Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
otinjsh | 10.novembris 2013, 23:53 | 10 komentāri | 5281 skatījums

Makšķernieks – Gargamīts

Reiz

Sensenos

Laikos

kad vectētiņiem ūsas auga garākas par meitu bizēm un rāceņi bija gardāki par stūķi, kas nopērkams Lidiņā, šaj’ pasaulē ievēlās Gargamīts, kā tāds raudu bērns pa rensteli iekūleņoja globālajā misenē. Bērns augdams īsti nesaprata kas un kā, bet fācis teicās, ka pups garšojis tik pat labi kā slapjā mauriņā pielasītās šļiekas. O, kā!!!

Pirmie kūdītāji bija tēvs ar vecopapu, jo vīriem tā grēkošana tā vairāk pie sirds takš iet. Viss, kā jau tā laika sīkaļām, sākās ar bambusnieku- no trijām daļām saliekamu un jau nedaudz parabolā ieliekušos, bet vieglu kā niedri kā nekā. Spole inercene, kuru iemetienā jāsagriež perpendikulāri kātam. Zivis – tās bija milzīgas, knapi plaukstā ieslēpās. Valkas slimnīcas dīķis čumēja no milzīgām sarkanacēm, karpām govs lielumā un copmaņiem pilniem kā mārki. Aizraušanās vai ne tā, bet dēsti tika sasēti – maitas, kas grūti ravējami, ka ar lielo autobusu, kas pilns ar studentiem, nepietiktu.

Pirmo milzeni šis izķeksēja Sedā nedaudz zem Dakstu tilta. Kapitāla izmēra ķiļķēns pieķērās, knapi spainī ielocījās. Lieliska upele mežainības medniekiem no ~ Turnas līdz Dakstiem tādiem. Tur tā apmīļo Sedas tīreli, kur niedres slejas piecu stāvu augstumā, un, kautri barojoties no zivīgā Burtnieka un Sedas tīreļa mīlas kambariem, aizlokās pa pauguraines krunkainajām krokām Idumejas virzienā.

Gaujas smilšu pielietie krasti ar ņurņikiem un brangiem pastāstiem vispār āķi iecirta dziļāk gaļīgajās jaunekļa lūpās. Nu piemēram: “Viens copmans no darba izrāvies un kaut kā attapies Koivas krastos. Piesējis kārtīgu svina bimbuli un žvidzinājis tārpu bunti straujumā. Bet ko pārrēķinājies un visa uzparikte ielidojusi pretējā krasta kārklos. A tur kliedziens kā no debesīm. Saridājis šmotkas un devies galopiņā uz moskābeļa pusi. Nākamā dienā, kad ieradies darbā, pretī sazīmējas priekšnieka zilā un sapampusī seja. Vārds pa vārdam, līdz šefs esot razkoļījies: Biju copē, aizgāju krūmos atlaist, bet te viens vietējais Dāvids iepirda man tieši starp acīm, bljā … … … .” Kopš tā stāsta Gargamītam neviens svina gabals nav notrūcis pie iemetiena (bailes darbu pazaudēt laikam).

Visam tam pa vidu esot lēnām kļuvis par kaislīgu copmani: mierīgi modies divos naktī, birdinājis kārtīg’ asariņ’ pie kārtīgas līdakmammzeles dezertēšanas Garulī, priecājies par skaistu vīķubērnu Cepsī, varonīgi atkāvies no asarzeļļiem Sētiniekā un Gareloje. Vobšem ieberzās kārtīgi!!

Bet tad hormoni sasprēgāja jaunuļa pūtīšu pielietajā sejā un visi ierastie ceļi uzburba, kā par prieku apkārtējai sabiedrībai.

Makšķerēt izrādās neesot nemz tik veselīgi!

Izmīlējies pa labi un vēlreiz pa labi, Gargamīts (Gārgijs starp draugiem runājot) lēnām atgriezās neizprotamā, bet tik ļoti siltā un vilinošā pasaulē, jo pie apvāršņa kādā saltā un vējainā maija vakarā narisovalsa sīvastāvs Sirēna, kurš maigi žūžojošā balsī aicināja par airosgulētāju un piecopētāju uz Kaņierpeļķi. Piekrita! Pirmie desmit metieni ar sidraba rotējošu vizuli tam nesa treis ļeidakas un visas mērā. Ar to arī Gārgijs bija meirā ielikts uz tiem pašiem ceļiem, kas pirms laika bija nelaimīgi uzburbējuši.

Lēnām apauga ar tādām kā pātagām, kas visas izrādās nemaz nav no bambusa un vienādi trīs metrus garas, bet vienu vajag ļeidakām, citu feiderim, vēl kādi vīķēniem, te vēl uzrodas smagajiem džerkiem, pār plecu piemet vel viegli moderno džigkātu un tad vēl saprotams, lai ņemtos pa īsti moderno kaifu, ir nepieciešami no katras zortes pa vismaz trejiem variantiem. Bļins, atkarība pilnīgākā.

Nonāca jau tik tāl’, ka pēc kārtējās copes laulenei Pantagrielai Gārgijs sprauda batonus ausīs, ka ar čomiem ir krogū alu tempis. It kā viss gāja gludi, līdz pēc kārtējā “tempiena” no kabatām sāka līst balti un kustīgi tārpiņi. Nenoveicās, bet tā ka uz pasaules pasaku ir pietiekami, viņš izdomāja jaunu, ka ir ieviesusies mīļākā. Pie tās brauca regulāri, nu 2-3 reizes nedēļā, tas Pantagrielas sirdij lika kādu laiku miermīlīgi snaust, līdz pēc kārtējā dnārieza šis mājās atvilkās slapjš un ar zvīņām notraipītu mūli.

“Ehh, nu ko lai ar tevi dara, kā ar tādu lai dzīvo?!” – rokās saķērusi zvīņām notraipīto ķobi, dūca laulene. Esmu sprukās, nodomāja Gargamīts, bet vel nedaudz taisnojās, ka šaj’ valstī tādu kā es ir vismaz 200 000 cilvēku un ar’ pa kādai sievietei: veci un jauni, slimi, arī tavs priekšnieks. Padomā un attopies gārdza atkarības pārņemtais! Bet tas nelīdzēja. mājās priekšniece bija viņa – Pantagriela.

Tā nu vecajam nekas cits neatlika, kā nodoties daudz cēlākām un veselīgākām nodarbēm: pļaut divreiznedēļā mauriņu, izravēt kādu dobīti, ieskrūvēt garāžā lampiņu, ar bērniem aiziet uz kino, svētdienu rītos sacept pankūkas utml.

Iesākumā lomkas bija dikti blāvas, pēc mēneša jau neizturamas – Gargamīts zālienu bija gatavs ar rokām izplūkāt, nezāles dobēs sapiķēt, visas lampiņas izdauzīt un ar asins pielijušām acīm piededzināt katru cepamo pankūku. Vajadzēja palīdzību un steidzami!

Pasākumu izglāba sludinājums žurālā “Veselība”, kur ar lieliem burtiem tika vēstīts par anonīmo makšķernieku biedrību – “Anonīmais Āķis” Esi ieberzies, nāc un ārstējies. Jeb viss makšķerniekiem. - Bija jāiet un aizgāja ar’.

SVEIKI! MANS VĀRDS IR GARGAMĪTS. ESMU MAKŠĶERNIEKS….. . aplaussisisi.

@otinjsh

PS Lai kā tur arī nebūtu, pašlaik, kad ārā valda rudens savos labākajos gados, kas pus Latvijai jau kokiem lapas nograuzis, dārzeņu tīrumus izēdis un ļautiņus ķircinādams sēj šiem vēju aiz apkaklēm, sēžu šeitan siltās cisās un domāju, nez kā tam Gārgijam sokās. Parakājies arhīvu plauktos, baznīcu pagrabos un pagasta ļautiņu prātos, uzgāju šādus jaunumus.

Viss meklējams nesenā ~ 10 gadus senā pagātnē, kas pat ar sūnu nav paspējuse apaugti. Gargamīta sīvastāvs Sirēna iegādājās nelielu zemes bleķīti pie TĀ ezera. Uzcēla tur tādu nelielu būdeli. Ar laiku sadarīja visus darbus un vīru skatieni arvien biežāk tika vērsti uz ezera spoguļa pusi. Kas tur dzīvo, kā pie tā tikt, nevaldāmais prāts sāka galvā bikstīt. Pēc tam tika nedaudz sānsoļu sperti. (vai tiešām atkal..? ap)

Sirēnam bija korišs, apaļīgs operas perons, vo, neatceros viņa vārdu, laičkam Tunpulis vai kaut kā tā, bet ar’ kaislīgs zandartu mednieks. Malās pa Usmas ūdeņiem, pa nakīm, pa visu šiem vēl nezināmo. Detaļas plūda no Tunpuļa kunga, bet censoņiem neveicās nekādi.

Iesākumā viss licies gaužām vienkārši: jāsaķer mazos & dumjos vīķēnus, tad jāsprauž šamos uz āķa un tik jālaiž dzelmē kaulainajiem zobos lūkoties.

Tā arī darījuši. Uz paliela 6nr āķa likuši skaistu vietējo šļieku, laiduši uz grunts un sūkājuši pērnās ziemas lāstekas. Pat vīķes nejēdza saķert. Izlīdzējās ar mazbreksīšu astēm, muguras dižfilejām, bet šamās nekodās ne pa kam.

Tā nomocījušies kādus gadus 2-3, netīšām uzgājis jauku brekšošanas vietu. Viena no divām ezereļa bedrēm mīlīgi pieguļas krasta niedrājam. Tur arī viss notika. Taj’ laikā 300gr breksēns tika uzskatīts par kārtīgu makanu. Līdz vienā jaukā vasaras rītā, kad dažādu kalibru plakanie nākuši laukā viens pēc otra, šiem domāto mušenieku pušķīti iekāroja skaists zandartpuika ap puzotru kilo svarā. Zvans Sirēnam un Gargamīts lecis vai no biksēm laukā. Ir! Pirmais un vēl kāds, zin’, zobains tāds!!!!

Līdz ar to āķis lūpā pa otram lāgam. Nu I na… visus tos anoņimnikus, tiek meklēta visa iespējamā lasāmā un skatāmā literatūra, līdz tā lieta pamazām aizgāja. Apauga vīri ar kātiem, pludiņiem, auklām, āķiem un citiem verķiem kā tādi veci bērzi ar piepēm. Zivis sāka kosties gaužām regulāri, arī atslēdziņa pie vīķu kundzēm tika pielasīta: Viegla pīcka (der arī lazdenieks), galā ~ 0.1mm aukliņa, ~ 0.3-0.5gr celtspējas pludels un ap 18.nr. izmēra āķēns ar vienu mušenieku.

Tikām, kamēr rūguši, no aizvārtes izlīda romantiskās nakts copes, kad brekši ķērās kā traktora lāpstas, zandarti kā vietējās muižas saimnieki un zuši kā Amazones džungļu anakondas. Kā tādā pasakā, vai zinieties.

Viss tika noslīpēts līdz juviliera precizitātei. Bija arī reizes, kad kaulaino saķerts tik daudz, ka nākamie jālaiž atpakan, kad turēti kārtīgi noauguši tēviņi vairāk pa 30smit minūtēm, kad plaķenieku tīkliņa izcelšanai vajadzēja pieaicināt pagasta traktoristu Koļu utt. utjpr..

Bet tad pienāca 2013. gads Ar sasodīti vēlu pavasari, kad ezers no ledus vāka tik atbrīvojās uz aprīļa beigām, kad jūnijā zandartpuikas vēl vaktēja savas nārsta virtenes ar rūpību izrušinātajās ligzdās un kad ievas uzziedēja tik uz Pēteriem.

Jau pirmā cope atklāšanā parādīja, ka raciena nebūs. Otrā un trešā ļoti līdzīgi. Sirēna bija vēl nadzīgāks, bet turpināja sūkāt ledu dzestrajās jūnija naktīs. Tik Gargamīts savā 4ajā izgājienā pamanījās savaņģot 3 brašus stiklačus un vienu čūskulēnu piedevām. Uz Jāņiem atbrauca rodņa, nu Gārgija māsa ar famīliju. Vīrs šai gana aktīvs copmans (vēl viens atkarīgais, blje). Vasaras saulgriežu nakts šamos apbalvoja ar makten daudzām copēm, bet visas garām. Pat pludi šķērsām gājuši. Uz rīta pusi, kārnos breksēnus vaņģojot, uz balto tārpu pušķīša pieteicās zemūdens lokomotīve, kas pēc stundu ilgas stīvēšanās aptinās ap enkura striķi un noziepēja asti. Tas, var teikt, arī bija pēdējais īstenais šīsvasaras sirds klapju piedzīvojums. Brauca gan vakaros, gan no rītiem, gan tērpies baltā, gan kā no mātes miesām nācis, bet nekas šāds nelīdzēja. Turpmāko vasaru ķērās tik nelieli plinderi un pa kādam stiklaču jaunulim, kā sacīt, lai skolu nobeigtu.

Augusts, septembris, jau oktobris, bet Gārgijam nav ar ko padižoties pagastā. Tik vien kā rāmos rudens vakaros ausīties gājputnu vaidos un briežu tēviņu bauros Ļūmaiņu, Elkus un citos purvos.

Kā gadījās kā ne, pienāca Gargamīta dzimumdienas svinības; taj’ pat laikā sabrauca daudzi bērnības laiku gruntīgākie draugi, ar kuriem protams būtu grēks nekrist Kārtīgākā Grēkā.

Nedēļas nogale pamodās ļoti piemīlīga - ar kārtīgu atvasaru, dziedošiem un copētgribošiem ļaudīm. Ielādās visi agrā sestdienas rītā uz vienu copes kūri, bet zemūdens radības izrādījās makten kūtras. Pa rīta cēlienu knapi ko salasīja zivju zupai: čupa ar raudelēm, nedaudzi plinderi, bet zandartenes nodevīgi klusēja. Viru beigās izglāba no Rimi vai Maxima, vai kāda cita tirgus monstra akvārija atvestās karpas.

Lai kas tur arī notiktu tālāk, un vēl pēc tam, svētdienas pēcpusdienā, laiskojoties uz laipiņas rudens piemīlīgajā saulītē, Gārgijs saņem zvanu no Sirēnas, ka šamais nodomājis agrā pirmdienas rītā ielaisties apcirkņos pazavērt. Bet tā, ka sīkzivis pa nakti neķeroties, tad vajadzētu ko salasīt. Divreiz nav jāsaka. Kur no krūmiem tiek izrakta badapātaga, pa zāli sakasīti mušenieki un pāris h laikā pa visiem piepildīts spainīts ar vīķēniem, raudelēm un rudaušiem jeb normālo kaulaino zaceni. Tas tiek paslēpts zem krūma un nestaidzoties dodas māju virzienā. Rīt grūta, nē, pareizāk sakot, nākamā grūsnā darbnedēļa tuliņ sekos. Ehh, šis nopūšas, atkal esmu grēkā kritis un liekas uz auss.

Hrr, hrr, hrr, ar maigu kaķa ņurdēšanu iesākas nakts.

Agrs rīts. Dzirdams, kā atnāk īsziņa. Galva smaga & šis čuč tālāk. Pēc mirkļa zvana. Atbildības sajūta spiež pacelt (viņam darbs tāds, zinieties). Otrā galā pacilājoša Sirēnas balss: ”Nu, vai īsziņu saņēmi?” Cejers rāda tik kādi pusē astoņi. Nu, kā nav kauna? Bet tad vārds pa vārdam, kamēr Sirēna lielīgi izmet, ka ir rekords pārsists. Miegaini apsveicieni un pēc sarunas beigām īsziņas teksts vēstī /14.10.2013 5.27/ Viss skaidrs. Veiksminieks kā nekā ir piedzimis. Pēcāk sazvanoties noskaidrojās, ka šamais ielaidies ap 3jiem naktī. Nosēdējis miglainajā, drēgnajā oktobra nakts iydeņu spogulī kādas 3h, un kad jau gaismiņa sākusi šķetināt vaļā miglas vālus, kāds sācis makten ātri vērpt laukā auklu no lociņa atbrīvotas spoles kasetes. Ass piecirtiens un ~ 10 minūšu stīvēšānās svaru kausus ir noliekusi copmaņa pusē. Sačoks ar’ nav paķēries līdzi, tāpēc nācies šamo makarēt aiz žaunu vākiem laukā. Sanāca! Ko vecam bukam padarīsi!?

Vel līdz kādiem 12:00 noturējies (bez copes) un tad vālējis pie Žennijas uz svēršanos un fotosesiju.

PSS Vairāk neko nevarēju sakasīt, bet droši vien, ka divitūkstoši15ajā atkal sutinās anonīmo makšķernieku krēslos un jutīsies gana labi.

PSSS /AP/ Bet jāatzīst - patīkami nedaudz, veselībai nekaitīgi, protams, ja neej gumijniekos, kur katrā stulmā iespiests pa kārtīgam polšam “na berjozovih počvah”.

Tikām - sirdīgi ļaudis pa logiem lūkojās, ko sābris ar sābri tur cūkojās. Rēc kā zvēri ar neremdināmu kvēli: “Dod man vēl! Dod vēl vairāk! Saimniek! Nekautrējies un neskopojies! Paskat, vēl viens un tur vēl viens makšķernieks ir piedzimis!”

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 4.6 no 5
(10 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[10] Komentāri | dilst | aug
 
Tonis

Gārgijs atmodies....:)

Apsveicu!

11.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
parcopi.lv

Paldies! Super lasāmviela vakaram :)

11.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
urmaas

Pļac ku laps. Nolasijos vienā piegājienā, pat bairītim putas sakritās. :)

12.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
kraft

Made my day! :))

12.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
eMKa
eMKa :

Ekselenti :)

12.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
otinjsh

Klau, urmaas, tu no rītiem kafijas vieta ar bairīti tonusu uzsit, ko? :)

13.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
urmaas

Otinjsh, vasals :)

Kapija ir inde. No rītiem bairītis ir to čto doktor propisal. :))

Bet ja nedaudz nopietnāk, tad bairītis ir domāts, lai padzertos nevis piedzertos. :))

13.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
vildboy

Izcili!

13.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
gatins38

otiņ,tev talants

16.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
andreiko

Smeķīgāks par Volmāras vai brenguļu bairīti! Valodiņa galodiņa - tauka kā žāvēts cūķa sāns...

20.11.13 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager