Kā es braucu foreļmeitas skatīties

Ziema

Katrā foreļu makškerniekā ziemā sēž nemiera gariņš iekšā. Kad dienas sāk kļūt garākas tu sāc sapņot par copi un ar skumju aci skaties uz aizsalušajām upītēm un biezo sniegu. Tā vienu ziemu domās pārcilājot savas foreļu vietas secināju ka tām pa vidu ir viens paliels „baltais plankums” kurā neesmu bijis. Ieskatos kartēs: lielā upe tur tek cauri, bet pieteciņas pēc kartes ir tikai taisnas zilas strīpiņas. Taisnās zilās strīpiņas parasti liecina par grāvjiem vai meliorācijas rezultātā taisnotām upītēm un strautiem. Vieta sāk šķist interesanta. Apkārt lieli vienlaidus meža masīvi, salīdzinoši maz lauku un neizteikts ceļu tīkls.

Sāku meklēt pa dažāda gadājuma kartēm: sākot ar cara laika verstu kartēm un pirmās republikas armijas kartēm līdz jaunākajām topogrāfiskajām kartēm. Aizbraucu uz Rīgu, aizgāju uz arhīvu. Ieskatījos jaunākajās superslepenajās padomju armijas ģenerālštāba kartēs. Pastudēju dažāda vecuma aerofoto un satelīta bildes. No kartēm pagrūti izzīlēt kā padomju melorācija izsmējusi mazās upes, bet savu priekštatu var gūt. Pamazam man prātā sāka veidoties kaut kāda aina, kas sastāvēja no trim upēm vai lieliem strautiem un trijiem strautiem. Ir attāla nojausma, kuri ceļi varētu būt izmantojami.

Maijs

Maijs ir noteikti labākais mēnesis, lai dotos jaunu foreļvietu meklējumos. Palu ūdeņi jau noskrējuši, zāle nav saaugusi. Zivis vēl pēc garās ziemas badīgi ķer katru gar degunu peldošo kārdinoša kumosu. Brauciens uz 100km vienā virzienā prasa savu plānošanu. Izbraucu kā parasti agri, lai ar pirmo gaismiņu būtu pie upes

Pirmā upe

Agrs rīts, saule nav uzlēkusi, bet ārā jau kaut cik gaišs. Esmu atbraucis uz pirmo manis noskatītoupes lejteci. Ceļš šaurs, abās pusēs meža siena, mājās rej suņi. Ar grūtībām atrodu vietu, kur nolikt auto. Apģērbos, odu sievietes jau lidinās man apkārt un alkst manu asiņu. Nekā nebija, iesmērējos ar zviedru Vilmas tantes superlidzekli no zimeļbrieža taukiem darvas un citiem brīnumlīdzekļiem. Odenes turpina lidināties apkārt bet ietur distanci. Uz priekšu, uz upi! Pāris simts metru līdz upei. Upē ir ūdens un tā nav taisnots grāvis, kas pats par sevi jau priecē. Ir nepieciešamie mazupes atribūti: līkumi un atvariņi. Ūdens gan rāvains un ar nepārāk iepriecinošu tecējumu. Nonāku līdz mājām, pirmie akmeņi un krācīte, kas rūpīgāk ieskatoties ir knapi samanāms, sabrucis dzirnavu dambis. Tas priecē, ūdens vismaz kādreiz ir bijis pietiekoši. Eju tālāk. Upes tecējums kļūst izteikti lēnāks, krasti purvaināki, krrastos parādās alkšņi. Pēc pāris simts metriem ir purvājs ar pār upi pārkritušiem alkšniem un staiganu upes dibenu un krastiem. Paejot vēl uz priekšu saprotu, ka te foreļu te nebūs. Gājiens atpakaļ uz auto. Mežā noslēpies vecs karjers ar ūdens aci vidū. Papētu vai nav kādas aktivitātes, nekā. Turpinu ceļu uz auto. Aizbraucu līdz upes vienīgai caurtekai pa straumi uz augšu, skats pa kreisi, skats pa labi, grāvis kas grāvis. Izskatās ka no dabiskās upes neskarts ir palicis tikai īss posmiņs lejtecē.

Otrā upe

Pēc tilta pa kreisi mežā iekšā, piebrauciens pie strauta- grāvis bez tecējuma. Griežam apkārt, pāri ceļam, pa mazu meža celiņu braucu uz upi. Piebraucu pie caurtekas. Skats pa labi- skaista mazupīte- strauts, skats pa kreisi- apokaliptiska aina ar kaltušiem koku stumbriem, niedrēm un purvu. Izskatās ka savulaik ceļa remontētāji ielikuši caurteku pa augstu, kas izraisījis pārpurvošanos. Intereses pēc paeju pa upi uz leju. Ir akmeņi, atvari, bet vis tik miniatūri, ka te ar spiningu nav ko iesākt. Kādreiz kad zāle bija zaļāka.....

Trešā upe

Atkal ne pārāk tāls, bet lēns pārbrauciens ar auto. Mazi celiņi un knapi pamanāmi krustojumi. Cik labi ka esmu pētījis kartes. Esmu pie upes vienīgās caurtekas tās tecējumā. Upe izskatās kaut cik spiningojama. Tā kā jau ir rīts, vai pēc lauku standartiem jau dienas sākums atstāju auto veca ceļa treilēšanas ceļa galā netālu no mājām. Upe priecē, tai ir tecējums un ūdens. Eju pa straumu uz augšu. Pagaidām krasti aizkrituši ar kokiem un upes dibens plakans un smilšains. Mierinu sevi ar domu: kad iziešu no lielās upes ielejas būs lielāks kritums un atsegsies ledāja sanesto oļu slānis. Noiets jau kāds kilometrs. Parādās pa kādam neizteiktam atvaram un pāris vietās ir zvirgzdains dibens. Ir vecas bebru darbības pazīmes, bet svaigu grauzumu nav. Tas priecē. Pēc satelīta kartes izskatījās, ka kādu gabalu augstāk varētu būt nobebrota pļava. Saule sāk karsēt, drīz jau būs pusdienlaiks. Pamazam tuvojos pļavai. Galvā šaudās dažādas domas par pasākuma bezcerību. Blandos apkārt jau gandrīz 8 stundas, bet neesmu redzējis pat mailīti. Tad iemetu pie pār upes straumi pārkrituša koka, kas veido mazu ūdenskritumiņu. IR!!! Zemmērs, kas nokaunas no manis un aizmūk pirms laika. Skaidrs. Foreles te ir: turpinām. Nemanot esmu pienācis pie pļavas posma. Pļavas sākumā upē ir līkums ar kārtīgu atvaru. Pēc labākiem labas foreļu vietas standartiem pār atvara vidu perpendikulāri pārkritis koks, kas atrodas nedaudz zem ūdens. Izdomāju ka darīšu tā: iemetu,nedaudz iegremdēju vizuli, pāris uztnieni, pārceļu pār koku vizuli, kātu pa kreisi apkārt nolīkuša krūma zariem, paralēli gar smilšu sērei. No šā plāna vajadzēja tikai iemest. Tiklīdz vizulis ūdenī paliela forele kā bulta virsū vizulim. 35+!. Metu vēlreiz, šoreiz jāizpilda viss iemetiena plāns, šoreiz jau no krūma apakšas izšaujas nākamā tikpat liela, bet paskatās uz mani un laikam nokautrējas un ar uzsitienu pa vizuli noslēpjas atpakaļ pacerē.

Ejam tālāk. No beriem ne vēsts. Paldies laikam jāsaka medniekiem, kas no šās upes bebrus izsvēpējuši. Pļavas posms interseants. Upe līkumo pamīšus gar pļavu un mežainu krūmāju. Vietas kur iemest nav daudz, viss jādara rūpīgi. Kaut kur pamūk mazo karapulks. Parādās oļi un akmeņi. Izskatās pēc nārsta posma. Ūdens dzidrs,vēss un foreles savās vietās (uz āķa un atpakaļ upē) baudam dzīvi....

Nemanot esmu pienācis pie posma beigām. Aiz maza mežiņa sāksies lielā pļava, tur upe jau bagarēta un meliorātoru piesmieta. Pa ceļam atpakaļ uz auto atrodu piebraucamo ceļu uz pļavu, kas ir necils nozarojums no maza meža celiņa.

Kopš tā laika garāmbraucot apmeklēju posmiņu pāris reizes gadā. Katru reizi pļavas posms neskatoties uz necilo garumu ap, 500m , vienmēr ir bijis dāsns ar raženām mēra forelēm. Tās visas peld tālāk. Forelēm daudz nevajag.

Pārēji strauti

Pēc veiksmīgās copes neliela ekskursija pa apkārtni. Ieskatos abos atlikušajos strautos. Tur ir ūdens un vietām pat akmeņi, bet forelēm tie jau ir par mazu. Varbūt reiz bija... bet kas to tagad var zināt. Diena jauki pavadīta. Braucu mājup.

ne asakas