Foreļu positivus.

Positivus festivāla dienā, vakarā ap pus 7 nolemju doties paforeļot. Jābrauc vairāk kā simts km, laika nav daudz. Galvā plāniņš par vakara un rīta copi. Nostāvu statoil 15 min, paņemu aliņu un ādažu paku un nepilnas stundas laikā esmu ticis cauri rīgai. Stāvot mazajos korķos aliņa buņdža sāk nez kāpēc šļākt, mašīna sāk ost pēc aliņa, no opel smakas ne miņas. "Jauki" -cope sākusies. Pēc pl. 21, mazliet jau nervozi esmu pie upes, kurā iepriekšējos gados esmu sastapies ar smukām forelēm un dažām alatiņām. Noparkoju mašīnu ceļmala stāvlaukumā, bet kopš pagājušā gada tur saliktas barjeras, bet pa zālīti gar apmali var iebraukt. Gan jau pogainie nepiesiesies....Pie ūdens uzreiz sastopos ar lielu bebrinieku, seko sīka cope ceļot laukā rotu, iespējams forelēns. Forši, viss lēnām notiek. Kā tad! Tulīt pakāšu jauno ponton 21 rotu. Ielidinu zaros rozā meepsu, aprauju to, un tas paliek karāties zaros, kā eglīšu rotājums. Vakars uz ezera. Kronis visam, kad ceņšos jau atkal atkabināt uzlikto balzerīti, uzkāpjot uz vecejaiem draugiem alkšņiem, kas pārkrituši upei pāri. Tie lūzt. Kā vecs bebrs ar lielu blīkšķi ieliekos slapjajā upē-varbūt tā es noķeršu kādu zivi. Idiots! Slapš dodos pakaļ rozā mepsam. Būdams viegli ieribis ar tik ilgi gaidīto foreļcopi, vieglā nervozitātes gaisotnē dodos uz mašīnu. Nolemju iemest pēdējo reizi. Izvelku dunčeli. Atmetu to atpakaļ. Man vienkārši nav ko teikt.

Opels rūc, slapjās zeķes karājas uz paneļa un žūst. Smaka ir laba. Izlijis aliņš mazliet uzkrājies tādā kā trauciņā, blakus rokas bremzei, pusē buņdžā vēl mazliet kas ir. Iedzeru divus malkus, graužu čipšus, un klausos pa radio pozitivus. Super, ballīte ir sākusies....Guļot pa miegam dzirdu kāds grabina pa manu auto, laikam lietus, jā, tas man vēl tikai pietrūka...Pamostos pirms pieciem. Doma, ka jākāp mitrās brienambiksēs nav diez cik tīkama, attopos pie upeles un nav tik traki, ir bijis arī sliktāk. Pēc cerību lolojumiem tikties ar foreli, joprojām diezgan neveikli apmētāju upi. Seko piesitiens, metu otreiz jau mazliet stiprāk uzsit, nomainu rotu uz rapalas voblerīti.Iemetu,apstājos. Jes, galā ir forele. Kā tad-atkal zaļā! Kas tas ir, citus gadus līdakas tur nebija. Vismaz kaut kāda cope, mierinu sevi. Priecīgs neesmu, arī bēdīgs neesmu. Vienkārši esmu. Ejot tālāk pamanu dīvainības. Un tā nav mana seja, kas atspīd viegli saduļķotajā upelē, bet kaut kādi gaļas gabaliņi, kas iestiprināti ar alkšņu zariņiem. Velns, kas tagad būs. Kam tas? Neko nesaprotu līdz brīdim, kad pie viena tāda kluča pamanu vēzi. Viss top skaidrs. Gaļenieks uzdarbojas. Ticis galā ar forelēm, tagad vēžu kārta. Nolāpīts. Tagad zinu kur vēži ziemo.

Upe ik pa laikam met mazus līkumiņus, grunts ir smilšaina, tā nav plata, bet nav arī sekla, ir smukas bedres un paceres, ir arī seklumi, daudz bebru būvējumi. Metu un cīnos, metieni jau kļūst precīzāki, rīts uzsilst, viss notiek, bet copju nav. Sastopos ar vienu murdu, kas jau ieskalojies smiltīs, izvelku to, satieku mazu nurņiku. Aizsviežu to tīkliņu tālāk no manām acīm. Vienvārdsakot klusums...Tad pēkšņi nez no kurienes viena torpēda aiztraucas, ka paliek tikai smiļšu putekļi ūdenī. Tā nu gan bij forele, jebkura foreļotāju sapņu izmērs. Palieku ar muti vaļā. Vismaz vienu redzēju. Pēc tāda paša scenārija kā iepriekš tieku pie vēl vienas zaļās mazgadīgās līdaciņas. Neko darīt, tāda ir tā cope. Upe kļūst lēnāka un platāka, un dziļāka, laiks beigt. Apēdot mierinājumam brūkleni, aveni un melleni, salasu sauju gaileņu un dodos uz autiņu. Tikko izeju no meža, skatos policija apstājas tieši pie norobežotā stāvlaukuma, zīmju nav, ka nevar tur stāvēt, bet kā tur ar to zaļās zonas šķēršošanu. Kas tagad būs. Viss mierīgi. Ceļu policija dara savu darbu un vēro vai tik kāda mašīna nepārsniedz ātrumu. Viss atkal nostājas savās sliedēs. Pārcilādams savus gūtos iespaidus secinu, ka tomēr viss bija labi, un būs vēl labāk nākošajā reizē, nākošajā reizē kad došos uz savu positivus. Ne asakas.