Kā mēs braucām ziemeļnieces paķerstīt.

Janvāra vakars. Abi ar Junioru pa ziemu necopējam, bet par hobiju / copi arī šajā laikā var patrīt mēli. Nu nezinu, kuram no mums šī doma radās, bet abi piekrītam, ka vajadzētu kaut kur ārpus kopā pacopēties. He, bet man taču ir Čoms Tonis, kurš makšķerniekus uz copi Zviedrijā ved!

Tātad jārīkojas! Manas vēlmes ir paķert līdaķus un asarus. Turklāt komforta laika apstākļos. Zvans Tonim un tiek nobukots nedēļu ilgs ceļojums jūlija beigās vai augusta sākumā. Arī +/- cena atrunāta. Un sākās garais brauciena gaidīšanas laiks, kuru Juniors diezgan bieži pārtrauc ar jautājumu „Tēti, tu jau esi sakrājis naudiņu Zviedrijas braucienam?". Kad uz māju atceļo jauns TV, Junioram panika - vai tik brauciena naudu tētis nav iztērējis :)

Vasara tuvojas, tad iesākas, un nu jau arī brauciena datumi ar Toni atrunāti 06-14 augusts. Jāsāk likt čupā līdz ņemamais inventārs. Sev līdakām ņemu Salmo Ballistu 1.8m viendaļīgā garumā ar testu līdz 28g, MicroTechu 1.8m ar testu līdz 8gr, ar 3000šo Rareniumu un 1000šo Stradicu CI4 MFLu. Uz niknākā kāta 0.18 mm 832tais Sufix, jau 3šo sezonu strādā, uz asaru kāta 6Lb Unitiks. Unitiks, gan palicis tik īss, ka backinga mezgls jau metot izlido, tāpēc skatos pēc kā jauna. Un ieraugu jauno Salmo microauklu 5Lb izpildījumā. Junioru noekipēju ar 2.1m Salmo JigSpina kātu + mazākā izmēra X-Twitch spoli + 0.2mm Grand Rider (komplekts ar ko Viņš jau kādu laiku asarus ķerstī). Un ko šim līdakām?! Man acīs iekrīt mans vecais DS kāts, kurš agrāk bija 2.1m un 18g, bet nu ir par 20cm īsāks. Šaubījos gan, vai ar ātrās akcijas špini galā tiks savos 7 gados, tāpēc paņēmu vēl dažus iespējamos Juniora līdaku špiņa kandidātus, un devāmies pie H2O metienus patestēt. Un viss feini. Juniora metieni ar manu veco DS kāteli ir gan pietiekoši tāli, un es pat teiktu, Viņa vecumam ļoti precīzi. Šo kātu nokomplektējam ar 2007.g. Spānijā pirktu spoli, uz kuras saglabājies jauneatcerosvairscik vecs, bet 10Lb PowerPro. Rezervei, janukas, paķersim līdz manu veco 1.8m X-Twitch kātu + vēl vienu 1.8m MicroTechu un Shimano Symetre spolīti diezgan izmantojamā izmērā gan līdaku, gan asaru kātiem. Protams, ka 4tras nelielās Plano kastes ar vobleriem, gumijām + maišelis ar sīkmānekļu siliconiem tiek salasīti copes skapī. Jā, vēl sačoks / uztveramais tīkliņš tiek no skapja izvilkts.

Tā diena ir pienākusi. Ar Junioru dodamies ostas virzienā, kur mantas un sevi izvietojam Toņa kunga busiņā. Un tālāk uz ISABELLE.

Kompānijā esam 4tri: es, Juniors, Tonis un Igors. Ar Igoru pirms pazīstams neesmu, bet ja jau copmanis, tad būs OK, sapratīsimies.

No rīta, nokāpjam no prāmja un sākam 500km garo ceļu uz ApmešanāsVietu Nr.1. Pa ceļam ieturam brokastpusdienas vietā Dragon Gate. Kaut kāds ķīniešu pasākums ar muzeju, viekalu, ...

... un zviedru galda tipa ķīniešu restorānu / bufeti. 138 SEKi un ēd cik vari + 1ns dzēriens.

Pa ceļam tiek novērota ceļazīme ar zivs attēlu. Izrādam interesi par tās nozīmi, tāpēc Tonis izlemj mums parādīt. Izrādījās lašu licencētās copes vieta.

Igors, kā jau lašotājs, sāk nervozēt un palūdz man noskaidrot - kur, par cik un kāpēc tik dārgi? Saruna ar vietējo nebija gara, jo, kā izrādījās, cope šajā vietā, A - zonā augustā ir iespējama tikai tad, ja licenci iegādājies janvārī / februārī. Licenču skaits šeit ir mazs, bet gribētāju daudz.

Kad sasniedzam Toņa Rezidenci Nr.1 ir jau pavēls, tomēr ar Junioru ielaižamies nedaudz špiņus izvicināt piemājas ezerelī. Lai arī esam brīdināti, ka šeit līdakas sāk ēst tieši pirms tumsas, jau pie mazākās krēslas dodamies krastā. Galvas vēdināšanas plāns izpildīts. Vakariņas, un gulēt. Igors bija tumsu sagaidījis, un vienu smuko arī dabūjis.

Otrā diena Zviedrijā. Uz piekabes tiek uzliktas 2vas laivas, busā 2vi motori un dodamies uz Melno Akmeņu ezeru (Na Čornije Kamņi). Līdakas un asari šajā ezerā esot neparasti tumši / melni. Toņa foto galerijā esmu tādus redzējis. Sākam ar asaru Jigošanu, bet mans vecais, īsais, aiz slinkuma mājās nenomainītais Unitiks ..., un Junioram pārāk bieži Jigs ieķeras grunts akmeņos. Pārejam uz vobleriem un līdaku kātiem. Sev izvēlos Rapala Balsa Extreme lēnām uzpeldošu raustāmo, Junioram River2Sea / LuckyJohn suspendīgu 3daļīgu cranka / swimbaita krustojumu. Jau neatceros modeļa nosaukumu. Zinu, ka šis modelis strādā perfekti jau pie pavisam lēnas tīšanas, iegrimst ap 1.2m un dziļumu lieliski saglabā. Nav ko Junioram ar twitchojamajiem raustekļiem ņemties. Sākam ar lielakmeņu krāvuma apstrādi ezerā kaut kur pa vidu. Nekā. Tik voba uzsitiens pa akmeņiem, laiku pa laikam, liek cerīgi nedaudz iespringt.

Tonis ar Igoru dodas prom. Mēs ar Junioru arī, pa ceļam pārbaudot vienu krasta nogāzi. Atkal nekā. Dodamies gida / Toņa virzienā, kurš iekārtojies tīri feinam līcim pa vidu. Apakšā stingri akmeņains, ko redzam dzidrajā ūdenī. Vizuāli dziļumu grūti noteikt, tāpēc apjautājos Tonim, kura laiva ar eholotu ekipēta. Esot 2.5m. Tas mums der. Pat ļoti. Let's Twitch!

Enkuru neizmetam, jo vējš gandrīz nekāds. Instrukcija Junioram - met uz krasta pusi! Metiens pirmais, un mans BX pie krasta aizķeras aiz zemūdens akmens. Atbrīvoju auklu, un ļauju tam pašam uzpeldēt. Skaidrs. 1/2metru no krasta šajā vietā nevajag mest. Metiens otrais, un kaut kas spītējas pret spoles ietīšanu. Līdaķis uz 3ar1/2 kg laivā. Tam seko tūlītējs un jaudīgs Juniora apkārtnes emocionālais apziņojums - TĒTIS LĪDAKU NOĶĒRA! LIELU!

Kad Juniors nomierinājies, iesaku arī viņam uz krastu mest. Un precīzi mest. Pieķeras. Junioram emocijas pa gaisu. Spoles rokturi tin pa nopietno. Kamēr es pa mierīgo pēc sačoka sniedzos, šis jau pie laivas pietinis. Par daudz pietinis. Pavadu rinķos ietinis, un ar augšējo spices rinķi pavadas karabīni atspiedis. Emocijas. Negatīvās ...

Žēl par šādām emocijām. Jāatrod mierinājuma teksts. Un tas ir:

- Bet klausies, šitā līdaka, ar vobleri lūpā, zini kā citām lielīsies, kāds viņai smukums ... Pārējām skaudīs, un šīs arī gribēs uzķerties.

Vēl viens iemesls šķībam ģīmim tomēr atrodas - Man ļoti patika šis vobleris. Nomierinu ar faktu, ka man vēl kādi 3 tādi kastē ir atrodami.

Smaids atgriežas sejā, un Juniors spēj adekvāti noklausīties manu vēstījumu par to, ka jābūt mierīgākam, kad līdaka pieķeras. Un jo lielāka, jo pašam mierīgākam. Jāļauj spoles bremzei strādāt, un līdakai izskrieties.

Izejam uz līča un ezera robežu. Vizuāli nojaušams, ka kante dziļāka, tāpēc nomainu uz Lucky Craft Pointeru. Tam darba dziļums uz 1.5m, superīgs suspendīgums, kā arī ar šo var ļoti aktīvi strādāt. Tā teikt Power Twitching. Atkal man piesakas līdaka uz 3kg. Toņa un Igora laivā arī tiek līdaka iecelta, bet viņi tikuntā sadomā doties tālāk. Mēs sekojam.

Nākamais līcis ir lielāks. Dziļums, kā nojaušams, arī stingri lielāks. Kad piebraucam, Tonis un Igors jau sparīgi špinierē. Igoram cope. Pa gabalu izskatās, ka laivā 2-3 kg līdaka tiek iecelta. Mēs ar Junioru arī pāris reizes uzmetam. Pa tukšo, pagaidām. Toņa laiva tāda nervoza laikam, jo uzsāk ceļu ārā no līča. Sekojam Gidam. Uzmetu uz līča un ezera krusta, un ...

Bremze mierīgi, bet neapstādināmi tirkšķ. Aukla tiek nesta sānis uz dziļumu. Skaidrs. IR. Virs 5kg noteikti! Juniors jau paķēris sačoku un burtiski skraida pa laivu. Atgādinu par mierīgumu zivi izvadot. Nomierinās, neskraida pa laivu un it kā mierīgi noskatās, kā es ietinu, Viņa izvelk ... Kad zivs kārtējo reizi pievilkta pie laivas, Juniora iniciatīva ņem virsroku pār iepriekš noklausīto lekciju, un viņš ar sačoku zivi cenšas noķert. Seko zibenīga līdakas reakcija un tā atkal noslēpjas dziļumos. Labi, ka āķus tinumā neiepina. Tad būtu ... Turpinām. Bet pirms zivs atkal piedabūta pie laivas, lekcijas papildinājums - zivi ar sačoku neķeram, bet gan ar spiningu tajā ievadām, kad zivs ir tam pietiekami sagatavota / nokausēta. Esot skaidrs, un Juniors ar nekustīgi iemērktu sačoku stāv pie borta. Arī nekustīgam inventāram līdaka negrib tuvoties, un atkal pašaujas prom. Bet nu jau stingri mierīgāk. Atpakaļ nāk jau bez bremzes tirkšķināšanas. Ievadu to uztveramajā. Juniors ceļ un annonsē, ka nevar pacelt. Un labi, ka nevar, jo būtu sačoku salauzis. Svars, tomēr, izskatās vērā ņemams. Izstāstu, ka tagad pie laivas sačoks jāpievelk, bet laivā iecelsim aiz tīkliņa malām. Saprata. Tagad varēju attaisīt spoles lociņu, nolikt špini, un celt laivā.

Tiešām liela. Uz aci 7-8kg. Līdaka atrod sevī kaut kādas adrenalīna rezerves, un sačokā ārdoties pa laivas grīdu, galīgi pati sapinās uztveramā bezmezglu linumā, kurā saķerās arī visi Pointera āķi, kuri nav zivs lūpā. Sačoks liels, saliekams, bezmezglu linums ir saudzīgs zivij ... Bet paredzēts karpiniekiem, nevis līdaku ķerstīšanai ar vobleriem. Un kāda X (X - šeit un turpmāk tekstā, domāts kā pierastais nezināmais matemātikā) pēc es lipgripu mājās atstāju!?

Kamēr piņķēju līdaku, kas pa brīžam uzdod ar asti, ārā no tīkliņa, vējelis mūs ir papūtis atpakaļ pie līča / ezera pretējā stūra. Gandrīz vietā, kur Igors nesen noķēra līdaku. Saku Junioram - Nu jau līdz krastam var aizmest, tāpēc met! Iemet. Pa smuko ap 1/2metru no krasta līnijas. Es pievēršos līdakas un voblera atbrīvošanai.

Juniors paziņo, ka IR! Jā, spoles bremze tarkšķ, Juniors sparīgi tin. Jau padomāju, ka zaceps / aizķere + jaunības cerīgais maksimālisms ... Bet nē, tā vieta, kur aukla pazūd zem ūdens, kustas dziļuma virzienā. Jap, tātad ir un pietiekami liela. Atkārtoju īso lekcijas kursu par mierīgumu, ...

Bet pats tajā laikā cenšos vobleri no zobiem atbrīvot, un sačoku no līdakas, jo vajadzība pēc uztveramā tīkliņa izmantošanas pieaug aptuveni ģeometriskā progresijā. Āķi no līdakas mutes kaktiņa dabonu ārā ātri, bet tā jau arī garos zobus linumā sakabinājusi. Jāņem talkā mutes atspiedējs. Zobi atbrīvoti, un līdaķis no uztveramā pārcēlies uz laivas grīdu pagaidām. Juniors tikmēr tīri labi stīvējas ar savu līdaku, bet šī vēl nepadodas un pie laivas nenāk. LC Pointera divu divžuburu vismaz 5 āķi ir nelietīgi saķērušies „bezmezglu" linumā. Laika izņemt nav, tāpēc atkabinu pavadu. Lai jau paliek vobs uztveramajā. Gan jau Juniora līdaka tur arī ietilps :)

Nu jau ar abām acīm pievēršos Junioram. Līdaka sāk pagurt un jau tuvojas laivai, bet ne tam bortam, pār kuru esam norunājuši zivi celt. Tur stāv spiningi, ko dotajā brīdī neizmantojam. Varētu jau ..., bet kārtība ir kārtība, un iesaku Junioram gar laivas priekšu zivi aizvadīt uz „izceļamo" bortu. Enkurs, kas varētu traucēt, arī taču nav izmests. Izvada. Bet tad jau laikam mazā Makšķernieka spēki ir galā, jo palūdz tētim asistēt. Malacis, ilgi turējās godam! Un līdaka pa kārtīgo nokausēta!

Nu ko, man vienā rokā špinis, otrā sačoks, neliels piestiepiens un JUNIORA PIRMĀ LĪDAKA LAIVĀ! Par manu uz aci ap 1kg mazāka, bet ...

... bet pirmā līdaka, ko Juniors noķēris, nokausējis, un dabūta laivā ir 6-7kg vērtē!

Cemme, jo saprotu, ka ūdensdrošo fočuku esmu otrā mugurenē atstājis. Ar gļotainajām rokām gar mobzi diez ko grābstīties negribas, tāpēc fiksi apslauku vienu roku, un uztaisu tik vienu foto ar mobilo. Diezgan nekāda sanāca, bet tie, kas atceras šos voblerus (garums kādi 10cm), sapratīs, kāds bija kopējais līdakas izmērs.

Un atkal tā saudzīgā ņemšanās, vobleru, nu jau 2vu, griešana ārā no uztveramā. Pie velna, rīt nopirkšu jaunu lipgripu! Bet Juniors kaut arī noguris, bet vēljoprojām smaidu no sejas neizlaiž :)

Tieku vaļā no otras līdakas, un beidzot arī pats varu pīppauzi uztaisīt. Koleģiāli laivā nolemjam, ka šo līci vajadzētu vēl apmētāt. Kādas 3 vēl dabūjām, bet to izmēri jau vairs nekādas, tikpatkā, emocijas nespēja izsaukt. Nu, LV tādas 2ar1/2nieces aptuveni, būtu jau kautkas, bet pēc šitām 2vām ... Redzu, ka Juniors jau tāds saguris. Nu ne jau makšķerēšanas entuziasma jomā. Viņam tik copēt un copēt, bet metieni kļuvuši tuvāki un stingri neprecīzāki. Un kašķīgāks arī. Nocopēts jau ap 9ņām stundām, tomēr. Izsaku priekšlikumu pamazām, vēl apcopējot vēlvienreiz iepriekšējo līci, doties uz ostu. Arī atkārtotajā piegājiemā 2.5m dziļajā akmeņainajā līcī izvelkam katrs pa vienai uz 3kg, un dodamies uz vietu, kur laivas nolaidām. Zvanu Toņa kungam, vēloties uzzināt Viņa laivas copes beigu grafiku. Atbilde ir aptuveni sekojoša - Igors uz copi sapsihojies un trebujet prodolžeņije banketa / vēlas turpināt copēt līdz tumsai. Viņi melnos, un lielus, asarus esot atraduši. Feini. Tad jau Toņa kungam būs ko kūpiņā iemest :)

Slipa vietā ir noparkots vietējo izklaides plosts, uz kura ir galds, krēsli, grills, skapji, tam piestiprināti 2vi benzīna motori. Pa skaisto, lai feini dienu uz ezera varētu pavadīt. Es, kā jau postsovjets, nobrīnos, ka nekas nav aizslēgts, pieslēgts un bez signalizācijas :) Kad ar Junioru visu ar savu laivu esam nokārtojuši, piemetos uz plosta rīku somu sakārtot, kā arī asaru špiņa veco pīteni uz Salmo jauno 5Lb microauklu nomainīt. Pēc maiņas piesienu 3gr svina bumbeli, kas pirmajā metienā aizlido kā lode. Auklai ir nozīme! Un izmēram arī!

Kamēr gaidām Toni un Igoru ...

... baudām brīnišķīgo vakaru pie ezera. Sāk satumst. Nogurums un gribas ēst. Zvans no Toņa, ka nu jau braucot :)

Kad izbrauc redzu, ka melnie asari ir, lieli un kūpiņam pietiekoši. Nekas, rīt mēs ar Junioru „paasarosim" tikai nu jau citā ezerā. Sakraujam laivas uz piekabes, mantas, motorus busiņā un uz mājām. Pēc Toņa vakariņām, gardajām un apjomīgajām, tik gulta vien prasās. Brīdinu - uzmanieties! Tonis par Jūsu figūru nedomā! Baro garšīgi un daudz!

Diena trešā. Možamies, brokastojam, kārtojamies braucienam uz Vilhelmina, Toņa Rezidenci Nr.2. Salīdzinoši ar iepriekšējo braucienu, nav tālu. 200km aptuveni. Pa ceļam apmeklējam dažus makšķernieku veikalus. Man, tā ka acīs cērtas, gribās lipgripu nopirkt. Ir plānots, ka vienu dienu arī foreļosim, tāpēc pēc viena Drauga ieteikuma, gribu iepirkt BlueFox Vibrax ar oranžu serdi. Vibraxi jau daži kastē ir, bet tā kopš bērnības neroterēju gandrīz nemaz, tad nu arī tik eksotiska krāsa, kā rekomendēts, manā īpašumā tiešām nav.

Jau pirmajā copesbodē BF Vibrax vēlamā krāsā atrodu, tik žēl ka mazu, #2. Nu bet, viens jāņem! Tik vien kā vietējā cena „iedzimto skopumu" atmodina. 49 SEKi par rotiņu!!!! Iepērcieties labāk LV! Bet, ko padarīsi, man šo vajag. Juniors bodē Salmo stendu atrod.

Ir jau jauki, ko pazīstamu ārpus satikt, tik mums neko no kātiem nevajag. Esam ekipēti pietiekoši. Atceros par lipgripu! Apskrienu stendus - pats neatrodu. Pasaucu gidu-veikalnieku un deklarēju, ka - I'm looking for lipgrip, Sir! Could You assist me please? Redzams, ka english saprot, bet vietējo ekspertu-takuzini mulsina vārds LIPGRIP. Man nāk prātā vēl viens šī devaisa angliskais nosaukums - BOGAGRIP. Arī nepalīdz. Tad metu iedzimto kautrīgumu pie malas, ar īkšķi un rādītājpirkstu satverot savu lūpu. Smaidīga atklāsme uzreiz ir vērojama laipnā veikalnieka sejā, un tieku pievests pie stenda, kurā vajadzētu būt. Nav. Man neveicas, vakar vēl esot bijis, ... Ar acs kaktiņu pamanu apģērbu stendā karājamies mazizmēra lietus jaku + bikses. Izsaucu Junioru uz mērīšanu - der. Tā kā pirms brauciena Windguru Vilhelminas apkārtnē nedaudz lietu piesolīja, tad Latvijā makšķernieku bodēs skatījos, ko piemērotu copei lietū Juniora izmērā. Naivi gan. Varbūt vajadzēja bērnu apģērbu bodēs ieiet :)

Nākamajā makšķerlietu bodē, ko apmeklējam, stāsta par lipgripu gandrīz analoģisks atkārtojums, bet īpašumā iegūstu BlueFox Vibrax Nr.3. Ne ar oranžu serdi, kā man rekomendēja, bet gan ar oranžu lapiņu. Nu vai tad zivs atšķirs serde vai lapa :)

Ap 1/2dienlaiku ierodamies Vilhelminas villā. Feina māja! Un gāžam un vakara copi. Tonis ved mūs uz vietu nosacīti sauktu par U Beloj Skali / Pie Baltās Klints. Mr. Tonis izlēmis pievērsties saimnieciskiem darbiem, tāpēc mūs trijatā izlaiž pie ezera, bilst dažus ieteikumus, un dodas darbos. Vienā laivā Igors, otrā es ar Junioru. Sarunājam ar Junioru, ka šodien ķeram asarus. Atceroties, ka lielās vakar ņēma uz līču / ezera stūriem, tad iesākam ar līča, kurā laivas ūdenī ielaidām, stūru apvoblerēšanu. Man uz twitchu atsaucas tik daži ap 1/2kg asari, kuri neatnākot līdz laivai nokuļas. Mans 28g Ballists asaru trauslajām lūpām tomēr ir par bomīgu.

Igors izbraucot no līča devās pa kreisi. Pārbaudījuši līča ieeju, mēs sekojam pa gabalu. Kad panākam Igoru, viņš ir noenkurojies, un ziņo, ka asari ir. Apstājamies kādus 50m no viņa. Apakšā akmeņi, bet ne pārāk daudz. Juniors tik un tā pamanās pāris džiggumijas noraut. Uzlieku viņam uz līdaku špiņa 2daļīgu krenku. Krenks nostrādā jau pirmajā metienā.

Junioru gan uztrauc jautājums - Vai tad uz līdaku spininga var arī asarus ķert? Iesmaidu, un atbildu, ka dažas atkāpes no ierastā arī nostrādā :) Pats arī gribu ķerties pie asarošanas, tik izskatās, ka jaunajai pītenei esmu piemirsis flourkarbona pavadu piesiet. Lai arī man nepatīk to laivā darīt, tomēr jāizdara ir, jo apakšā ir tīri daudz akmeņu, kas 5Lb „diedziņu" ātri pārrīvētu. Piesienu metru „ar kapeikām" 0.2mm un sāku ...

Ķeras. Ar dikti lēnu spēli uz katru otro / trešo metienu. Pagaidām šķiet, ka ļoti labi ķeras, kamēr abi nepiedzīvojām vakara nereālo asaru copi. Bet pagaidām arī šādi mums šķiet pat ļoti OK. Asari šajā ezerā tādi dzeltenīgi, un ar atšķirīgu strīpojumu.

Vējelis pavisam minimāls, tāpēc enkuru neizmantojam. Ja nepieciešams vietu piekoriģēt, ieslēdzu airus. Nav ko ar motoru troksni taisīt. Varbūt zivīm tas netraucē. Man gan - Enjoy the silence! Metrus 300 no mums kāda tiešām liela zivs nodod ar asti pa ūdens virsmu. Tā kā Tonis mūs par iespējamām meženēm, samiem, lašiem šajā ezerā nav informējis, tad skaidrs - vainīgā būs liela medījoša līdaka. Un kas var būt feināks par cīņu ar LIELO! Ar Junioru steidzam „rinķu uz ūdens" centra virzienā. Kāti un mānekļi tiek nomainīti uz līdaciskākiem, un sākam apmētāt līdakas iespējamās medību vietas. Līdakai mūsu vobleri neinteresē, bet netālu pamanām asaru baru, kas medī. Gan liels bars, gan lieli asari. Šļaksti tādi, kādus asariem medījot Latvijā neesmu novērojis. Tālu gan ir, bet jāmet fiksi. Paķeru asarojamo špini un, pirmais galā jau pēc iemetiena. Velkam abi ar Junioru vienu pēc otra. Vienu brīdi, ņemot no āķa nost Juniora noķerto asari, ar vienu acs kaktiņu pamanu, ka kāds mēģina nočiep manu spiningu, kura aukla nekustīgi bija pārmesta pār bortu. Reakcija nepievīla, un izvelku tikpat lielu asari, kādus vilkām diezgan tālu metot. Palūkojoties pār bortu, dzidrajā ūdenī redzu daudz un lielas kustīgas ēnas, kuras met lokus ap laivu. Un tiešām! Iemetot svārsta metienā silikoniņu 2 metrus no laivas, un nedaudz uztirinot, asars galā. Nereāla sajūta!

Arī Tonis, jau kopā ar Igoru, piestāj netālu, lai šajā nereālajā asarošanā piedalītos. Un nu jau diena iet uz beigām.

Izbraucam malā. Šoreiz laivas uz piekabes un motori mašīnā nav jāliek, jo rīt esam nolēmuši atgriezties šajā pašā vietā. Ir feini būt Zemē, kur vari būt drošs, ka tev ko nenozags, kamēr tu neesi klāt. Un atkal Tonis cenšas mūs vakarā pārbarot. Plaukstas smeldz, jo nācās ņemt no āķa nost ne tikai paša noķertos spurainos, bet arī Juniora. Un abi mēs saķērām šodien tos dikti daudz.

Ceturtās dienas Zviedrijā rīts. Uz brokastīm Juniors negrib celties, un arī pie galda piedabūts izrāda kašķīgu noskaņojumu. Skaidrs! Par maz gulējis, par daudz copes emociju iepriekšējās dienās sakrājušās. Tāpēc nolemjam līdz pusdienlaikam pa māju padzīvoties. Vispirms extra miegastundas izbaudīt, pēcāk ... Apjautājos Tonim vai kas padarāms uz vietas nebūtu, jo līdz 1/2dienām man diez ko pa gultu vārtīties negribas. Ja vēloties, es varot zālienu ap māju nopļaut, pēc tam kad rasa nožūs. Feini. Man pļaut patīk. Bet nesanāca, jo rasa tā arī nenožuva, un papildu vēl ap 11tiem sīks lietiņš sāka līņāt. Žēl.

Ap 1/2dienlaiku ierodas Tonis. Igors esot palicis copēt. Mūs uz ezeru aizvedīs, bet pats pa saimnieciskām lietām apkārt pabraukāšot. Abi ar Igoru ļoti zivīgu vietu esot rīta cēlienā atraduši. Ar Junioru nolemjam, ka pa vakardienas asarošanas vietām vairs nebrauksim, bet pačolēsim, kas notiek no ostas līča pa labi. Un ķersim līdakas. Tonis pabrīdina, ka kautkur no ostaslīča pa labi esot dambis, kura tuvumā makšķerēt ir noliegts. Labi! Tālu nebrauksim. Līdakas atsaucās jau pirmajā „pa labi" atrastajā līcī.

Daudz un lielas nebija todien. Ap 8-10 gabalām līdz 3kg gan dabūjām.

Vakariņas. Pa kārtīgo vakariņas. Rīt brauksim forelēs.

Ir jau piektā diena Zviedrijā. Pamatīgas brokastis un kabinam piekabi ar laivām pie busiņa. Braucam augšā kalnā. Uz austrumiem, uz Umea pusi. Pirms esam sasnieguši foreles, nobraucam no ceļa pa kreisi, un pie līdaciska izskata meža ezera atstājam piekabi ar laivām. Atbrauksim te, kad foreļi būs apnikuši. Bet vispirms dodamies nopirkt licences.

Un arī iepazīstamies ar vietējiem makšķerēšanas noteikumiem.

Varot ķert ar visu, izņemot pastu. Varavīksnenes var paturēt visas, strautenes no 40cm. Dienas max loms 10 uz cilvēku. Bērniem līdz 14 gadiem nav jāmaksā, no pārējiem pa 100 SEKiem. Iesākumā Tonis mūs aizved uz vietu, kur varavīksnenēm vajadzētu būt. Noparkojušies neviļus apskatām badīga paskata makšķernieku nometni. Spriežot pēc numuriem - no Polijas un Krievijas. Caur meža taciņu dodamies tālāk, lai nebūtu tik tuvu konkurentiem. Upe diezgan liela. Ar straumi, nu bet ne pārāk lielu. Sastellēju špini Junioram, norādu, ka jāmet 45cos grādos augšup pa straumi, jātin tik lēni / ātri lai sajustu rotiņa pretestību, kā arī rotam tuvojoties krastam, špiņa spice jātur augstāk. Akmeņu tur daudz, lai neaprauj BlueFoxu. Neesmu vēl paspējis sava špiņa salikšanai pievērsties, kad jau dzirdams Juniora sauciens par ...

Pirmajā metienā bij ašuks jau pieteicies. Nofočēju, un turpināju savu špini likt kopā. Foreļiem man speciāls kāts nebija līdz, un ja jau straume nav diez ko liela, paniekošos ar sīkmānekļu kātu - MicroTech. Kad esmu jau uzsējis un atlicis tik vien kā gumiju uzlikt, Juniors annonsē, ka atkal noķēris. Pa gabalu redzu - šoreiz forele, un diezgan liela. Jāņem sačoks un jāsteidzas palīdzēt

Oranžlapīgais BlueFox nostrādāja. Tā es arī daudz ko pamētāt nedabūju, jo ik pa brīdim jāasistē Junioram mānekli no zacepiem / aizķerēm dabūt ārā. Veiksmīgais un rekomendētais #3 BlueFox's arī paliek akmeņos. Īpaši nekas vairāk arī nenotiek. Igors arī vienu varavīksneni izvelk, un vēl 2vas viņam nokuļās. Tonis iesaka nomainīt dislokāciju uz vietu, kur 2vas upes saplūst kopā. Tur būšot arī strautenes. Piekrītam, jo kā gan Gidam Mr.Tonim var atteikt. Diemžēl, kad aizbraucam uz ieplānoto vietu, blakus konstatējam „apmetni", un uz interesējošā raga iespraustu vientuļu grunteni. Tā gan, liekas, pildīja tikai vietas aizņemšanas funkciju. Kā nākamo iespējamo dislokācijas punktu Tonis iesaka vietu nedaudz zem aizsprosta. Nedaudz zem, jo pie jau aizņēmuši citi. Pēc mašīnu numuriem spriežot - poļi. Poļi dažādi. Daži ar pludiem, daži špinierē. Viens pat mušiņauklu vicina.

Redzot straumes stiprumu, saprotu, ka sīkmānekļu MicroTechs ir jāatstāj mašīnā. Sava Ballista 0.18mm pītajai sienu galā 1,5m garu 10Lb flourcarbonu, un bleķu kastē meklēju šūpiņus. Junioram atkārtoju lekciju par 45 grādi pret straumi + nemest pār citu auklām. Pirmo copi sajūtu pēc tāla metiena, pārmetot pāri aizsprosta pamatstraumei. Strautene uztaisa tik lielu sveci, ka man atliek tik muti ieplest. Tāda sīkule, bet lēciens ap 1,5m augstumā. Nukuļās pati, un labi vien ir, jo izmērs ap 35cm uz aci liekas. Pāris „mazulītes" zem noteiktajiem 40cm līdz krastam dabūju, un tad cope noklusa. Liekas, zivju vairs nav. Bet šo pāragro secinājumu apgāza Toņa mestā zivju barības sauja. Ūdens barības iemetiena vietā „uzvārījās". Ko lai uzliek vietā, ja jau šūpiņi vairs šīm neinteresē? Vobleru kastē atrodu 7cm garu, peldošu Agat Twitch-X voblerīti. Let's Twitch!

Uz voblerīti kožas ne tikai tālā distancē, bet gandrīz pat pie kājām. Bet izmērs tomēr 40cm nesasniedz.

Kad pamēģināju rotiņu pamētāt, arī ķērās. Un izmērs arī turpinās iepriekšējais. Juniors, jau paspējis čupu mānekļu apraut, un auklas apjoms uz spoles kasetes viņam ir samazinājies līdz kritiskajam. Mūs apmeklē arī vērīgais licenču apsekotājs. Laikam izskatāmies pēc copmaņiem labajiem, jo mums lomu uzrādīt neprasa. Nebija jau arī ko, jo ir paturēta tikai Juniora noķertā, kura atceļoja ar LV iepazīties, kā arī Igora noķertā varavīksnene. Igors izsaka vēlmi doties atpakaļ uz vietu, kur varavīksnenes ķērās, bet mums 3jiem velk uz līdacisko, pēc izskata, ezeru, kur laivas atstājām. Un kompānija sadalās pēc vēlmēm.

3jatā sasēžamies laivā, un lēnām dreifējam pa vējam. Juniors uzliek savu iecienīto crank / swimbaitu, es LC Pointeri, Tonis dikti krāsainu, plastmasīgu šūpiņu, un metam pa vējam. Pa kādam asarim gadās, arī pa līdakai. Junioram pievelkot crank / swimbaitu aptuveni 3-4 metri līdz laivai, māneklim uzbrūk līdaka, bet netrāpa. Nomet tik mutuli un pazūd. Kad māneklis ir jau pie pašas laivas, un jau ūdens virspusē, nekustīgs, no apakšas parādās atkārtoti uzbrūkošā. Nu, varbūt tā bija arī cita, bet mūs no laivas apskatīt tai izdevās.

Tā nu pa kādai zivij izvelkot, lēnām dreifējam līdz brīdim, kad Toņa kungam viens pēc otra pieķeras 2vi pieklājīgi asari. Noskan Kapteiņa orders - Izmest enkuru!, ko Junga nekavējoties izpilda. Bars ir atrasts, patālu no laivas, bet ņēmiens katrā metienā. Lai trijatā mēs tur nesapītos, pats uzmetu sīkmānekli pa vējam, uz vietu, kur zāļu gali pie ūdens virsmas ir saskatāmi. Seko feina cope, spoles bremzes tirkšķi, ... Nu galīgi pie laivas negrib nākt. Varbūt TrofejAsars?! Nekā. Kad beidzot ar microkātu šo lēnām klāt dabūju - līdaka ap 2 - 2.5kg. Un āķīts klapi lūpā. Āķi laukā, novēlam vēl paaugties, un ķeros klāt asariem. Bars, sekojot asariem, kas uz āķa tikuši, jau līdz laivai atnācis.

Juniors uz cranka 800gr asari noķer. Varbūt šis bija arī Viņa lielākais šai braucienā. Nezinu, jo citus nesvērām. Es pa vienkāršo - nolaižu ūdenī gumiju apmēram 2-3 metri no laivas, nedaudz pakratu, un dažu sekunžu laikā zivs uz āķa. Mr. Tonis, to noskatoties, ķeras pie sīkmakšķeres ar mormišku. Pliku mormišku. Darbojas!

Vēl viens vakars ar nereālu asaru copi. Pa skaisto! Arī no noķertajiem kāds bars asaru kūpiņam, ko mājās atvest, paturēts.

Šoreiz bez līdaku trofejām šajā ezerā. Šī ezera Trofeju Tonis noķēra nākamajā Zviedrijas braucienā. Desmitniece!

Ir pienākusi sestā diena Zviedrijā. Tā ir pēdējā, kurā paredzēts copēt, kā arī mantas jāsakrāmē, jo nākamajā dienā jau agri jādodas Isabelles virzienā. Dienu, vismaz kādu tās daļu, ir nolemts pavadīt netālajā upē. Starp 2viem dambjiem, kuri atrodas ap 50km viens no otra. Igors vēl joprojām uz copi sapsihojies, un copēšot līdz tumsai, tāpēc, ērtības labad, laivā sēžamies trijatā - es, Juniors un Mr. Tonis. Iesākam pie zālēm, nosacītā seklumā.

Gribu Junioru poperēt iemācīt, tāpēc ar to Viņš arī sāk. Pieķeras viena diezgan smuka. Bet, tā kā spoles bremze pēc iepriekšējās dienas asarošanas nav pievilkta pietiekoši, tai izdodas ieložņāt zālēs un nokulties. Nekas, būs citas! :)

Dodamies sameklēt vietu, kur straume, tātad ūdens kustība un zivis aktīvākas.

Straumi atrodam, krasti skaisti. Man izbrīnu un sajūsmu rada apstāklis, ka skatoties uz krasta līniju, neredz bijušās / nebijušās ūdens līmeņa svārstības upē starp HESiem. Vai tiešām šeit „elektriķi" nerīkojās kā LV pieņemts?!

Pamanu, ka krācītes malā atstraumi veido diezgan liels akmens. Tur noteikti kādai lielākai zivij, atpūšoties slēpnī, jāsēž. Precīzi ielidinu Microbu, un sīkmānekļu špiņa bremze sāk tirkšķēt. Oho, nu domājams būs virsKg Asaris. Velk stingri, un ieskrienot straumē, zivs šķiet neapturama. Kad pie laivas pretinieks tomēr pievilkts, izrādās vien ap2kg līdaciņa ar sīkmānekli lūpas kaktiņā, kura veiksmīgi izmantoja straumes sniegtās pretošanās iespējas. Ciao, paaudzies līdz nākamreizei! Sarunāts?! Turpinām pa krācīti uz augšu pamētāt. Asari ķeras.

Gids / Mr. Tonis ieminās, ka šeit varētu arī kāda forele būt, jo Zviedri gandrīz visās upēs starp HESiem tās laižot, un iesaka rotiņu uzlikt. Bet šķiet, ka roteru kaste ir nepaņēmusies līdz. Gids norāda arī uz katamarāna tipa laivu, no kuras kāds velcē straumē. Toņaprāt velcējot foreles.

Diena jau uz 1/2dienu sāk iet, tāpēc pamazām, copējot kustamies uz landingpointu. Pamanām baru ar asariem, kas aktīvi medī. Un atkal sākas nereālā asaru cope. Šoreiz gan nedaudz „reālāka", jo bars dienas laikā tik tuvu laivai negrib nākt. Vismaz sākumā tā šķiet. Bet Juniora poperi, un citus tālāk mestos gardumus, gan ēd labprāt.

Skaista diena atkal. Bet nu ko, vēl kūpiņš ar asariem, ko mājā paņemt, jāiekurina, mantas jāsāk pakot, Vilhelmīnas Villai arī roka jāpieliek, tāpēc dodamies krastā. Igors gan paliek vēl līdz vakaram. Galīgi uz copi sapsihojies :)

Kūpiņš kūp, diena jauka, rasas un lietus nav. Eju Toņa kungam palīgā, un ķeros pie zāles pļāvēja. Jaunatne gan izskatās nogurusi un iegrimst planšetniekā. Nu lai jau. Zviedrijā, kā izrādās, pie mājas var ne tikai zāli saīsināt, bet gadās arī pa sēnei. Mikoloģiju studējis neesmu, un par šo sēņu uzturā pielietojamību neesmu pārliecināts. Bet smuki un ēdami man izskatās.

Mr. Tonis, kā eksperts apstiprina - tās ir ēdamās sēnes. Priežubekas! Arī kūpiņš jau nobriedis! Vēl tik GalaVakariņas, kuras Saimnieks ir sagatavojis pa svinīgo, un jāmetas uz slīpo.

Pēdējās dienas Zviedrijā rīts sākas agri un rosīgi. Brokastis, mantu pārvietošana uz piekabi un busu, tad paši ievietojamies transportlīdzeklī un dodamies ceļā. Kāda daļa no mājupceļa paiet gar pašu mākoņu maliņu.

Pa ceļam pamanām vienu zivju ceļazīmi, ko pat Gids iepriekš nav izpētījis. Nu ko, atklāsim šī pasākuma apstākļus kopā! Izrādās foreļojamais ezers, ar šādiem nosacījumiem.

Neiedvesmo. Vismaz mani nē. Uz šo vietu laiku netērēšu, jo gribas ko aktīvāku, nekā ezerā no laipas copēt. Nākamā pietura - Dragon Gate, kur iztērējamies pa 138 SEKiem par LiecCikGribi šķīvi no ēdāja. Juniors, ekonomiskajā režīmā, ieēda no mana šķīvja, jo es jau visu KoGribēju nespēju apēst :)

Un tālāk ...

Tālāk tik Isabelle, kur mājupceļošanu ar saunas apmeklējumu sākam. Vai bija jauks brauciens? Un kā Tev liekas?!

P.s. Mr. Toni, ar šo vēlos nobukot vēl vienu brīnišķīgu ceļojumu pie Tevis uz Zviedriju 2014. gada jūlija beigās vai augusta sākumā. Grupas sastāvu sastādīšu pats. Sarunāts?!

---