Neatrastās atbildes (Bez zivīm un makšķeres)

Raksts ir par visu ko, droši vien neskaidrs, galvenokārt par jautājumiem uz kuriem man nav atbildes…

Priekšvārdam.

Zemāk paustais ir mans dziļi subjektīvais viedoklis, kam nav nekādas saistības ar klubu, kura biedru intereses man uzticēts pārstāvēt. Ja kāda viedoklis atšķiras, viņam nav liegts šeit izpausties. Tāpat kā, ja kādam šķiet, ka tiek melots vai sagrozīta informācija, tam nav liegts argumentēti paust savu redzējumu, norādot uz manis rakstītā kļūdām. Ja kādam ir personiska nepatika vai vienkārši dzīvē neiet un no citu personīgas apvainošanas paliek vieglāk, varbūt padomājiet vai šeit ir īstā vieta kur savu žulti izgāzt.

Sākšu ar to, ka lūgšu nepārprast, mans uzskats nav, ka visiem katru dienu muguru neatliekušiem būtu jārūpējas par makšķerēšanas lietām, katram ir savs darbs, ģimene, draugi un daļai sievasmāte vai vīramāte un, lai cik tas dīvaini dažiem neizliktos, maksājot nodokļus, samaksājot valstij par atļauju makšķerēt vajadzētu varēt paļauties, ka viss būs noorganizēts un makšķernieku intereses tiks aizstāvētas. Ko būtu jādara ārstam? Jāiet uz ārstu konferenci, lai celtu savu kvalifikāciju, vai jācenšas visam sekot līdzi lai aizstāvēt savas, kā makšķernieka, tiesības un intereses? Guļot uz operācijas galda uz šo jautājumu ikvienam būs ļoti viegli atbildēt.

No otras puses, nākas secināt, ka šī paļaušanās īsti nestrādā. Ar makšķerēšanu saistītās - dažādās lietas nebeidzas ar Makšķerēšanas noteikumiem, tās sniedzas tālāk. Ja šķiet, ka tās mūs neietekmē, tad tas ir laika jautājums. Pēdējos divdesmit gadus, ar atsevišķiem izņēmumiem, makšķernieki ir veiksmīgi paļāvušies uz valsti, var to darīt arī nākamos divdesmit gadus un vēl tikpat. Tikai man tā nākotnes aina neiezīmējas pārāk spoža. Īpaši tāpēc, ka konstatējot sekas, var izrādīties, ka tās ir neatgriezeniskas (piemēram, uzbūvētā Karvas HES).

Pašreiz nav noteikta vai vismaz man nav zināma valsts politika (kopēja nostāja, vienoti noteikumi) attiecībā uz ļoti būtiskiem jautājumiem (tie zemāk). Notiekošais atgādina kolektīvās zupas vārīšanu, kur katrs, kas kaut kādā veidā ir iesaistīts, uzskata sevi par noteicošo un cenšas to zupu uztaisīt tā, lai tā garšotu viņam pašam. Citi jau ir paspējuši izķeksēt gaļas gabalus, citi cer, ka varēs atteikties no plika buljona, vēl, kāds, kas pieteicies palīgā, sapratis, ka bez maksas visu citu vietā neizdarīsi, skatās kā finansēt savas darbības.

Jaunā padome un makšķernieku interešu grupas sastāvs tajā…

Lai saprastu, kā attiekties pret jauno „Latvijas iekšējo un jūras piekrastes ūdeņu resursu ilgtspējīgas izmantošanas un pārvaldības konsultatīvās padomi” (tālāk tekstā - padomi), ir nepieciešams saprast valsts nostāju attiecībā uz makšķernieku organizētību un makšķernieku organizāciju pārziņā nododamajām lietām . Ir jābūt skaidriem „spēles noteikumiem”, pretējā gadījumā katrs vienu un to pašu izprot pa savam, un no tā rodas nevajadzīgi strīdi, spekulācijas un pārmetumi.

Paskaidrošu.

Kas mums ir…..

Daļa no esošajām organizācijām, kuras ir dibinājuši makšķernieki, ir dibinātas dēļ valsts vai pašvaldības nespējas vai nevēlēšanās kvalitatīvi pildīt funkcijas. Attiecīgi šādu organizāciju darbība, kas pēc būtības vēlas valsts vai pašvaldības darbu, nosaka par prioritāti pavisam citas intereses. Vai tas ir labi vai slikti, šoreiz nav būtiski. Ja kādu interesē mans viedoklis, tad tas ir gan, gan … brīvprātīga iesaistīšanās uzlabo situāciju un būtu atbalstāma. No otras puses, tas ļauj izvairīties no sistemātiskas pieejas, jo kaut kas taču notiek.

Cita daļa no esošajām organizācijām ir saistīta ar makšķerēšanas sportu, attiecīgi piedalās Latvijas Makšķerēšanas Sporta federācijas organizētajās sacensībās, dažas, sadarbībā ar federāciju organizē atsevišķu sporta virzienu sacensības, citas organizē sacensības saviem biedriem vai sacenšas starp biedrībām. Ja šāda organizācija sastāv pārsvarā no sportistiem un tās mērķis ir piedalīšanās un sacensību organizēšana, arī intereses būs pakārtotas šīm darbībām. Šeit par laimi lietas, atbilstoši nacionālajām īpatnībām, ir sakārtotas, jo apvienojošās organizācijas darbības pamatus nosaka Sporta likums. Ar šo es nevēlos teikt, ka visas šīs organizācijas nodarbojas tikai ar sportu, atsevišķas startē gan sacensībās, gan dara citas lietas. Bet, cik man zināms, līdz šim pastāvēja uzskats, ka makšķerēšanas sportu nevajadzētu jaukt ar pārējām lietām. Ceru, ka tas tā arī notiks, un federācija un sporta pasākumi netiks izmantoti citiem nolūkiem. Ja kas mainījies, būšu pateicīgs, ja informēsiet.

Pastāv organizācijas, kurās daudzi no biedriem ir makšķernieki, bet ņemot vērā, ka to dibināšanas mērķi un intereses ir pavisam savādākas, pārsvarā sava nekustamā īpašuma apsaimniekošana, tad ar makšķernieku interešu pārstāvēšanu tām īsti nodarboties nav laika.

Vēl pastāv formālas un neformālas organizācijas, kuru mērķis ir kopā makšķerēt, dalīties pieredzē, organizēt sacensības starp biedriem, draugiem un uzaicinātām personām. Ņemot vērā to, ka makšķerēšana ir atpūta un vaļasprieks, atpūta, nav pamata rasties vienkāršām makšķernieku organizācijām, kuras iestātos par vienkāršām makšķernieku interesēm, kas pēc mana ieskata ir kvalitatīvi ūdeņi, labi zivjus resursi un pieņemama infrastruktūra - iespēja piekļūt, izmantot pirmos divus. Ir instrumenti kā makšķerniekus organizēt, ja ir vēlme un vajadzība vai nepieciešamība.

Domāju, ka visi apzinās, ka makšķernieki ir dažādi un publika raibu raibā.

Nepieciešams zināt

Nav zināma valsts politika attiecībā uz makšķernieku organizāciju iesaistīšanu, jauniešu apmācībā, ūdeņu apsaimniekošanā, papildus maksas makšķerēšanas organizēšanā un noteikumu ievērošanas kontrolē. Tas ir kādas intereses tad padomes interešu grupā jāaizstāv, un kas veidos jaunās padomes Makšķernieku interešu grupu - deleģēs divus pārstāvjus darbam padomē?

Citiem vārdiem, interesanti kā varēs atlasīt makšķernieku interešu grupas dalībniekus? Negribas lai deķi dabūn skaļākais.

Ja paliek pie tā, ka makšķernieki var palīdzēt valstij, pašvaldībām brīvprātīgi un makšķernieku organizācijām nedeleģēs pienākumus intereses ir vienas.

Ja pretēji, tad makšķerniekiem jābūt gataviem un makšķernieku intereses paliek pavisam savādākas.

Pie šādas neskaidrības par to, kur ir makšķernieku vieta, doties uz padomi ir liegt sev iespējas paust savu viedokli un aizstāvēt savu biedru intereses, īpaši ja uzskati atbilst tam, ka makšķerēšana ir hobijs un tai jābūt brīvai no saimnieciskās darbības.

Noteikumu ievērošanas kontrole (Cita tēma, kur makšķernieki jau ir iesaistīti)

Pastāv sabiedrisko inspektoru kustība, kas balstās uz fizisko personu brīvprātīgā darba principa. Vieni ir aktīvāki, citi mazāk aktīvi, kādam līdzekļi atļauj plaši izvērst savu darbību, cits atvēl tik cik var. Brīvprātīgais darbs ar to arī atšķiras, darbs tiek darīts pēc iespējām un līdzekļiem. Par nelaimi, tie, kas daudz vai maz ar šo lietu ir saskārušies, secina, ka darāmais pārsniedz brīvprātīgā darba iespējas. Paliek izvēle vai nu samierināties, ka visu nespēj mainīt un darīt tik cik vari, vai centies apvienoties, lai kopā paveiktu vairāk. Arī apvienojoties agri vai vēlu nāksies secināt, ka visticamāk situāciju par labu var vērst darbojoties 7 x24 režīmā. Tas vairs nav iespējams ar brīvprātīgu darbu, bet tikai ar algotu darbu. Tā paliek vecais jautājums, darīt kopā tik cik var, vai meklēt kur iegūt papildus līdzekļus, lai varētu izdarīt vairāk. Diemžēl labdarība, ziedojumi mūsu valstī nav tik izplatīti, tāpēc algots darbinieks organizācijām, kuras veic sabiedriski lietderīgu darbu, ir retums. Varētu tā kā uzņemties izpildīt darbu, ko ļauj pildīt iegūtais statuss, bet darbs nozīmē saņemt atalgojumu un tas pavisam nav brīvprātīgā darbs, ir pretrunā ar šīs kustības pamatprincipu. Varētu apvienoties organizācijā, bet organizācija nav Valsts vides dienesta (VVD) pilnvarotā persona, kā arī sanāk, ka uzņemties saistības īsti nav iespējams, jo organizācijai nav darbinieku, kuri varētu veikt to darbu ko ļauj VVD piešķirtais statuss, jo tas atkal sanāk pretrunā ar kustības pamatprincipiem. Jebkurā gadījumā, dzenoties pēc līdzekļiem, sanāk nonākt apburtajā lokā, kur līdzekļu piesaiste uzliek pienākumus, bet daļa no pienākumiem prasa papildus darbu, kas atkal prasa līdzekļus, tāpēc, lai cik labi būtu nodomi, tas ir garantēts ceļš uz nekurieni. Otrs, pats brīvprātīgā darba princips, nav savietojams ar saistību uzņemšanos, jo brīvprātību nevar apsolīt.

Šeit atkal trūkst valsts nostājas. Vai šo brīvprātīgo kustību atstās kā ir vai kā bija, atjaunojot iepriekšējo pilnvaru apjomu? Kāda būs sadarbība ar valsti, un ko valsts sagaida no šiem cilvēkiem?. Varbūt līdzīgi kā apsargiem un apsardzes uzņēmumiem var izveidot profesionāļus un komercstruktūras, kuras varētu uzņemties saistības? Varbūt noteikumu ievērošanas kontrolē ir vērts iesaistīt makšķerniekus, ja tos organizē? Jo šaubos vai kāds savas biedrības rindās vēlēsies redzēt tādus biedrus, kas lomu pārdod vai iemaina, kas dienā ar vairākām makšķerēšanas reizēm izpilda apkārtējo ēstuvju pasūtījumu.

Citi būtiski jautājumi, kur nepieciešama valsts nostāja, lai saprastu makšķernieku vietu notiekošajos procesos:

Maksas makšķerēšanas organizēšana.

Skaidrs ir viens, tāda licencētā makšķerēšana kāda bija - vairs nebūs, jo to var nosaukt makšķerēšanu par papildus maksu. Neņemos spriest, kas beigās sanāks, jo tas ir saistīts ar to, kas pārstāvēs makšķernieku intereses.

Norobežojoties no situācijas apraksta, kas vien ir atsevišķa raksta vērts, atkal ir svarīga valsts nostāja šajā jautājumā. Precīzāk, kas turpmāk organizēs šādu makšķerēšanu un kāda loma tajā būs makšķernieku organizācijām? Vai būs kā līdz šim - pašvaldība, tās pilnvarota juridiska persona, pilnvarots nomnieks vai īpašnieks, kam jāslēdz līgums ar pašvaldību, vai lielāka loma tiks piešķirta pašiem makšķerniekiem?

Ūdeņu apsaimniekošana

Ūdeņu apsaimniekošana nesākas un nebeidzas ar zivju sargāšanu, krasta sakopšanu vai maksas iekasēšanu. Tas ir pasākumu komplekss, kas prasa diezgan daudz līdzekļu. Apsaimniekošana nozīmē sekošana ūdens kvalitātei tad neattīrītu ūdeņu, cita piesārņojuma nokļūšana ūdeņos ir risināmo lietu sarakstā…. un tā tālāk beidzot ar pļaušanas darbiem, publisko pieeju labiekārtošanu un infrastruktūras izveides stimulēšanu. Līdz šim skaitās, ka ar apsaimniekošanu nodarbojās valsts (ar uzsvaru uz skaitās). Tagad, bez līdzekļu piešķiršanas, apsaimniekošanas pienākumus taisās uzticēt pašvaldībām. Nu neteiksim, ka tāpat izdomāja, Latvijas Pašvaldību savienība šo nodošanu lobēja. Šis tas jau ir paņemts . Pēc pēdējām ziņām, izrādās ne visas pašvaldības vēlas pārņemt ūdeņus, īpaši, ka nauda apsaimniekošanas pienākumu veikšanai nav paredzēta. Taisnības labad jāsaka, ka pašvaldībām bija iespējas iesaistīties daļā no procesiem, kas saistīti ar ūdeņu apsaimniekošanu, tikai šī iesaistīšanās tāda kūtra sanākusi. Redzēsim kā būs, neatbildēts paliek jautājums kur ir makšķernieku biedrību vieta šajā pasākumā. Īpaši tāpēc, ka pašvaldības tiešā veidā no makšķerniekiem naudu nesaņem.

Jauniešu un makšķernieku apmācība

Ar pieaugušo izglītošanu tā kā būtu skaidrs. Pieaugušos pagaidām plānots izglītot izmantojot televīziju, katram ir iespējas pieteikt projektu un nodarboties ar šo lietu, ja komisija projektu apstiprinās. Ar bērniem ir savādāk, sadarbībā ar pašvaldību var izveidot makšķerēšanas skolu. Tāds pirmais piemērs, kas nāk man prātā ir Liepājas Bērnu jaunatnes centrā atrodošās Makšķerēšanas skola. Noteikti var arī savādāk. Šeit atkal būtu jāsaprot kādu Makšķerēšanas skolu izveidi valsts atbalsta un cik plaši šeit plānots iesaistīt makšķerniekus vai makšķernieku organizācijas.

Nobeigumam

Makšķerēšanas noteikumi un citi zvēri.

Apskatot normatīvos aktus, kas regulē ūdens resursu izmantošanu jāsakārto dažas lietas, pirmais ir lietojamie termini, otrs vienlīdzīgi spēles noteikumi visiem. Tāpēc visus šos dokumentus būtu nepieciešams izskatīt kopā. Nav īsti pareizi, ka pārkāpējs, kas pārkāpj makšķerēšanas noteikumus maksā vairāk nekā tas, kurš pārkāpj citus noteikumus, ja nodarītā sekas ir vienādas. Apelējot pie makšķernieku sirdsapziņas var pieņemt stingrus makšķerēšanas noteikumus, bet vai no tā būs liela jēga, ja pārējie resursa lietotāji neievēros to pašu, ko sev būs noteikuši makšķernieki? Kā redzat dotajā brīdī ir daudz neskaidrību, daudz jautājumu uz kuriem nav atbildes no valsts. Skaidrības labad, tieši tikpat daudz un tādus pašus jautājumus var uzdot pašiem makšķerniekiem. Ja no valsts viedokļa makšķernieku pārstāvji pauž dažādus, bieži vien pretējus viedokļus, tad varbūt ar neatkarīgu aptauju, kuru parādītu viedokli, arī bija jāsāk? Tad arī vadoties no šī aptaujā iegūtā viedokļa risināt situācijas, pretējā gadījumā, ignorējot to, arguments, ka makšķernieku pārstāvji tā vēlējās, neskan īpaši pārliecinoši. Saprotams, ērtāk būtu, ja paliktu viss kā ir, bet tad ir jautājums - uz kurieni šis ceļš ved tuvākā un tālākā nākotnē?

Atkārtošos, man neatbildētu jautājumu ir daudz. Tas liedz objektīvi izskatīti lietas. Ja Jums tie ir skaidri, būšu pateicīgs, ja padalīsieties.

Iespējams pārāk gari, ceru piedosiet. Paldies tiem, kas izlasīja līdz beigām.