Uz ūsainajām jau sanācis pabūt, tagad pie apvāršņa virmo adatainās. Tas viss par čiksām protams, tikai vienas ganās kur tālu mūsu zemes rietumu jūrjās, bet otras pie ziemeļu krastiem.
Lapojot možonīgās tīmekļa annāles, jau labu laiku iepriekš rodas nojausma, ka spuraiņi vasarās ganās kur ap vidzemes jūrmalu. Grabis ar ko zīmēja TV ekrānos, vīri virtuālajās sapulcēs lielījās ar brangiem lomiem. Man ar kā reiz bija gana un nepakautrējos pērn uzplīties vienam, kā likās zinātājam. Tā radās neliela copmanīga draudzība, par ko man protams liels prieks. Ai, tas tā nedaudz no vēstures. Kaut kā sagribējās vēsturiska sentimenta ievadā.
Šogad atkan pēc manas iniciatīvas, kas auga līdz ar pozitīvām laika prognozēm visos zināmajos meteo saitos, metu cimdu vaiņodietim sejā, līdz šamais neizturēja. Pirmais izaicinājums tāds neveiksmīgs padevās, jo šept' ir šept'. Šamam vaļinājums un PO, bet man vairākās frontēs pamiers jānoslēdz, lai kādu šeptīgo dienu par brīvdienu padarītu. Ko tik neizdarīsi un nesarunāsi, lai tik kur hobijam padoties, bet beigās tāpatās visi zina kur būsi un ko darīsi. Vadītāja tikai piekodina, ka, ja atgriezīšoties bez zivīm, tad varot ņemt mūžīgo bezalgas atvaļinājumu. O kā!
Pa nakti guļu slikti, vai nu satraukums vai šķidrais vēders dara savu, kā sacīt jāsaka - neliels atspaids no nedēļas nogalē foršā plostojuma pa Svētupi. Dzestrajā rītā pieripina Resnais, kluss un noslēpumains kā vienmēr. Sarunas šoreiz ar kaut kā nevedas. Abi lakam tādās kā nelielās gaidās, jo jūrjā copēt vienmēr takš ir forši.
Tādā neveiklā noskaņojumā pievālejam pie ūdens plašumiem. Tā Māte tāda rāma, rīta saule spēlejas liegajos vilnīšos un man no kārtējā pīpja uznāk riebīgs kāsis. Smēķet laikam tomēr, iespējams ir kaitīgi veselībai.
Žvīks-brākš un viss ir saštellēts, lai dodos adataino meiteņu medībās. Mājā esmu nedaudz priekšdarbus veicis un sasējis tādu tākā sistēmu, kur galā ir karabīnīte, pie kuras pirmo spraužu kādu 5cm garu voblerīti bet augstāki esmu piesējis ofsetnieku visādiem gondoniem.
Resnais ieguļas airos, tpu, ieguļas motorā, tpu, pagriež ručku un krasta zona lēnām sāk saplūst ar apvārsni.
Metam "kātus" iydeņī un kolēģis tik pa laikam noelšas kad kāds ietirina pa kātu, bet man tikai zāles sēžas virsū. Kad eholote sāk zīmēt sēkļa aprises, paejamies nedaudz uz krusta pusi, kur tukšums. Moš arī kāds tikšķis bija, bet to tā īsti apgalvot nevaru.
/Sistēma velcei. Šādi rotājumi līcī okuneniem iet pie sirds./
Pērnās vēlā jūlija točkas klusē, tāpēc metam ripā un vālējam lielā akmens meklējumos, kas kā varenais Arararats vēro iedegušos un nogurušos, mugurās salīkušos vidzemniekus. Tur kā par galīgāko nepārsteigumu man ir pirmais štopars par kuru atminos 100 punkti un liekas, ka kaut kas labs sēž galā. Tā arī ir - labs un skaists asaru duo- viens piesūcies pie tvisterīša, bet otrais iekniedējis vobleram pakaļā. To kas vobleram pakaļu bija satvēris nomušīju un ievietoju kastē sēklai.
Saku Resnajam, ka moš jāpaprovē te gondonus papeldināt, bet pēc ilgstošiem ķīviņiem un pieklājīgas grūstīšanās nolemjam tomēr iesākumā pazavērt kā notikumi risinās lielākā akvatorijā. Moš tālajā kardonā vel lielāki ganās!?
Močījam Rīgas virzienā, bet kā jau laikam noprotat tur sūkājiens. Paliek dziļāks, kur pazaudējam sēkļa muguru un zigzagā laižam atpakaļ sēkļa astes meklējumos. Kur paliek seklāks, nu tā uz metriem 2-3, tur arī parādas štoperi (štopers līvu dialektā - cope).
Tur, kur tie štopē visaktīvāk, metam mierā un laižam svarabumbu lejā. Ņemu savu vieglo asaru kāteli un novālēju ar kādām gumijām pa perifēriju bez nekādiem acīmredzamiem rezultātiem. Resnais uz rotera pamanās skaistu 300nieku ietamborēt.
Nezinu kāpēc, bet no dziļākā stūra izvelku kolas hagīhogu. Pirmajā provodkā piesakās tāds pat 300nieks, nākamajā mazāks. Tad atkal velviens krāšņulis. Visi no vienas točkas. Tad Resnais uzliek savu super gummī un nolasa no punkta visu kas tur bijis.
Vobšem, ja par mānekļiem runā, tad tā doma Vaiņodietim jau pareiza - Jāuzdod jautājums: ar ko tad īsti tas normālais okunens taj jūrjā barojas? Kaut kādi vēzīši, šļiekas vai hamburgeri, bet moš lucīši vai ņurņiki? Uzzsvaru liekam uz pēdējiem diviem. Ļurļaks pagarš nu tā >15cm, galā tvisteraste.
/Ļurļaki līča džigam. Strādā!/
Šoreiz nostrādāja dzeltenbrūnais. Tādu gummī tāds 150nieks sūc iekšā ka nemetas, toties zemmērnieki tālāk par bakstīšanu nikuja netiek.
Manējo ļurļaku tikai retais saņemās ieņammāt. Formas it kā pareizās tikai tā krāsa. Aizņemos to smēri, kas līdzīgs vazelīnam ar kaut kādu īpaši uzbudinošu smaržu, bet arī tas nelīdz.
Ā un jā, pēc laika cope kaut kā nosvīst abiem diviem un atkal griežam ručkā un vālējam un krusta pusi. Galā uzlieku tieši tādu pašu gummī, kura kolēģim nošancēja (viņš pircis Gardā, es Salmiķī) augstāki zaļganu tvisteri un pēc kāda puskilometra iepretim krustam uz riktīgākā sēkļa mums štopē nepārtraukti. Metam mierā. Dziļums ap metru un nenormāli zāļains. Žuvīte ir, bet ja nepaņem kaut kad iesākumā, viss aplīp ar to zaļo mačalku un nekāda baigākā bauda i nesanāk.
Atkal griežam stūri akmens virzienā un kur abiem štopē metam enkuru laukā. Arī te dziļums kur ap 1.5-2m Viss iesākumā līdzīgi kā citās vietās. Bet te austrenis nomet jaudu un iestājas gandrīz štīls. Nez no kurienes asari sāk nākt laukā kā lāča cimdi. Sēžas uz visu kas kustas. Nu tādi 200-500nieki ka nemetas (tas viss protams nepārspīlējot).
/Imis ar līča stīgu. Apmierināts bez gala./
Manai divmānekļu sistēmai ir ko turēt. Vobšem copē kā nekad. Lai gan pats priecājos kā bērns, Resnajam arī acīs manu to uguntiņu, nu kad smilškastei visi stāv apkārt un tev ir tas krutākais bagijs sētā.
Šis ierosina, ka to visu vajadzētu nofilmēt. Kādu laiku laužos, jo strīpainie ir sagājuši sviestā un es lēnām šamiem sekoju uz to pašu dimensiju. Ai, labi - piekrītu. Iefilmēju ko ar telefona aparātu un lieku šamo atpakaļ somā.
Pirmais nervozais metiens un visa sitēma ar superīgāko gummī aizlido, atsitas pret vientuļās kaijas sāniem, kas nenogurdinoši stāv uz vakts, un nogrimst sāļajā gruntī (pavadiņa bija kaut kā pamanījusies ieķerties gala riņķī). Ko lai saka, ja nu vienu vienīgo zināmo šadās situācijās - Blje!!
Rokos pa gondonu krājumiem, bet neko līdzvērtīgu neatrodu. Kamēr ņemos un lādējos, tikām Resnais - Ir, ai, aizgāja. O, paskat kāds! Jāāāā.- un tādā garā. Tā arī nevarēju līdzvērtīgu gondonu atrast, šamam kniedē nepārtraukti, a man tik pa kādam tiek, un ik pa laikam vells. Te piesakās darbs. Telefons šķendējas ik pa 5 minūtēm, es šķendējos vel skaļāk un tā kādas 2h no vietas. Plus vel sāk vilkt vējels vairāk no ziemeļu puses, līdz iestājas normāla brīze pa tiešo no Ziemeļu ledus okeāna, un atkal par spīti visām prognozēm.
Ātri vien vējels vilnīti skrullē arvien augstāku un augstāku. Nākas vilkt jaķeli virsā, lai gan arā spoži karsē jūlija saule un ceļi, pleci un deguns svilst kā pagales Jāņu ugunskurā. Arī strīpaino kodiens aizrijas un pa laikam uzdžindžina tik pa kādai utei un knīpausim.
Braukājam pa sēkli šurpu turpu, čupstinam kantītes, dziļumu tam blakām, bet tos īstos nekādi neizdodas atrast. Līdz uzejam aktīvu kodēju baru kādus 70 metrus no iepriekšminētā milžu ieža jūrjas dibinā.
Te viss notiek gana raiti, tikai razmerčiks tāds - visāds, bet pārsvarā tādi 100-200gramnieki. Uz āķa veru sen aizmirstu majic nokrāsas tvisteru un močīju.
/Ja lielie nekožas, tad pabērnu bandu var vervēt uz ko tādu. Man izdevās./
Copes ir katrā pravodkā, pa vidam izspurdz arī kas lielāks tā, ka ar vieglo kāteli ir ko turēt un baudīt kādu apaļu stundu token.
Vispār laiks aizskrējis gana ātri. Saule jau sāk klanīties uz apvāršņa pusi. Pamočījam uz akmens krāvumiem austrumu virzienā aiz krusta kur pirms gada pasēju savu smirdīgo zivju ķuļķeni ar visām zivīm, bet tur vakums. Neviena štopera. Novālējam vel krasta kants zonu, kur pērn uz vakarapusi šamie bija izlīduši baroties, bet tur arī tik akmens, smilts un zāle.
Tā arī nemetot ripā ap kādiem 7iem vakarā, kad vel atpūtnieki mērcē savas pēcpuses dzestrajā piekrastes ūdenī, esam jau krastā.
Laimīgi, smaidīgi un ar formīgu iedegumu. Norēcos par Resnā šnoberi. Tas spilgtāks par primātu pakaļu, bet tad, kad urbinot savējo sajūtu sāpes, saprotu, ka man ir tik pat foršs, ja ne vel foršāks (tas apstiprinās, kad ierullēju mājā un mājinieki sagaida mani ar atplestām mutēm - Kāds tu izskaties!?!!!!).
Ja runājam par pliko statistiku, tad Resnais medī tik lielos makanus, tam tādu >400nieki kādi 5-6, man ģeld mazāki, kā lielāki, tāpē' kopā čupa vēderpriekiem salasījās tīri normāla. Daudzus jau laidām brīvē. Izmērs vidējais priecē - ap 150-200 bija 100 punkti un nemaz nešmaucoties.
Vispār šamais turējās kur uz sēkļiem un dziļāki par 3m nebarojās un ehalotē nezīmējās.
2vus, nē, trīs normālus barus atradām. Abus pirmos paķērām, trešais mailes dzenāja tādā hodā, ka pacopēt nebija iespējams. Noķer pārīti un močī kopā ar kaijām katlam pakaļ.
Tagadītēs tik jāgaida nākamais laikapstākļu logs un jābrauc trofejzivs meklējumos.
Jums to pašu un vel nedaudz foršāk bez visādiem šaubīgiem PS vēlot,
@otinjsh
Jāliek zvaigznes, jo ir pelnītas!