Copinieki VS Tīklinieki.

Dažreiz makšķerējot cilvēkiem rodas jautājumi par ūdenī redzētiem rīkiem, ar kuriem darbojas cilvēki - jeb „zvejnieki". Galvenokārt jautājumi ir par zvejnieku tiesībām izzvejot visas makšķernieku vēl nenomakšķerētās privātās zivis, kā arī no kurienes tādi zvejnieki rodas.

Par zvejnieku var kļūt katrs Latvijas iedzīvotājs, bet ir viena nelaime, ka zvejas rīkiem, ko var izmantot Latvijas teritorijā ir limiti, līdz ar to zvejnieku var būt tik cik atļauj šie limiti, atšķirībā no makšķerniekiem, kuriem tādu limitu nav.

Makšķerēšana ir tādu pašu zvejas tiesību izmantošana, kā zvejošana tikai tā tiek reglamentēta ar „Makšķerēšanas noteikumiem" un Latvijā ikviens var visur makšķerēt - izņemot tur, kur to nevar darīt un privātos ūdeņos vajag saņemt atļauju. Galvenā atšķirība no makšķerēšanas un zvejniecības ir tieši zivju ķeršanas veidā, jo makšķernieks ķer zivi izmantojot tās barošanās instinktus, bet zvejnieks ķer zivis, izmantojot tās pārvietošanos ūdenstilpnē. Tādēļ, ja zivis nebarosies - paliks tukšā makšķernieks, bet, ja zivis nepārvietosies ūdenstilpnē - paliks tukšā zvejnieks.

Kas tad ir vajadzīgs, lai kļūtu par „zvejnieku" iekšējos ūdeņos vai jūras piekrastē? Atbilde ir vienkārša - vajadzīgas ir „zvejas tiesības".

Pirmkārt tām personām, kam īpašums ir pie ūdeņiem likums nosaka, ka tām pieder - „zvejas tiesības". Bet gadījumi ir dažādi un ir personas, kam ir šīs tiesības un pieguļošos ūdeņos var zvejot un ir personas, kam ir šīs tiesības, bet pieguļošos ūdeņos nevar zvejot. Praktiski tikai tajā gadījumā, kad ir privāts ezers un ar privātām zvejas tiesībām var runāt par tiešu zvejas tiesību izmantošanu, pārējos gadījumos tikai par zvejas tiesību nodošanu citām personām un šo nodoto/iznomāto zvejas tiesību izmantošanu.

Jāatzīmē, ja arī personai ir privātīpašumā ūdenstilpne ar privātām zvejas tiesībām, tad tik un tā zvejai ir jāsaņem atļauja no VVD pretējā gadījumā privātīpašnieks būs parasts maluzvejnieks.

Pirms kļūt par zvejnieku vajag iegūt šīs „zvejas tiesības" un šīs tiesības persona saņem no Valsts vai pašvaldības institūcijas, kuru piekritīgā teritorijā atrodas ūdeņi. Pašvaldībās jābūt izstrādātiem noteikumiem, uz kuru pamatu parasti katra kalendārā gada beigās pašvaldība sāk pieņemt pieteikumus par „zvejas tiesību" iznomāšanu pašpatēriņam un komerczvejai nākamajam gadam. Pašpatēriņam „zvejas tiesību" noma ir uz gadu, bet komerczvejai parasti 3-5 gadi, maksimums 15 gadi. Jāņem vērā tas, ka vispirms tiks apmierināti tie pieteikumi, kurus iesnieguši komerczvejnieki un tikai tad pašpatēriņa zvejnieki. Pirmkārt priekšroka saņemt „zvejas tiesības" ir vietējai komercsabiedrībai, vietējam iedzīvotājam vai nekustamā īpašuma īpašniekam, tad pārējiem. Ja ir vairāk gribētāju, nekā pieejamo zvejas rīku limitu tad pašvaldība rīko izsoli. Katrā ziņā tā ir pašvaldības kompetence, pamatojoties uz pašu izstrādātiem noteikumiem, piešķirt vai nepiešķirt „zvejas tiesības" un zvejas rīkus, kā arī noteikt maksu par zvejas rīkiem un iespējams arī kādu papildus maksu.

Ja ir veiksmīgi dabūtas „zvejas tiesības" un zvejas rīku limiti atliek doties ar iesniegumu un dokumentu kopijām uz Valsts vides dienestu, saņemt licenci, zvejas žurnālu un sākt ķert zivis.

Varbūt virspusēji skatoties, ir vienkārši kļūt par zvejnieku, bet ir daži klupšanas akmeņi:

• Lai zvejotu ir jābūt izņemtam zvejas žurnālam tekošajam gada mēnesim, respektīvi katru mēnesi jānodod zvejas žurnāls un jāsaņem to no jauna, sanāk ka dēļ apdrukātas A4 papīra lapas katru mēnesi jāciemojas VVD. Vienīgais labums no šādiem apmeklējumiem ir tas, ka ir iespēja pasist klaču ar inspektoru un pastāstīt par draugu/nedraugu darbiem uz ūdeņiem.
• Ja iekšējos ūdeņos pašpatēriņa/komercvejnieku attiecības nosaka pieprasījuma piedāvājums princips konkrētajā pašvaldībā, tad jūras ūdeņos praktiski nav iespējams nodibināt jaunu uzņēmumu, kas nodarbosies ar komerczveju. Lai dibinātu uzņēmumu piekrastes pašvaldībā jābūt brīviem būtiskiem zvejas rīku limitiem (10 lucīšu murdiem vai 10 zivju tīkliem (kopējais garums 1km) vai 4 murdi (jūras murda sētas garums 600m) vai stāvvadam), kā arī jābūt peldlīdzeklim (zvejas laivai), kas reģistrēts kuģu reģistrā, bet jaunu zvejas peldlīdzekli nevar reģistrēt kuģu reģistrā jo Zemkopības ministrija neļauj to darīt. Ja vēl var dabūt atļauju komercdarbībai iekšējos ūdeņos, ko izsniedz pašvaldības, tad jūras ūdeņos atļauju dabūt ir grūti, jo to izsniedz Zemkopības ministrija. Sakarā ar to ka pašpatēriņa gadījumā ir nepieciešams mazāk birokrātisku papīru nav jābrīnās, ka zvejniecībā tik plaši ir attīstījusies „pašpatēriņa" kustība.

Galvenā problēma saistībā ar zvejniecību ir tā, ka parastam cilvēkam, kurš grib ķert zivis ar zvejas rīkiem pāris reizes gadā to nav iespējams izdarīt, jo esošā likumdošana nenosaka šādu „zvejas tiesību" realizācijas iespēju. Vienīgā alternatīva uz esošo brīdi cilvēkam, kas nav iegādājies „zvejas tiesības" un vēlas ķert zivis ar zvejas rīkiem, ir nodarboties ar maluzvejniecību. Pati sistēma rada šādus malu zvejniekus nedodot parastam cilvēkam jebkurā brīdī īslaicīgi nopirkt „zvejas tiesības", kaut gan ir pietiekoši daudz citu personu, kas analoģiskas „zvejas tiesības" (pašpatēriņa zvejnieki) ir iegādājušās uz gadu.

Jāatzīmē, ka pašvaldībām ir šāda iespēja padarīt īslaicīgi „zvejas tiesības" pieejamas visiem interesentiem, bet tā prasa no pašvaldības iniciatīvu līdz ar to ir velti cerēt uz „zvejas tiesību" atdošanu vienkāršai tautai.

Viens no variantiem padarīt „zvejas tiesības" pieejamas visiem ir noteikt, ka iekšējos ūdeņos esošais minimālais tīklu garums septiņdesmit pieci metri, kas ir katram ezeram, kurā ir atļauta rūpnieciskā zveja, tiek rezervēts īslaicīgo "zvejas tiesību" nomai. Respektīvi, jebkura persona var no pašvaldības iznomāt zvejas tiesības dotajā ūdenstilpnē uz īsu laika posmu, neizejot šo birokrātisko papīru danci, kas saistīts ar atļauju un licenču dabūšanu.

Kaut arī nākotnē šāda īslaicīgu „zvejas tiesību" noma būtu perspektīva sākot no maluzvejniecības prevencijas skatupunkta, lauku tūristu piesaistes vai zivju ķeršanai ģimenes vajadzībām, realizēt šādas izmaņas likumdošanā ir apgrūtināti. Šādi apgrūtinājumi ir saistīti ar to, ka „Latvijas makšķernieku asociācija" ir pamanījusies ar saviem Zvejniecības likuma grozījumiem likumu „uzkarināt" grozīšanas stadijā jau vairāk, kā gadu. Viena lieta ir ambiciozas personas no LMA, kas cīnās pret zvejniekiem un mēģina ierobežot makšķerniekus (pēdējie piedāvātie grozījumi MN, kur paredzēts makšķerniekiem atņemt makšķerēšanas tiesības, pastiprināt sodus, pazemināt lomus, atņemt makšķerniekiem Buļļupi, utt.). Tādi „Dīvāna" zivsaimniecības darboņi no LMA jau vērsās pret zvejniekiem 10 gadus atpakaļ un nekas no tā laika nav mainījies - lēta demagoģija, skaļi saukļi un Padomijas laika cienīgi lozungi, bet cita lieta ir pārējās iesaistītās personas un amatpersonas likuma grozījumu pieņemšanas posmos.

• Pirmais posms ir priekšlikumu tālāka virzīšana, pamatojoties uz darba grupās apspriestiem un argumentētiem valsts vai sabiedrisko organizāciju ierosinātiem grozījumiem, kur grozījumu galīgā redakcija panākta vienošanās ceļā. Respektīvi tur kur apspriežas bars muļķu rodas kolektīva gudrība, jo zinātnisku pamatojumu par veiktajiem grozījumiem vairākumā gadījumu vienkārši nav. Spilgts piemērs ir šķērsbļitku aizliegums MN (12.3). Vispār MN ir zināšanu krātuve, kur apkopotas izcilas „kolektīvās gudrības" pērles.
• Otrais posms ir kolektīvās gudrības izvērtēšana no zinātniskā viedokļa un šeit LMA pauž savu nostāju, ka „zivju zinātnieki" Latvijā - minimums ir nekompetenti un neko nejēdz, līdz ar to šī posma ieteikumi nav vērā ņemami un tādēļ bieži murgainas idejas tiek celtas pārākā pakāpē, nekā vispārzinātniski atzīti fakti.
• Trešais posms ir ierēdņi, kā piemēru var minēt rakstu no „ZIVSAIMNIECĪBA 2013", 15. lapas, kur pats direktora vietnieks - jurists, sniedz skaidrojumus rakstā - „Gaidāmi grozījumi Zvejniecības likumā". Raksta sniegtā atbilde ir vienkārša un saprotama: „Vai būs labāk? Vai sliktāk? Skaidrs, ka būs savādāk." Rakstā netiek ne paskaidrots, ne pamatots, ne izteikts savs viedoklis, kādēļ tādi grozījumi ZL vispār ir vajadzīgi un ko konkrēti tie dos zvejniekiem vai makšķerniekiem. Visi zina, ja likumu maina - Skaidrs, ka būs savādāk, it sevišķi ja aiz tā stāv LMA. Tādi mums ir tie ierēdņi - galvenais, lai ir labi, silti un mušas nekož.
• Ceturtais un praktiski pēdējais posms ir Saeima un tās „gudrie" deputāti. Esošie ZL grozījumi, ko deputāts Dz.Kudums bīda cauri ir LMA sagatavoti. Nav vērts iedziļināties visos LMA sastrādātos grozījuma murgos, bet pietiek ar vienu pašu piemēru no šiem grozījumiem ZL (2.lasījums), ko „gudrais" deputāts Dz.Kudums mēģināja izbīdīt šādā redakcijā „10) pašpatēriņa zveja - darbība nolūkā iegūt zivis jūras piekrastes ūdeņos,.......". Respektīvi pieņemot šos LMA piedāvātos grozījumus, pašpatēriņa zveja iekšējos ūdeņos tiktu momentā iznīcināta, kā arī ja personai pieder privātais ezers tā varētu zvejot sev zivis, tikai nodibinot komercstruktūru. Šāds grozījums nerisina pilnīgi neko jo visi „pašpatēriņi" bez problēmām sareģistrētos, kā komercstruktūru pārstāvji un turpinātu zvejot jau ar bezizmēra limitiem.

Viduslaikos bija tāda grāmata „Malleus maleficarum", jeb inkvizīcijas Bībele, kur bija rakstīts, ka pie visa vainīgas raganas un jebkuras šaubas par raganu esamību pašas par sevi ir ķecerība. Vēsture apliecina, ka „Malleus maleficarum" darbojās ļoti efektīvi un guva plašu atbalstu. Tieši pēc tāda paša principa LMA tagad rīko raganu medības attiecībā uz zvejniekiem un stiprina ticību makšķerniekos mēģinot kriminalizēt makšķerēšanas nodarbi. Tāpat, kā viduslaikos zinātnieki tiek noniecināti, bet ierēdņi un varas pārstāvji atbalsta mūsdienu „LMA Malleus maleficarum", jo tā var vairot lētu popularitāti un ir labi, silti un mušas nekož.

Saistībā ar zivsaimniecības nozari visu laiku ir sajūta, ka zivsaimniecība ir svarīga tikai pašiem zvejniekiem un makšķerniekiem, kas tad arī ņemas pie tiem ūdeņiem. Ne no amatpersonu puses, ne no Saeimas deputātu puses līdz šim nav sniegtas atbildes, ko tad viņi ir izdarījuši, lai atvieglotu dzīvi makšķerniekiem un zvejniekiem.