā pircēju kņada, apgrozījums, steiga, baudpilnais nogurums dienas beigās... Arī viņš vēlreiz prātā pārcilā, kas jauns jau plauktos, kas vēl gaidāms no piegādātājiem. Veras durvis un ienāk makšķernieks. Kas jauns? Un te nu sezonas starplaika sarunā satiekas divas puslodes, divi viedokļi un personības, kas šos divus vārdus „kas jauns” spēj izvērst diskusijā pat pāris stundu garumā. Par ko? Par to ar ko šis jaunais labāks par veco. Par to cik daudz zina veikalnieks, par to cik makšķernieks pats mūsdienu paralēlajā pasaulē, jeb internetā izpētījis. Par kvalitāti. Kvalitāte ir tas par ko arī man šoreiz gribas parunāt, dažādos aspektos, no definēšanas, izpratnes, ražošanas, salīdzinošās konkurences, cenas, pielietojuma un no trešā „taisnība ir kaut kur pa vidu” viedokļa, jo, manuprāt, daudzas lietas cilvēki vērtē pārāk vienpusēji un tieši, un tamdēļ nesaskata medaļas otru pusi.

Atskatoties ne tik senā pagātnē zivju ķeršana bija pielīdzināma vienam no iztikas un pārtikas nodrošināšanas veidiem. Aprīkojuma kvalitāte tika vērtēta galvenokārt pēc vienas mērauklas – cik ilgi kalpo un cik daudz var noķert? Mūsdienās makšķerēšana ir pārgājusi citā līmenī, kas raksturojams ar aktīvu atpūtu pie dabas, vienatnē vai kopā ar draugiem, prom no pilsētas kņadas, ārā no biroja un nost no datora zilā ekrāna. Šī nodarbe vienlaicīgi nodrošina ar svaigu gaisu, zināmām fiziskām aktivitātēm un sniedz īstu atslodzi smadzenēm, - tās nav mazsvarīgas pārmaiņas mūsdienu modernā, mazkustīgā, bet vienlaicīgi saspringtā dzīvesveida ikdienā. Galarezultātā cilvēks ir atslēdzies, atpūties, pilns enerģijas jaunai darba nedēļai un tāpēc tas viņam patīk. Mērķis makšķerēšanai pēc būtības, ir palicis nemainīgs: noķert zivi – lielāku, skaistāku un interesantākā veidā. Daudziem tas ir „noķert un atlaist”, gūt baudu no cīņas ar zivi, nevis gādāt pārtiku. Paņēmieni „kā” noķert zivi tiek nemitīgi meklēti un uzlaboti, tādejādi, vēlmei būt labākajam, un hobijam kļūstot par pavisam nopietnu aizraušanos, pieaug makšķernieka prasības gan attiecībā uz piedāvājuma daudzveidību, gan īpaši attiecībā uz piederumu kvalitāti, tādejādi pavisam nejauši makšķernieks no dabas atkal nonāk atpakaļ pie biznesa, kurš šobrīd gan Latvijā, gan pasaulē kopumā veiksmīgi attīstās. Kā attīstības tendence un panākumu priekšnosacījums arvien vairāk iezīmējas tieši kvalitāte, orientējot uzņēmumu uz izaugsmi ilgtermiņā.

Kvalitāte teorētiski

Viss būtu vienkārši, ja ražotājs, veikalnieks vai makšķernieks spētu stingri nodefinēt kvalitāti un uz to balstoties izšķirt vai jaunais produkts ir labs vai ne, tomēr kvalitāte pēc būtības nav definējama. Tā ir tik pat abstrakts jēdziens kā zināšanas, mīlestība, skaistums, un tūkstošiem citu vārdu.

Neskatoties uz to kvalitāte kā jēdziens mūsdienās ir kļuvis stilīgi aktuāls, parādoties it visur kur saistība ar kādu preci vai pakalpojumu. Kvalitāte ir gan termins gan arī tam ir sadzīviska nozīme. Terminu vairāk lieto saistībā ar ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, savukārt arī ikdienā ikviens no mums lieto vārdu „kvalitāte” izsakot savas domas par konkrētu preci vai pakalpojumu. Domas var būt dažādas, jo ir neskaitāmi blakus faktori, kas tās attiecīgajā brīdī var ietekmēt, sākot ar to kādas ir prasības, vēlmes, vajadzības, beidzot ar garastāvokli, dzīves uztveri, vidi, noskaņojumu, situāciju utt. Tomēr, lai arī kā kāds neizpaustu savas subjektīvās izjūtas, produkta kvalitāte nesamazinās, ja dotajā brīdī klientam tas nepatīk, tikai tāpēc, ka viņš vēl neprot ar to rīkoties, vai arī tas ir pārāk sarežģīts viņa vajadzībām.

Ražotājs visnotaļ būs iepazinies ar viszināmāko kvalitātes guru E. V. Deminga (E. W. Deming), J.M. Jurāna (M. Joseph Juran) vai Noriaki Kano definējumiem, kā, piemēram, kvalitāte ir piemērotība lietošanai, tā ir paredzams vienveidības un uzticamības līmenis, par zemām izmaksām un piemērotību tirgum vai arī kvalitāte ir produkti un pakalpojumi, kas atbilst vai pārsniedz klienta vēlmes. Nopietns ražotājs būs pastudējis arī pasaulē atzītos ISO standartus un apsvēris ieviešanas iespēju savā uzņēmumā. Tas ir komplicēti, tomēr iegūstot šo burtu kombināciju sadarbības partneriem un pircējiem vairs nekas nav jāskaidro un jāpierāda, kaut gan ne mazāk labi un efektīvi darbojas pašu uzņēmēju izstrādātās kvalitātes kontroles sistēmas. Ražotājs par kvalitāti apzināti vai neapzināti domā visu laiku, jo pareizi izstrādāta, tā samazina izmaksas un palielina pašu galveno dzinējspēku - peļņu.

Veikalnieks produkta kvalitāti vērtē pēc pieprasījuma, pārdošanas apjoma, pēcpārdošanas sūdzību skaita un peļņas procenta, protams. Vai piedāvājums pret kvalitāti vienmēr ir objektīvs? Drīzāk, ka diriģenta lomā ir situācija tirgū un makšķernieka vēlmes un vajadzības, kas nereti ģenerējušās kādas veiksmīgas reklāmas rezultātā. Veikalnieks kvalitāti vērtē arī pēc klienta, piemēram, laika gaitā iztaustot pastāvīgo klientu vēlmes, viņš jau skaidri zina kāda līmeņa produktu piedāvāt un ko nemaz nav vērts rādīt.

Makšķerniekam kvalitātei vajadzētu asociēties ar to „kāds” ir saņemtais pakalpojums vai iegādātais produkts. Vai tas atbilst viņa vēlmēm un vajadzībām? Vai tam ir pieņemama cena? Tomēr viņa individuālo sajūtu, ka kaut kas ir labāks par kaut ko citu, ietekmē vēl tādi satelīta pavadoņi, kā ražotāju vai izplatītāju mārketinga aktivitātes, ekspertu viedokļi mediju vidē, stereotipi, biedru makšķernieku veiksmes vai neveiksmes, kā arī pārdevējs. Mārketings ir vēstījums, ko makšķernieks var uzklausīt, iedziļināties vai gluži otrādi, apskatīties un jau nākamajā sekundē aizmirst. Ekspertu viedokļus lasot makšķernieks aizdomājas vairāk. Te gan būtu noderīgi palasīt starp rindiņām un izšķirot neatkarīgos ekspertus no algotajiem. Neatkarīgo ekspertu nav daudz, viņi ir savas nozares fanāti, tīrradņi, kam par objektīvu vērtējumu maksā visi un daudz. Viņi pieder paši sev. Viņiem visi ražotāji ir vienādi un produktiem nav vārdu vai zīmolu, tikai īpašības un piemērotība pielietojumam, viņi spēj novērtēt kvalitāti visos līmeņos. Algotie eksperti pauž viedokli, kas ir drīzāk subjektīvs, kā objektīvs ar ticamības momentu, kas orientēts uz attiecīgā ražotāja preču virzīšanu tirgū.

Kvalitāte un ražošana

Objektīvam vērtējumam no makšķernieka redzes punkta regulāri iegādājoties un lietojot kādus produktus, ir vērts painteresēties kā tie tiek ražoti. Ne tik daudz kur, bet kā.

No ražotāja viedokļa kvalitāte nav iekārta, kuru nopērk, novieto uzņēmumā un tā permanenti un nemainīgi veic savu uzdevumu. Tā ir sistēma un process, kas prasa nemitīgu uzmanību, uzraudzību, analīzi un uzlabošanu. Tādēļ ir uzņēmumi, kas tam sekojot, ieguvuši pasaules slavu un veiksmīgi turpina darboties, bet ir kas ir uzplaiksnījuši pie lielā biznesa debesīm un tik pat drīz nozuduši.

Daži piemēri „kā?”. Vairāk kā pirms gadsimta kāds, brīvprātīgā piespiedu kārtā, kaislīgs somu makšķernieks, no kura copes veiksmes bija atkarīgs vai viņa ģimene todien būs paēdusi vai ne, nolēma eksperimentēt, taisīt mānekļus, kas līdzinātos īstai, ievainotai zivtiņai un tādejādi noķert regulāri, noķert vairāk. Novērojumu, izdomas, neatlaidības un varbūt arī spītības dēļ, viņam tik tiešām izdevās radīt šedevru, ko copes biedri pamanīja un sākumā lūgšus lūdzās pārdot arī viņiem. Soms sāka tirgot, bet pirms voblera nodošanas jaunā saimnieka rokās to pats pārbaudīja darbībā. Zivis ķērās. Pasūtījumi pieauga, bet soms neatkāpās no sava principa, pārdot tikai nevainojami strādājošu produktu. Apstākļu sakritības, veiksmes un reālu lomu dēļ soma eksperiments ar amerikāņu palīdzību pārauga pasaulslavenā zīmolā, kura īpašniece šobrīd ir milzu korporācija, kas gadā notirgo ap 15 miljoniem šo mānekļu, un katrs viens no tiem, pirms iepakošanas, joprojām tiek pārbaudīts darbībā un

peldināts baseinā. Jāpiebilst, ka baseinā izbrāķēts māneklis ir retums, jo kvalitātes kontrole jau notiek pirms tam, katrā ražošanas procesa posmā. Tas ir mehanizēts roku darbs, un katrs nākamais darbinieks, kontrolē iepriekšējā darbu. Tas, kurš liek āķus, paskatās kā ir pielīmēta mēlīte, savukārt tas pārbaudījis, kā uzkrāsotas acis un tā līdz pašai izejmateriālu izvēlei. Vobleris nav lēts, un viņš tāds nemaz nevar būt, jo ar katru procesa posmu tā izmaksas pieaug.

Pieliekot blakus ĶTR ražoto kopiju, tā varbūt ne ar ko vizuāli neatšķirsies, jo ķīnietis, ne obligāti, - tas var būt arī latvietis, to būs cītīgi sabildējis no visām pusēm, un rūpīgi atdarinājis neiedziļinoties izejmateriālos un funkcionalitātes īpašībās. Tā izstrādē nepiedalīsies vesela R&D komanda, tā izejmateriāli būs no jo-lētāk-jo-labāk plaukta, tā ražošanai būs vajadzīgas vien pāris universālas, mehāniskas iekārtas un lētā darbaspēka veiklās rociņas to iepakojot. Tāpat šo vobleri netestēs profesionāli makšķernieki, un galarezultātā tā pašizmaksa būs neticami maza, bet veikalā tas izskatoties nepieklājīgi līdzīgs, pieklājīgi maksās par trešdaļu lētāk kā oriģināls. Kurš, oriģināls vai viltojums, spēlēs labāk, kurš noķers vairāk, kurš kalpos ilgāk?

Makšķerēšanas tehniku tendences nemitīgi mainās un attiecīgi arī pieprasījums. Ražotāja reakcija šajā gadījumā ir viņa pārdošanas veiksmes atslēga. Lielie zīmoli reaģē kā gausi monstri un līdz vajadzīgajam rezultātam nonāk pāris gadu laikā. Katra jauna produkta, piemēram, makšķerkāta izstrādei, viņi pievēršas ārkārtīgi nopietni, iesaistot neskaitāmu speciālistu komandas, ar noteiktu uzdevumu katrai no tām. Viena izstrādā izejmateriālus, nereti pat ķīmiskā sastāva līmenī, otra rada dizainu, trešā rada koncept modeli, ceturtā dodas to testēt, konstatēt trūkumus un atgriezt atpakaļ uzlabošanai. Un tā riņķojot produkts tiek noslīpēts vairāku gadu garumā un tikai tad, kad radītāji paši, visos līmeņos, guvuši absolūtu pārliecību un atzinuši produktu par labu esam, tiek ieslēgtas lielās ražošanas mašīnas. Neveiksmīgi eksperimenti ar viņu apjomiem var izmaksāt pārāk dārgi, tādēļ viņi lielākoties vadās pēc vēl viena kvalitātes guru Filipa Krosbija (Philip Crosby) „do it right the first time”* principa. Rezultātā produkts tirgū uzreiz ienāk kā uzticams copes biedrs arī makšķerniekam, visu risku jau ir uzņēmies ražotājs.

Mazāka mēroga ražotāji, ir mudīgāki un radot tās pašas makšķerēšanas tehnikas kātu, izvēlas jau gatavus, rūpnīcas piedāvātos izejmateriālus, paļaujas uz viņu kvalitātes kontroli, nedaudz piestrādā pie dizaina un ietaupa gadu, pus otru. No idejas līdz veikala plauktam pat no Ķīnas kāts var atceļot trīs mēnešos. Pat ja gadījumā šī partija nesanāca, „so what?”** – apjoms, neliels, to iztirgos un nākamgad būs atkal jauns modelis. Kvalitātes testētājs un riskētājs šajā gadījumā ir makšķernieks. Loģiski, ka ikviena ražotāja dzinējspēks ir peļņa, tikai jautājums kā?

Kvalitāte un stereotipi

Nevar nepieminēt, ka Latvijā kvalitātes būtība un jēga nereti iet roku rokā ar sabiedrībā valdošiem stereotipiem, kas bieži vien ir radušies kādu subjektīvu vai vispārpieņemtu atziņu rezultātā un neatbilst realitātei, tomēr pirkuma lēmumu ietekmē.

Ļoti bieži ir dzirdēts, ka preces, kas ražotas Ķīnā tomēr nav vairs tik kvalitatīvas, kā tās pašas kompānijas produkti, kas ražoti, piemēram, ASV vai Japānā. Šis mistiskais vārdu salikums „Made in Japan” (ražots Japānā) jau vien ir kā nerakstīts kvalitātes zīmols, kas kā jebkuram populāram brendam ļauj uz šo preci paaugstināt cenu tikai vārda dēļ vien.

Japāna pēc otrā pasaules kara bija nabadzīga valsts, kurai paveicās ar gudriem valstsvīriem, industriālajiem līderiem un inženieriem, kas nolēma mainīt pasaules uztveri par to, ka Japāna ražo lētu produkciju un sliktas kvalitātes imitācijas. Viņi pieaicināja jau citēto kvalitātes ekspertu E. V. Demingu, uzstādot jautājumu, cik ilgu laiku šāda reorganizācija prasīs? Demings atbildēja, ka ja viņi klausīs viņa norādījumiem, tad varētu sasniegt vēlamo rezultātu piecu gadu laikā. Vēlāk viņš atzina: ”Viņi mani pārsteidza un izdarīja to četru gadu laikā”. Demings apgalvoja, ka kvalitāte sākas vadības kabinetā, un Japānas gadījumā, tas bija mērķtiecīgs valsts vadības pasākums, kura augļus tā bauda vēl šodien, bet pārējā pasaule cenšas līdzināties.

Uzņēmuma vadības kabinetā tiek pieņemts lēmums arī par produkcijas ražošanas izmaksu samazināšanu, kas sekoja gluži loģiski, jo Japānas izaugsmes rezultātā, tās darbaspēka izmaksas sāka „apēst” ražotāju peļņu, liekot meklēt risinājumu, lokācijas maiņu vai bankrotēt. Uzņēmumam strādājot pēc noteiktas kvalitātes sistēmas to kopā ar visām iekārtām kompleksi pārceļot uz citu valsti, mainās adrese un darbaspēks, bet kvalitātes prasības netiek pazeminātas un produkta galarezultāts saglabājas līdzšinējais.

Makšķernieka prātā Japānas stereotips ir kā karogs kuģa mastā un ražotāji to izmanto, liekot lietā izdomu un uz savas produkcijas iepakojuma pamanāmi lielu „Made in Japan” pat tad, ja no voblera tikai āķiem ir japāniska izcelsme, bet pats māneklis ir ķīniešu čaklo roku darbs. Vēl kreatīvāk ir izsvērt produkta dizaina tapšanu Japānā, bet arī tas nostrādā. Savukārt ja aiz „in” seko kādas citas austrumu valsts nosaukums, pat pār labi zināma zīmola produktu automātiski krīt aizdomu ēna.

Stereotips ir dzīvs arī citur pasaulē un arī lielie ražotāji to respektē. Piemēram, viens no pasaules līderiem spoļu un makšķerkātu ražošanā savas produkcijas izgatavošanas vietas ir diferencējis, atstājot Japānai tikai visekskluzīvākos produktus, kas dižojas ar izcilību un absolūti visām visaugstākās kvalitātes provēm. Seko jautājums, kāpēc visu neatstāja Japānā, un pretjautājums, vai ikkatram makšķerniekam tāds produkts ir vajadzīgs? Vai uzrīkojot akciju un visiem Latvijas makšķerniekiem izdalot par brīvu labākās spoles pasaulē, viņi spētu tās novērtēt? Lielākā daļa gribētu tās pārdot, un saņemt naudu par ko paveikt vai iegādāties ko noderīgāku, tomēr lielā piedāvājuma dēļ, šī spole būtu kļuvusi morāli nevērtīga un neviens to nepirktu, arī „Made in Japan” uzraksts situāciju neglābtu.

Nevajag skatīties pāri okeāniem, vēl viens piemērs tepat kaimiņos - somi 20gs. 90. gados meklēja risinājumu savu mānekļu adekvātas cenas saglabāšanai un rūpnīcu pārcēla uz Īriju tās zemo darbaspēka izmaksu dēļ. Tur tika ražota augstas kvalitātes produkcija, tomēr straujās Īrijas ekonomikas attīstības rezultātā arī tās darbaspēka izmaksas pieauga un rūpnīca atkal tika pārcelta, šoreiz uz Igauniju. Bet makšķernieks ieciklējies, „Īrijā ražotie vobleri bija pavisam citas kvalitātes”, lai gan igauņu bāleliņi sēž pie tieši tām pašām iekārtām kur rudie īri, izejvielas tās pašas, standarti tie paši un to visu uzrauga tas pats soms, kas strādāja Īrijā. Produkts ir tas pats, bet makšķernieka prātā Īrija asociējas ar attīstītāku valsti, tādēļ arī tikai tās vārda klātbūtne uz voblera iepakojuma tam iedomāti paaugstina kvalitāti.

Kvalitātes un cenas attiecības

Lai arī mēs visi tiecamies pēc izcilības, katram produktam ir savs mērķa pielietojums, savs pircējs, kā arī sava cena. Cena - tā ir ne tikai cipari, kas iekļaujas vai neiekļaujas budžetā, bet arī savā ziņā pirmā objektīvā kvalitātes mēraukla.

Piemēram, veikalā tiek piedāvāts makšķerēšanas kostīms, no divām daļām, silts, biezs un kamoflāžas krāsā. Cena 45 lati. Pataustot audumu, jā, mīksts, uzvelkot mugurā, jā, silts... Iedziļinoties detaļās, ātrs vērtējums – cik maksā viens metrs auduma, oderes un sitinājuma? Cik maksā diegi, pogas, rāvējslēdzēji un cilvēka darbs to sašujot? Kādas ir piegādes izmaksas, izplatītāja procents un nodokļi? Cik nopelna veikalnieks? Kalkulators šī kostīma pašizmaksu varētu uzrādīt neticami mazā viencipara skaitlī, turklāt dolāros. Kādu kvalitāti no tā var gaidīt? Bet ir kas negaida un par to nemaz nedomā.

Kāds cits piemērs, visiem labi zināms, ka labas pītās auklas maksā pietiekami dārgi un makšķernieki nereti meklē variantus kā ietaupīt, ko savukārt izmanto pakaļdarinājumu izplatītāji. Kārdinājums ir liels ieraugot veikalā gadiem iecienītu auklu, šķietami identiskā iepakojumā pa 6 lati, ierasto 15 latu vietā. Nav nekāda akcija – vienkārši tāds, „labs” piedāvājums. Vai veikalnieks neko nepelna? Tiešām? Viņam vienkārši gribas palīdzēt makšķerniekam? Diemžēl uz visiem šiem viltojumiem uzcenojums ir vēl lielāks kā oriģināliem. Un atkal kalkulators šī produkta pašizmaksu parādītu nereāli niecīgu, ka kvalitāti nav vērts pat pieminēt.

Kāds teiks, bet, ja cilvēks nevar atļauties!? Nav prātīgi pārmaksāt, bet no otras puses vēl neprātīgāk ir samaksāt par maz. Pārmaksājot vienīgais zaudējums ir nauda. Samaksājot par maz, dažreiz var zaudēt visu, jo tas ko nopērk nav spējīgs veikt uzdevumu, kura dēļ tas tika nopirkts. Kopējā biznesa pieredze rāda, ka nav iespējams maksāt maz un iegūt daudz. Pieņemot lētāko piedāvājumu, ir nepieciešams nodrošinājums pret zināmu risku, - ja var atļauties riskēt, var atļauties maksāt vairāk par labāku produktu.

Rundziņai ir arī otrs gals, un ne vienmēr augsta cena liecina par izcilu kvalitāti, - tā var būt arī liela pieprasījuma, maza piedāvājuma un tirgus situācijas izmantošana, tirgotājam gūstot lielāku pelņu, kas ir absolūti loģisks gājiens jebkurā nozarē, bet tirgum nostabilizējoties arī cena nostājas savā vietā. Normālos apstākļos, ražotājs radot produktu rūpīgi apsver cenas un kvalitātes attiecību, kas pirkuma brīdī ir svarīgs lēmuma pieņemšanas faktors. Bieži vien makšķernieks tikai paskatoties, pataustot kādu produktu, vēl neredzot tā cenu, novērtē tā kvalitāti un pats izprāto cik ir gatavs par to maksāt, - ja prātojums un cenas zīme sakrīt, makšķernieks ir gatavs atvērt maku.

Kvalitāte un lietotājs

Cilvēks pēc dabas ir tāds kāds viņš ir. Katrs ar savām vēlmēm un vajadzībām citāds un tieši tāpēc viņš ir tas, kas nosaka produkta piemērotību, kas nozīmē, ka produkts vai pakalpojums pilnībā apmierina viņa vajadzības.

Piemēram, laivas elektromotora kvalitāte nozīmē to, ka motoram nav defektu un ka tas darbojas tieši tā kā īpašnieks to vēlas, tam ir laivas svaram atbilstoša jauda, tas darbojas pietiekami klusi, lai neizbiedētu zivis un ir viegli pārnēsājams un ātri un ērti uzstādāms. Tajā pat laikā piemērotība lietošanai ir relatīvs rādītājs, jo atkarīgs no katra indivīda individuālajām īpašībām, jo kāda prece var apmierināt viena cilvēka vajadzības, turpretī cita cilvēka vajadzības tā neapmierina. Katrs indivīds nosaka kvalitāti pēc savām vajadzībām.

Laukstrādnieks, mežstrādnieks nopērk šo kamoflāžas kostīmu pa 45 ls un ir laimīgs, jo tas viņam noderēs gan makšķerējot, gan mežā ejot, gan uz kūti. Un kas tur liels, ka poliestera, akrila sintepona un vēl nez kā salikums vispār neelpo, ka siltumu vairāk nodrošina paša aktivitātes un apakšā uzvilktā vilnas jaka, ka tam pūš cauri vējš un mitrumu tas aiztur pirmo pusstundu? Tāpat viņam neinteresē, ka tas ražots Ķīnā un kāda ir tā pašizmaksa, viņam ir vesels kostīms, pa lēto, viņš dodas uz copi, ķer zivis un ir priecīgs, lai gan cits šādā kostīmā justos kā vates segā ievīstīta sardele. Ja kostīms nokalpo sezonu ir ok, ja divas tad vispār super! Un galvenais, ja viņam iedotu par velti pašu dārgāko un kvalitatīvāko kostīmu pasaulē, vai tā pielietojums šī valkātāja izpildījumā būtu citāds un apģērba mūžs garāks? Viņš vienkārši nespētu tāda produkta kvalitāti novērtēt. Viņa izpratnē kvalitāte ir kaut kas ko uzvilkt mugurā pa lēto.

Kāds smalks kundziņš, kurš tikko sācis makšķernieka gaitas, norīko savu šoferi piestāt pie makšķernieku veikala un tur ieejot tāpat izrīko pārdevēju sagādāt visu „rītdienas copei, visu visdārgāko”.

Pārdevēja prieks ir neviltots un uzdevums tiek pakalpīgi izpildīts. Neierobežots budžets, bieži vien noved pie tā, ka kvalitātes pjedestāls iedomāti tiek uzcelts tik augsts kā debesskrāpis, kura ēnā paliek gan bauda no copes, gan dabas skaistuma, gan viss pārējais. Lai arī sagādāts labākais, tirgū pieejamais aprīkojums, dārgākie vobleri, jūtīgākais makšķerkāts, klusākā aukla un vieglākā spole, tāpat tas viss ir štrunts, ja ar to kundziņš nemāk apieties un zivis neķeras. Un kā gan lai ķeras, ja pieredze ir tik cik melns aiz naga. Viņa kvalitātes izpratnes saka, vajag labāko, tāpēc, ka viņš spēj par to maksāt, tāpēc, ka tā ir viņa prasība, nevis vajadzība un arī šajā gadījumā viņš nespēj ekskluzīvo produktu kvalitāti patiesi novērtēt.

„Paskaties, kā šis tur baigi saguldījies makšķerlietās. Kas tik viņam nav? Pāris štukas kātos vien” „Jā, tas nav nekāds brīnums, viņš jau profiņš, mēs kopā skolā gājām, un jau tad viņš makšķerēja” „Es arī gribētu kaut pusi no tā, kas viņam.” „Nu, man gan pagaidām apmierina tas, kas man ir. Man līdz viņa līmenim vēl augt un augt”. Mazs zēns skraidīja uz upmalu ar lazdas kātu un slieku kārbiņu, viņš saķēra zivteles kaķim, un tas viņu apmierināja.

Kā pusaudzim jau gribējās spiningu un spoli, ko vectēvs uzdāvināja un tamdēļ kādu laiku bija labākais cilvēks pasaulē. Pieaugot un turpinot trenēties, vajadzību, vēlmju un kvalitātes prasību latiņa ceļas arvien augstāk un tas ir saprotams kāpēc. Šis makšķernieks sevi attīstījis tādā līmenī, ka izjūt nianses un zina paņēmienus par ko iesācējs pat nenojauš. Viņš izaug līdz ekskluzīvam produktam un to nopērkot, ir pilnībā apmierināts, jo viņš māk to pareizi lietot un spēj novērtēt tā izsmalcinātās inženiertehniskās īpašības, kā arī viņš rūpējas par to, nodrošinot veiksmīgu sadarbību un ilgu produkta mūžu.

Ikvienam spiningotājam ir lielāka vai mazāka kaste ar dažādu marku, krāsu un dziļumu vobleriem. Vieni ir veiksmīgāki, kvalitatīvāki, jo uz tiem ķeras, citi ir sū... Kapēc? Veiksmīgie ir tie, kam ir bijusi iespēja karāties auklas galā dien dienā, jo lietotājs tiem tic. Viņam pašam, vairāk kā zivīm, patīk to krāsa, forma un spēle, tie atbilst viņa tā brīža prasībām. Tie „sliktie” ir tādi tāpēc, ka uz voblera nevar pieķerties zivs, ja viņam netic un ar to nemakšķerē. Par laimi, lomas mainās tāpat kā makšķernieka vēlmes, un nereti iepriekš noniecinātajā izdodas atrast ko izcilu.

Kvalitāte, līdzīgi kā patiesība ir ticētāja prātā. To definēt ir pārprast neierobežotās iespējas, ko mēs spējam sasniegt. Kvalitātei nav vienas universālas definīcijas un šķiet būtu nepareizi tai tādu piešķirt mēģinot to ielikt zināmos rāmjos. Sabiedrībā valdošie dažādie stereotipi attiecībā uz kvalitāti bieži vien ir maldīgi, par to patiesumu vispirms būtu jāpārliecinās un tikai tad tos jāpieņem kā norma. Kvalitāte nav atkarīga no ražotājvalsts nosaukuma, bet gan no kompānijas kvalitātes politikas, standartiem un attieksmes pret klientu, kura dēļ attiecīgā kvalitāte tiek ieviesta uzturēta un pilnveidota.

Katram no mums, atkarībā no mūsu stāvokļa sabiedrībā, no izglītības līmeņa, pieredzes, prasībām pret dzīvi, attieksmes pret apkārtējo vidi un daudziem citiem faktoriem kvalitāte nozīmē ko citu. Ir situācijas kad kvalitātes līmenis ir acīmredzams, nepārprotams un par to ir vienisprātis dažādu uzskatu cilvēki, bet tajā pašā laikā vienmēr būs teorētiķi, kas mēģinās regulēt un ieviest procedūras mums pārējiem, kas zina, ka nav tāda lieta kā viena pareiza atbilde, ir tikai tā, kas darbojas katram no mums mūsu īpašajā veidā. Saglabājiet šo sajūtu sevī, tiecieties uz izcilību un vērtējiet visus blakus apstākļus kas to ietekmē!