Ņam, ņam, ņam, ņam & ņam

Iespējams, kaut kad pirms apaļas nedēļas tas notika manos visdziļākajaos sapņos: viena no nedaudzajām zilā koka zirga gada dienām, kad vālējām ezera virzienā. Šoreiz sastāvs tāds neierasts, bet tāpēc ne mazāk interesanti. Paņemu dzabaru (dz), tad kopistiski šķērsojam Tēriņielu kā kamikadzes jeb pa ielu, kai nava galvenās statuss pār ielu, kam toties ir. Vobšem pats samainīju prioritātes un varēja ceļš beigties nesācies.
Dz jau bikiņ iekapājis, tāds lēnīgs, domīgs un runīgs. Tālāk seko pietura pēc kļīčkas Duxxx (dx). Šis varen gudrs un pie tam skaidrā.
Šādā sastāvā vālējam tālāk. Labi, ka šiem ļerkšķamais - man miegs tā arī neuznāca, bet tas labi, jo sēdēju pie barankas.
Ezera krastā velk viegls Daustrenis; viss tāds mitrs. Krasta grāvis izaverās pēc normāla foreļu strautiņa; no sniega ne miņas.
Dz un dx piebeiguši pirmo buteļi. Otrai lēnām varu pievienoties arī es. Bet te ne no kurienes iznirst Jožiks. Ap sirdi vēl siltāk paliek.
Polaris jau aizmočījis ar vienu niekkalbju vagonu. Mēs gaidām otro ešalonu. Kad šis atgriežas krastā, apspriežamies kur un ko. Jūtams tas, ka pēdējās dienās īpaši labas ķerras pa perimetru neesot bijušas, tāpēc braucam uz turieni, kur var būt gan strīpaiņi, gan sarkanaces.
Ļads izaverās, ka pa div' nedēļām neko daudz nava mainījies, tik tas pārbrauciens izrādās diezgan paslapš, jo peļķes ir gana iespaidīgas.
No ragutiņām izveļamies kaut kur 7metru dziļumā un tālumā. Ūdens gandrīz līdz potītēm un lai nokātotu gabalu līdz pirmajai lunkai nākas tēlot pīli. Vobšem aizpīļoju kādus 30m un jūtos kā varonis. Urbjamies uz baltā ledus vienā strīpā; Jožiks kā jau adatainis aizstūrē nedaudz tālāk un citā virzienā. Dz tiek pie pāris puņķainajiem Lieliskajiem kapeikas lielumā; man ar' pa kādam izšauj; dx tiek pat pie pāris dupletiem nu ar tiem, kas maskavēni.
Pēc kāda laika dz aizdodas pie krieviem, bet man un dx nedaudz paveras strīpaiņo agresija. Nu tie tādi jau smukiņi 300-400 gramu svarā, bet apvērsums ļoti ātri tiek apslāpēts un turpinās cīņa ar tiem pašiem nolādētajiem maskavēniem; pa starpai caur lunku izspiežas kāda skaista rauda un dx tiek pie kāda pusduča pēc kārtas, bet te visu desu nogrieza ar strupo nazi un, lai beigtu mocīties ar adataiņiem, nolemju doties laimes meklējumos krasta virzienā.
Dx paliek, dz (par viņa izturību normāli nobrīnijos. Šitā kodienā un negulējis, bet urbjas un meklējas. Izbadējies runcis, vai zinieties) un Jožiks ganās kaut kur pie apvāršņa, citi bada pātagas tirinātāji arī kursē pa apgabalu, kas ir diezgan konkrēts baltais karogs no zvīņaino puses šajos pāris hektāros. Uzzvanu Poļarisam. Šis, izrādās, sēž kādus pāris km krasta virzienā un ik pa laikam šlepē 400niekus. Esot ticis pie 1460 kg kukulīša un par apaļiem 460gr mazāka. Vot, vezunčiks! Tā kā ir diezgan peļķains un slidens, tad pārvietošanos tas man nekādi neveicina. Nonāku normālā misenē ar pačkām visādām, čaumalām un saurbtiem cokumiem, kas ir tikuši baroti. Te pāris raudiši un kišatņiks. Jūtu, ka zivis elpo uz tārpiem, bet izavērās, ka tas ir viss, uz ko tās šajās paģirainajās stundās ir spējīgas, tāpēc slāju tālāk.
Izdodas ieurbties vienā vietā, kur ūdens lunkā močī ar virpuļa cienīgu spēku. Pat mormene, kas ilgāk uzturās augšējos slāņos, dodas lejā ar cienīgākajiem goda apļiem. Te tieku pie 5 copēm pēc kārtas. Pēc sajūtām likās, ka visi skaisti raudiši. 2vus izdodas izkorķēt, pārējās atkabinās pie pirmās iespējas. Pēc tam tik baksta un spēlējas. Nervi netur un dodos tālāk.
Vienā cokumā izspēlēju pāris reizes un saņemu normālu bliezienu - kātā, es domāju, un velku augšā ko īpaši smagu. Smagais saules gaismā izrādās tāda nieka raudiņa 400niece. Nu, bet tā iedeva pa čaiņiku, bljaaaa! Domāju, ka miuža asars biys. Bet, nekā!
Ap pušdiņām jau jūtami negulētās nakts atspaidi. Dodos pie dx paļurināt, pārbaudīt rīta lunkas un nedaudz ieķibināt visīti. Paļurināt paļurinājām. Šim tikai kišatņiks; rīta lunkās manās klusums un ko iečaukāt ar' izdodas.
Lai galīgi nekristu panikā un apātijā, dodos uz to virpuļlunku - tur vismaz dzīvība bija jūtama. Tā arī ir, bet tikai vismazāko pasaules ķīšu izskatā. Vo, šitik daudz to nebiju vilcis. Nebūtu jau tur ilgi sēdējis, bet pa starpai piesakās pa kādam smukam strīpainim un raudišam, tāpēc tur arī palieku. 10 "superķīši" - 1 asariņš, 10 "superķīši", viens asariņš. Tādā garā ķerot, no tālā kardona atpeld Jožiks ar nokārtu purniņu, pēcāk arī dz ar dx parādās. Šiem visiem normāls vakuums.
Pēcpusdienu pavadu velkot augstākminēto kontingentu, liekot pa punktiem nāves veidus, kādos piebeigt tos puņķainos riebekļus un sapņojot par stiprināto aliņu krasta veikalā.
Tad, kad tuvojas veikala darba dienas beigas, nedaudzajiem no ķīšiem izpildu piecus foršākos nāvessprieduma pirmos punktus un uztraucos par to, ka neuspēsim uz tiem pivčikiem. Bet paspējām gan pēc bairīša, gan štengrā un citādākām uzkodām.
Kaut gan nakts bijusi bez miega, diena bez ķerras, vakars izvēršas gana interesants. Lai neteiktu, par ko tur vervelējām, kādā peļķē sēdējām un ko ēdām, beigās visi bijām normālā ķirsī un ap 9iem jau saldi krācām. O, kā!


Pirmais, ko atminos, bija izslāpuša cilvēka haotiskā raušanās ārā no kojkas un tad tikai alkatīga ūdens rīšana - guļk, guļk, guļk . Pašam pat sagribējās pievienoties. Kādus 3litrus token izlaka. Tad nākamais jau beja rīta gailīts dz, kas dusēja galvgalī. Šamais pārliek mošanos pa 15 minūtēm. Bet, tā kā esmu šodien nobriedis riktīgai kaujai, svempkos tik aukšā.
Svarīgākās rīta procedūras un slājam uz ezera vērsā, kur jau mūs sagaida Polaris. Rīta jautājums - raudas vai tālais kardons. Nolemjam paņemt tālo kardonu ar atkāpšanās ceļu - raudišs pakrastes rajonā pie Ņinas.
Ezers pa nakti normāli samainījies, lec sārta ugunī sakurināta saule, ezers sauss, pa nakti slapjums kur noklīdis. Noskaņojums labs - nu tik labs, kāds vien var būt. Pa ceļam piestājam vēl pie gruntenēm, kuras vakar atstājām ar puņķu piešprici. Vienai ir stojaks. Nu normāla kuncele galā - tā mums gribējās domāt, bet tur tik nedaudz apbružājies tas pats puņķainais. Dodamies tālāk. Pēc kādu 20mit minūšu pārgājiena pie apvāršņa sazīmējas ezera stabiņu krelles.
Pēc štopara var redzēt, ka visiem acis deg. Mans šodienas plāns ir žibulis. Pēc iepriekšējās pieredzes vadoties, raustāmais daikts ir līdzi un uz auklas veru ķikura imitācijas auziņu, zemāk planierītis ar okunena monokulāru.
Pirmais cokums, trīs rāvieni un izšlepēju 100nieciņu, kas alkatīgi ieķēries ķikura imitācijā. Poļaris netālu tiek pie trīssimtineika un nedaudz vēlāk pie vēl viena, bet uz baldu, ar kuru šamais šon' nolēmis urķēt ezera dibinu.
Ehh, atmetu ar roku šim placim un dodos pa vējam paralēli robežstabiņu virtenei lielā un aktīvā asara meklējumos. Pagaidām esam vieni - ej un borējies, kur vēlies, nevienam klēpi neizbojāsi. Bet ar laiku pievelkas vēl kādas pāris kompaškas, bet nu nekādi tāds kolhozs kā tuvākajos kilometros.
Pēc kādiem 8iem cokumiem tieku pie viena strīpainā nieka, tālāk pie pāris tikšiem neizteiksmīgiem un te vel viens pipļuks uzsitās.
Te piebrauc divi breki uz motosuņa nogruntējas netālu no manis. Viens no šiem ierubījas tieši speķītī, kuru biju noskatījis un uz kuru taisījos doties. Ejot garām, šis uz raustāmo izvelk pāris strīpaiņus. Nedaudz patērzējam - šis žibuļus veido pats. Apgalvo, ka svarīgi pie āķa likt ko spīdīgu. Šis kristālu iestrādājis trojņikā pilnībā. Man tāda nav, tāpēc operēju ar to, kas ir, urbdamies un raustīdams tālāk.
Jau esmu nogājis kādu krietnu igauņu kilometru, bet vairāk par trim asariem škatulkā neesmu bijis spējīgs ielocīt. Pazaveros uz vietu, kur no rīta atstāju dz ar dx. Šie vēl turpat, tātad ķeras laikam. Zvanu vienam - neceļ. Otram - tas kā gaidījis: "Hallooo, nu jā, no rīta tiku pie kādiem 20, tagad klusums. Dx pašvakāk un tagad domājam, kur doties un ko darīt." Ziņas priekš manīm veiksmīgas, jo biju nodomājis doties pie jaunajiem kolēģiem, bet izrādās, ka tur lietas ar nevisai spīdošas. Nē, nu man vēl sūdīgāk! Trīs žuves un jau pusdienaslaiks.
Nolemju slāt atpakaļ un tad no rīta točkas doties pret sparīgo vējeli dienvidu virzienā - varbūt tur? Pa ceļam piestāju pie placīša, kuru biju noskatījis no rīta, bet cits bija paņēmis šamo priekšā pirmais. Paķeru tirināmo tārpu pindzeli un pēc nolaidiena patīkamas sardziņa kustības vainagojas ar skaistu 400nieku strīpaini. Tad vel kādus 3 pēc kārtas izmočīju. Laikam īstā vieta, nodomāja otinjsh.
Klusums.
Paejos kādus 5 metrus uz sāniem un tur piesakās jau tāda normāla vecene uz 600 gramiem token, tad vēl viens un iestājas pilnīgākais pizdjetc.
Vieta vispār interesanta. Kādus 14 km no krasta, pie reibīgā kaimiņa muguras, jo skatiens lielajam ķēmam pagriests citā virzienā. Visapkārt melnais ledus, bet tam pa vidam tāds ~ 10x10m baltais plankums ar sniegotu cepuri. Tieši tas, kas vajadzīgs pēc zinātāju nostāstiem. Ēna vai kas cits, kas tos strīpaiņus tā vilina, bet tas ka tie tur ira, tas 100 punkti. Tik cik lielā koncentrācijā un kādos vidukļa apkārtmēros!?
Lai kā tur arī nebūtu, lēnām izdodas centrālo cokumu atdzīvināt pa konkrēto. Pirmo reizi sajutu, ko nozīmē šamos pacelt augstāki virs gruntes. Pēc kārtējā okunena, pietinu kādus 30cm un tā līdz kādiem 3m, kamēr šamie pazuda kaut kur no tā slāņa. It kā centos tempu uzturēt, bet nelīdzēja.
Atkal nolaidiens uz grunti un viss no sākuma. Asariņš nebija liels, nu tāds ap 100-200gr, bet regulārs. Pa vidam pa kādai raudišas piešpricei, bet tās makanākas miesās un ar 12ā izmēra striķi nākas pie šlepēšanas jau nedaudz piedomāt. Patīkami, zinieties.
Tā jodlējot un niekojoties pielocīju pa kādām 4h škatulku pilnā.
Kas forši - šamais bija gana atsaucīgs uz dračīšanu un tā meņģējoties man pēkšņi sanāk to štelli iekustināt tikai ar plaukstas locītavas kustībām. Piepūles nekādas, jo pirms tam dročīju ar visas rokas spēku - nepareizi. Vēlāk jau eksperimentēju ar frekvenci un amplitūdu, un beigās tāda jauka izklaide man sanāca. Strīpaiņi ar' to gana labi novērtēja. Kā sacīt jāsaka - nākamo ziemu un gultas prieku vārdā.
Kad saule aiz dienas noguruma klanīja galvu, saņēmos un tinu pīcku augšā, lai dotos sākuma ierakumu virzienā, bet zem ledus manu mormeni sakampj skaists 500nieks. Zašibis. Nekur vēl neiešu! Un laižu nākamo porciju lejā, bet dročīšana un gruntes bumbošana neko nenes. Močīju atkal augšā un te atkārtojas piecu minūšu vecais scenārijs. Esmu kļuvis par 1kg bagātāks, bet ezers nabagāks.
Kaut kā izdodas uzzvelt kasti plecā, no kuras jau zvīņainās vaļī laukā un, bārstīdamies ar ezera dārgumiem, dodos ierakumu virzienā.
Dz bijis veiksmīgāks vai nu lunkas vai iespēju izvēlē, bet dx ar' daudz neskumst, jo abiem maišeļu apjoms ir daudz iespaidīgāks kā vakardien.
Piebrauc Poļaris. Šamais ribu našol kādu pus km pret vēju pie plaisas. Izmerčiks vidējais šamam liekas lielāks, bet krēslā iespējams, ka acumēram pievienojies sūdamērs.
Ar krēsliņu vālējam krasta virzienā. Ekskursija ilgst kādu pusstundu, kas dod lielisku iespēju novērtēt ledus dažādību. Man patika & dz ar' klusējot kratījās man blakām.
Patiesībā no ezera skaļi atvadījies, pie sevīm cerēju, ka drīzumā vēl atgriezīšos.
Pa ceļam dz piļīdams nolūza, bet dx pļāpādams uzturēja šoferītī tonusu.
Līdz pusej no nakts filēju milzīgos Peipīša strīpaiņus un sapņoju par miedziņu.
Ja runājam par pliko statistisko, tad pirmajā dienā visiem bija ap kādiem 4kg, otrajā es un dz jau ierubijām trešajā desmitā, bet dx ļurkājās ap divdesmitnieku. Lielos tā arī neatradām. :(

Pavasarīgu vīterošanu Jums arī novēlot,
otinjsh.

P.S. Sak' ko un kā grib', izklaides brīnumezera annālēs ir ļoti patīkamas.
P.S.S. Droši daliet zivju svaru ar 2, tad varbūt būsiet tuvāk patiesībai. Vispār dz mani centās pielauzt pirmās dienas lomu rēzināt ar 4, lai nekristu kaunā, bet neparakstījos. Kad pats ko skricelēs, varēs likt uz papīra ko vien vēlēsies. Tas takš it kā pacieš visu!
P.S.S.S. Izurbināju kādus 100 cokumus pa divām dienām. Mans rekordiņš tajos platuma un garuma grādos. Ja vēl būtu ikgadējais ledus biezums, tad vispār Jūsu acīs būtu zirgā. Bet, iespējams, tieši manu urbumu ledus biezums bija savi 70cm token!? Huj' viņ' zina.
P.S.S.S.S. Ā, nu te sākas noslēguma ceremonija. Kamēr sēdēju uz poda kādā nesenā sestdienas vakarā, tikām sarunāju spontānu viendiennieku. Kad tuvojās norunātais laiks, tad nekas nenotika. Man jau radās nelāga nojauta, bet pēc kādas pusotras stundas izkustējāmies. Viss čotka. Siguldā pirmais nobruciens ap kādiem 3jiem naktī. Kaut ko kustinām un auto aiziet. Tad kaut kā tikām līdz Cēsu pārvadam, kur pie krodziņa autiņš atteica pavisam. Skaidrīte. Tiem, kas skaidrā, škrobe konkrētā, bet tiem, kas šmigā, viss po. Ap pieciem liekos uz auss un, kad ap 9iem ierodas ārējais vilcējspēks, mostos ar sarunām par to, kā forši copējies tad un tad vēl kaut kad. Ap pusdienaslaiku jau biju mājā. Ap pēcpusdienu sasmērēju motiļmaizītes, apkaisīju ar sāli, piperiem un smalki kapātiem sīpoliem un nolocīju ar pivčiku tā tik vien. Tad kādas 3īs h skatījos uz upeņkrūmu un gaidīju, kad izplaukšķinās pirmais pumpurs. Nesagaidīju. P.S.S.S.S.S Sveiciens Igoram, ja ko no googļa translatora varēji izlobīt. Vai nē!? ;)