Sports - hobijs, sacensības - izklaide, valsts pārstāvēšana - ekskursija?

Dēļ atsevišķiem indivīdiem negribējās rakstīt savu viedokli par makšķerēšanas sportu, kaut gan šis tas sakāms bija jau pirms kāda laika. Tomēr, ja sāk publiski visiem apgalvot, ka sports ir hobijs un Latvijas pārstāvēšana Pasaules čempionātā - ceļazīme maksātspējīgajiem, tad gribētos tam iebilst. Zemāk paustais ir mans personīgais redzējums, ja kādam tas nav pieņemams, tad, tā vietā lai aizrautos ar personīgiem aizvainojumiem un kārtējiem apmelojumiem, ievilktu bezjēdzīgos disputos organizācijas vai rakstītu jēlības, uzrakstiet, kas konkrēti Jums šķiet griezi vai konkrēti kur kļūdos. Kaut gan ko es mānu, ir daži, kuri ļoti ieinteresēti, lai nomelnotu visu ar ko sanāk saskare un tam izmantos katru iespēju, bet tas tā .... domāju vairumam pierasts.

Termini „sports", „sportists", „sporta sacensības":

Saskaņā ar Sporta likumu: Sports - visu veidu individuālas vai organizētas aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās. Sportists - persona, kura nodarbojas ar sportu un piedalās sporta sacensībās, bet sporta sacensības - pasākums labāko sportistu vai komandu noteikšanai, kurš noris atbilstoši normatīvo aktu prasībām, sporta federāciju apstiprinātajiem sacensību norises noteikumiem un sacensību organizētāju apstiprinātajiem nolikumiem. Kam nav par grūtu izprast likumus, var palasīt Sporta likumu, daudz jautājumu paliks skaidri.

Uz ko tiekties ...

Pēc mana ieskata, laba sporta sadzīves organizācija būtu, ja pastāvētu saprātīga proporcija starp izdevumiem un panākumiem. Tas ir, jo mazāk panākumu, jo vairāk sevi finansē pats, jo lielāki panākumi, jo mazāki personīgi izdevumi līdz ideālam, kad darbošanās tiek apmaksāta. Neesam mēs arī tik maza valsts, kurā nebūtu profesionālu (algu saņemošu) sportistu, tas gan ir saistīts ar konkrētā sporta veida popularitāti. Izdevumi ir ikvienā sporta disciplīnā vai veidā un lai tiktu pie panākumiem daudz laika un personīgo līdzekļu jāiegulda. Nedomāju, ka kāds ir tik naivs un cer, ka var atnākt uz sacensībām, pārējo viņam iedos organizators un pie reizes uzcels uz pjedestāla (varbūt ir). Tomēr pie zināmiem panākumiem, lai labākie pārstāvētu valsti, sporta vai sporta disciplīnas organizatoram šie labākie būtu jāatbalsta vai jāveido labāko atbalsta sistēma, pretējā gadījumā netiek nodrošināts godīgas spēles princips. Atbalstītāji (līdzjutēji un sponsori) ir neatņemama sporta sastāvdaļa, kur pret atbalstu sporta un/vai sporta disciplīnas organizators kopā ar sportistiem nodrošina sporta un sportistu popularitāti, publicitāti un sabiedrības attieksmi. Atbalstītāji par to saņem +/- atdevi ieguldītajam (reklāmas rezultāts) vai pateicība par „īkšķa turēšanu". Lai sports būtu godīgs, pastāv ierobežojumi - tehniski, praktiski, drošības apsvērumu dēļ. Pasaules tendences ir tādas, ka sponsori ar vien vairāk iestājas par finansiāliem ierobežojumiem, jo cīnoties ar nelimitētiem budžetiem visi agri vai vēlu nonākt pie secinājuma, ka atdeve nav adekvāta ieguldītajam. Otrs ļaunums no gandrīz nelimitēta vai ļoti liela budžeta, kas novērojams populārajos sporta veidos, ir godīgas spēles principa neievērošana, un tā vietā lai rūpētos par olimpisko ideālu un ētikas principu ievērošanu, dzīšanās pēc līdzekļiem noved pie negodīguma, dopinga lietošanas, fiziskas vai morālas rupjības, kas likumsakarīgi no sporta liek novērsties līdzjutējiem. Papildus no organizatoriskās puses, pie pārāk lielas intereses veido atlases sistēmas, izlasi būtu jāveido ņemot vērā panākumu stabilitāti (vairāku gadu reitings), savukārt, lai ievērotu pēctecību, sporta dzīves organizatoram nevajadzētu aizmirst jauniešu sportu un tam visam kaut kur pa vidu ir tiesneši, vēlams profesionāli. Tas ir teorētiski un saprātīgi, pie šādas sporta dzīves organizēšanas sports nav hobijs un valsts pārstāvēšana maksātspējīgo ceļazīme uz ekskursiju. Vienīgais, pievērsiet uzmanību, šajā gadījumā rakstu par vienu sporta veidu - disciplīnu.

Pēc speciālistu runām...

Palasot speciālistu komentārus par notiekošo makšķerēšanas sportā veidojas ne pārāk laba bilde.

Sacensības tiek organizētas, labākie noteikti, bet kaut kā sanāk, ja arī ieņem pirmo vietu, tas nenozīmē, ka iekļūsi valsts izlasē. Daļu izdevumu var segt vai sedz federācija, lai segtu atlikušo pašam jāpiesaista pietiekoši sponsori, ja nevar, tad jāgrib un jāvar par Latvijas pārstāvēšanu pašam no savas kabatas samaksāt. Citiem vārdiem, uzvarēji - meklē finansējumu vai nodrošini visu vai gandrīz visu pats. Sportiskie panākumi = iespēja pārstāvēt valsti par savu naudu, Marks Tvens ar savu domu lidojumu - pārdot iespēju krāsot sētu, nobāl šāda priekšlikuma autora priekšā. Ja tiešām ir labāk lai komandā ir desmitais pēc reitinga, bet ar naudu, nekā pirmais, kuram līdzekļi stipri ierobežoti, tad makšķerēšanas sports ir stipri tāls no tā ko ar sportu un godīgu spēli saprot. Ja labākie nepārstāv valsti, tad kādus tabulu augšgalus var sagaidīt? Vai pēc būtības nesanāk tā, ja labākais finansiāli nevelk, tad valsts pārstāvēšana, vienkāršus vārdus lietojot, tiek iedota, iemainīta, uzdāvināta tam, kurš to var atļauties? Labāk, ka aizbrauc kāds, nekā labākais? Ja, kā apgalvo, Latvijas izlasi veido no stabilākajiem un maksātspējīgiem sportistiem, tad varbūt Latvijas čempionātu vajag noorganizē tikai priekš maksātspējīgajiem un nav ko lieki tracināt pārējos? Tas ir, papildus dalības maksai uzreiz var paprasīt apliecinājumu kam pievienota bankas izziņa, ka LČ uzvaras gadījumā apņemsies apmaksāt izdevumus, kas saistīti ar dalību PČ? Varbūt atsevišķos makšķerēšanas sporta veidos vispār LČ nebūs jāorganizē, jo knapi atradīsies tādi, kuri gatavi savu dalību PČ apmaksāt. Skarbi, bet vismaz patiesi un arī pārējiem neradīsies liekas ilūzijas par godīguma principiem, sporta ideāliem un citām augstām lietām par ko sports cenšas iestāties. Arī disciplīnas organizatoram galva nesāp, pietiek ar sacensību organizēšanu, piedalās kas pagadās, aizbrauks kam vajag. Tikai šajā gadījumā makšķerēšanas sports tiešām tiks pārvērsts par maksātspējīgo izklaides ekskursiju nodrošināšanu zem makšķerēšanas sporta karoga. Ja sportisti pilnībā sevi finansē, tad arī pārstāv sevi, nevis valsti. Pie tā visa, ja makšķerēšanas sports ir maksātspējīgo vai vienkārši izklaide, tad publicitāte nav vajadzīga, arī līdzjutēji sekundāri. Notiek „godīgu" sacensību organizēšana ar minimālu publicitāti ... nu tā, lai tas izskatītos pēc sporta un izklaides organizators varētu izmantot to, ko dod atrašanās zem ar likumu atzītas organizācijas spārna? Tad arī nebrīnieties, ka makšķerēšanas sports ir un būs tāls no sabiedrības, ne pārāk populārs un sponsoru neatbalstīts.

Izlasot dažus apgalvojumus, ir ko padomāt līdzjutējiem, potenciālajiem sponsoriem un tiem kas vēlas iesaistīties. Var necensties atbalstīt kāda hobiju, vienkāršam sportistam arī nav ko tiekties, jo „izklaidēties" brauks cits. Pie tam, pie šādas lietu kārtības, līdzjutēji sanāk Privātās dzīves lasītāji, kuriem piedāvā izklaidi - maksātspējīgo „mērīšanās". Ja jau makšķerēšanas sports un pati makšķerēšana ir tikai izklaide, tad to nenojaušot Zivju fonds atbalsta maksātspējīgo izklaides apmācības raidījumus, valsts nenojaušot iedala līdzekļus (smieklīgus, bet tomēr) maksātspējīgo izklaides organizēšanai un neliekuļosim arī attiecībā uz jauniešiem. Ja vecāki nevar pavilkt atvases izklaidi, tad nav ko sapņot par kaut kādām skolām vai pulciņiem, kaut kā iemācīsies makšķerēt paši. Jeb kā sanāk - līdz izlasei tas ir sports un pēc tam maksātspējīgo padarīšana. Iespējams uztveru un domāju nepareizi, bet, ko padarīsi, nevar visi uztvert un domāt vienādi.

Piedodiet, bet „maksātspējīgo hobijs" apgalvotāji, šādu ainu Jūs iezīmējiet. Speciālisti! Visi apzinās, ka dzīve ir skaudra, bet padomājiet ko Jūs rakstiet, visu lasa pusaudži, kādu priekšstatu par makšķerēšanas sportu Jūs viņiem un arī pārējiem radāt? Jums pašiem tas šķiet labi un apmierina?

Par atbalstu

Vai nav tā, ka pie ūdens esam visi vienādi? Sports prasa zināmus ieguldījumus un tēriņus, tāpēc no mana ieskata ir aplami pārmest kaut ko cilvēkiem, kas sasniedzot kādu labklājības līmeni, ir nolēmuši daļu no saviem ienākumiem ziedot sportam. Īpaši, ja viņi paši ir nolēmuši nopietni nodarboties ar sportu. Vēl sliktāk ir sākt skaitīt naudu cita makā un nākt klajā ar apgalvojumiem, ka viss vēl nav iztērēts vai prasīt lai tērē sportam tik cik prasītājam ienāk prātā. Ja kādam nepietiek, lai aizbrauktu uz treniņiem, un viņš nolemj vērsties pie sabiedrības, es personīgi tur neredzu nekā nosodoša un lūgumu atbalstīt uztveru kā iespēju palīdzēt, lai arī kādos vārdos to mēģina nosaukt. Ja izlasei būs panākumi, man tikai būs prieks. Ir labi, ja ir tādi, kas visu spēj apmaksāt paši un spēj uzrādīt vērā ņemamus sasniegumus, tikai kritizējot tos, kas vērsušies pie sabiedrības vai nesanāk, ka spļaujat akā no kuras pašiem var nākties dzert? Padomājiet par to.

Vainīgais

Aizmirsu, parasti meklē un daudz laika patērē lai atrastu vainīgo. Pirmais vieglāk vainot sportistus par uzdrīkstēšanos un pie tā, ka viņi nav pietiekoši turīgi, nevēlas pārdot pēdējo kreklu, neatņem ģimenei vai biznesam pietiekoši, nelien parādos lai paši visu samaksātu. Nākamais varam vainot federāciju, tikai piezīmei, lai nepārklātos manis organizētās sacensības (vienas sabiedrības biedriem Rīgas pilsētas ūdeņos, tai skaitā Ķīšezerā) ar LMSF organizēto Latvijas Kausu (arī Ķīšezerā), sekoju federācijas kalendāram. Cik daudz no Jums ir informēti, ka PČ vajadzēja notikt septembrī un Igaunijā? Vai Jums nešķiet ir neliela atšķirība starp Franciju un Igauniju? Bez tā federācija arī nav brīnumzāles vai pārpilnības rags. Kas tad ir federācija? Tie paši sporta klubi veido federāciju un ja kādam esot federācijā, šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar federāciju, tad patiesībā kaut kas nav kārtībā ar sporta klubiem. Klubus savukārt veido sportisti, makšķernieki ... tad jau vainīgais spogulī vien jāmeklē. Principā nāksies apbēdināt vainīgo nav, ir iespēja samierināties vai kaut ko mainīt. Vainīgā meklēšana rītdienu neizmaina.

Makšķerēšana - sports vai vaļasprieks?

Makšķerēšanu katrs uztver savādāk, vairumam tā ir atpūta, iespēja pabūt pie dabas, vienatnē ar sevi vai kompānijā ar sev tīkamiem cilvēkiem. Kādam iespējams tas ir dzīves veids, kāds bēg no ikdienas, cits tiecas pēc trofejas, kādam tā ir iespēja sakārtot domas vai vienkārši smelties enerģiju. Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi ir makšķernieki. Ņemot vērā, ka sports ir visu veidu individuālas vai organizētas aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās, tad makšķerēšana arī ir sports, nevis tikai vaļasprieks. Un tie, kuri nodarbojas ar makšķerēšanu un piedalās LMSF organizētās sporta sacensībās var ar pilnām tiesībām saukt sevi par sportistiem. Tāpēc nevēlos piekrist tiem, kuri cenšas apgalvot pretējo, izņemot ja kāds no apgalvotājiem ir pārliecināts vai pats apzinās, ka izmantojot LMSF vārdu tiek organizēta izklaide visiem interesentiem. Jautājums varētu būt par tām sacensībām, kuras neorganizē LMSF, īsti nav pamata apgalvot, ka dalībnieki nav sportisti vai apgalvot pretējo, personīgi mans viedoklis - pagaidām, katrs sevi var uzskatīt par sportistu, ja tiek organizētas nopietnas sacensības - tajās nodrošina godīgu spēli, nolikumi ir saskaņoti ar pašvaldību, Valsts Vides dienestu un pašam dalībniekam attieksme attiecībā uz dalību sacensībās ir nopietna. Zinu, ir kas nepiekritīs, bet tā būtu atsevišķa diskusija.

Tikpat raibi makšķerēšanu uztver no malas. Nezinu vai vairums, bet noteikti daļa nav īpaši toleranta, atpūtnieku atstātos atkritumus noteikti ir atstājis makšķernieks, bada pātagas meistari, makšķerēšana ir iemels dzeršanai, nepieminot epitetus, kurus velta tiem, kuri makšķerē ziemā. Tāpat makšķernieki, droši vien ne bez pamata, viens otru nosauc par cemmerētājiem, zemmēru bāzējiem zābakos utt. Tomēr visnetīkamāk, ja kāds publiski uzstājoties, sakām pārstāvot makšķerniekus, sāk liet vircu virsū makšķerniekiem vai makšķerēšanai. Šeit lasītajam varu pievienot paša dzirdēto, ka makšķernieki esot primitīvi, viņiem interesējot kā dabūt zivi, tad kad viņi grib un pārējais ir vienaldzīgs. Varbūt lai izpatiktu citiem nevajag savu uztveri pasniegt apgalvojuma formā, jo visi makšķernieki nedomā tāpat. Tā arī ir, ka daudzi, kuri makšķerēšanu uzskata par izklaidi, makšķerēšanas sportu uzskata par izklaidi, būs neizpratnē par aicinājumu atbalstīt izklaidi. Tikai kas veido šādu uztveri, ja ne sportā iesaistītie?

Ikviens sports ir bijis un daudziem paliks vaļasprieks un cik nopietni to uztver apkārtējie ir pašu sportistu un sporta klubu, apvienību un federāciju rokās. BMX radās 70' gados, sākotnējo bērnu braukāšanu zemes seguma trasēs, kā pilnvērtīgu Olimpisko sporta veidu, iekļāva 2008.gada vasaras spēlēs, un mums, mazai valstij, ir pagaidām vienīgais divkārtējais olimpiskais čempions šajā sporta veidā, neskatoties uz to, ka BMX izcēlās ne tuvu šajā valstī. Cits piemērs snovbords, ar vēl senāku izcelsmi, arī ir gājis garu ceļu. 1993.gadā tajā pašā ASV slēpotāji ar īpašu toleranci pret snovbordistiem neizcēlās. Pie mums attieksme bija ne labāka. 1998.gadā snovbordu, kā patstāvīgu sporta disciplīnu, iekļāva ziemas Olimpiskajās spēlēs. Tagad neņemos teikt kas uz kalna ir vairāk, slēpotāji vai „dēļotāji" un kurš metīsies apgalvot, ka snovbords nav sports, bet trako izklaide? Nevēlos uzburt „Varenos Vasjukus" un šaubos vai makšķerēšana būs Olimpiskais sporta veids (kastings diemžēl nav populārs), tikai neskatoties uz to, nestāstiet, ka esošo uztveri nevar mainīt, nestāstiet, ka savu popularitāti makšķerēšanas sports ir izsmēlis un makšķerēšanas sports nav nekas vairāk kā vaļasprieks. Ar tādu attieksmi Jūs tikai kaitējat pārējiem sportistiem un sporta disciplīnai, kurā esat iesaistīti.

Vai makšķerēšana ir sports izredzētajiem?

Katrs sporta veids prasa savus ieguldījumus, tiem, kuru bērni nodarbojas ar kādu sporta veidu, šis nav jāskaidro. Padomājiet, cik izmaksā teniss - treniņi, apģērbs, raketes, braucieni uz sacensībām vai hokeja ekipējums augošam pusaudzim, viss maksā. Sporta nometnes valsts vairāk neapmaksā, tagad ir cita savienība. Var teikt, ka makšķerēšanas sports nav populārs, tikai kāpēc, kā atpūta tas ir pietiekoši populārs? Kā sponsorus izdodas sameklēt florbolam, rokas bumbai? Neteikšu, ka skatītāju zāles būtu pārpildītas. Pamēģiniet pateikt Latvijas izlases hokejā vai basketbolā spēlētājam, ka turpmāk viņam būs jāpērk ceļazīme, kas saucas Latvijas pārstāvēšana pasaules čempionātā, kad viņš atgūsies no smiekliem, paskaidrojiet, ka Jūs to domājiet nopietni. Saprotams pēdējais ir neliela demagoģija (jo visiem redzama) salīdzināt makšķerēšanas sportu ar ļoti populāriem sporta veidiem nevajadzētu, bet tomēr, gribu apgalvot, ka uztvere slēpjas iesaistīto attieksmē.

Ja ir kā rakstīja par to sportu - hobiju, vai Jums nešķiet, ka kaut kas nav kārtībā, ja pēc būtības valsti pārstāv maksātspējīgie, nevis labākie? Kaut gan, ja pa lielam makšķerēšanas sportā vairākus gadus pārmaiņas nenotiek, acīm redzot, ierastā lietu kārtība vairākumu iesaistīto apmierina.

Sporta sadzīves organizēšana I

Pagaidām LMSF attieksme, dažu iemeslu dēļ, attiecībā uz sacensību dalībniekiem ir ļoti liberāla. Sacensības norit šādās disciplīnās makšķerēšana ar pludiņu, „gruntsmakšķerēšana"( pēdiņās, jo feeder nav tas ko ierindas makšķernieks saprot ar gruntsmakšķeri), spiningošana no krasta, laivām un divcīņa, karpu makšķerēšana, mušiņmakšķerēšana, ceturto gadu notiks (ceru) Jūras makšķerēšana no krasta, diemžēl kastings ir zaudējis savas pozīcijas un lašus liek mierā, gandrīz piemirsu zemledus makšķerēšanu. Principā nosaukto sacensību veidi ir patstāvīgi sporta veidi vai disciplīnas ar vienotām iezīmēm. Tie, kuri tam nepiekrīt, var apskatīties kā sadalās citi sporta veidi, disciplīnas. Neskatoties uz to, ka visi makšķerēšanas sporta veidi ir zem viena LMSF karoga, tomēr katra ir atšķirīga disciplīna un mazā valstī vienā disciplīnā iesaistītie ir pilnā mērā atbildīgi par savas sporta disciplīnas attīstību, popularitāti un to, lai pašu darbošanās nekaitētu pārējiem.

Attiecīgi ir saprātīgi skaidri nodalīt lietas ar ko nodarbojas sportisti, sporta klubi un federācija kā centrālā administrācija un ar ko tie, kuri pārstāv/atbild par konkrētu sporta disciplīnu. Neticu, ka stājoties federācijā kāds cer, ka viņam iedos naudas čupu, pretim sagaidot dalību sacensībās. Neticu, ka pat teorētiski ir iespējama tāda aina, kad federācijas vadība vai valde visu izdara sporta klubu un sportistu vietā, sportistiem atliek tikai startēt sacensībās. Pašu sportistu, sporta klubu aktīva iesaistīšanās atbalstītāju, līdzjutēju, sponsoru un ziedotāju piesaistē, attieksmes veidošanā ir pamats visam. Tāpēc no „diedelēšanas" karoga vicinātāju komentāri pie BSM aktivitātes CopesLietas mājas lapā ir absolūti lieki.

Sporta sadzīves organizēšana II

Formula ir vienkārša: nopietna attieksme pret sporta veidu ko pārstāvat, nopietnu sacensību organizēšana, lielāka atpazīstamība, popularitāte un publicitāte = vairāk līdzjutēju, lielāka sponsoru labvēlība un mazāk jautājumu.

Nedomāju, ka vienādojums kādam ir jaunums. Sporta klubu pārstāvji taču ievēl valdes locekļus, kuri atbild par konkrēto sporta disciplīnu. Tas taču nav piespiedu amats vai amats ķeksīša pēc, šiem cilvēkiem būtu jāorganizē Jūsu pārstāvētās sporta disciplīnas sadzīvi. No kā šāda attieksme, sports = hobijs maksātspējīgiem, īpaši no tiem kas sakās esot piedalījušies sacensībās? Viens no iemesliem vismaz man ir skaidrs, bet publiski, dēļ Izglītības ministrijas piedāvātajiem spēles noteikumiem, iztirzāt nevēlos.

Man, kā līdzjutējam ir vienkārši, es zinu ko es vēlos un ja man to nepiedāvā, tad man tas nav interesanti. Sponsoram ir tieši tas pats. Vai Jūs esat paprasījuši saviem līdzjutējiem ko viņi sagaida, ko sagaida tie, kas atbalsta finansiāli? Jūs maz ziniet vai Jums tādi līdzjutēji ir, cik daudz un kādas ir viņu kaprīzes?

No malas skatoties, ir zināmi tie, kas atbild par makšķerēšanu ziemā, makšķerēšanu ar pludiņu, spiningošanu, karpu makšķerēšanu un mušiņmakšķerēšanu. Attiecīgi, ja es būtu mušiņmakšķernieks un man īsti nebūtu pieņemams tas, ka Latvijas izlase startēja PČ par savu naudu, tad es personai, kura atbildīga par šo sporta veidu, uzprasītu, ko konkrēti viņa ir darījusi lai nodrošinātu Latvijas izlasei finansējumu? Nevis priecātos, ka izlases dalībnieki atrada personīgos līdzekļus lai aizbrauktu uz sacensībām. Tāds pats jautājums rastos man, ja es iekļūtu Latvijas izlasē, kuras sastāvs katru gadu ir mainīgs un iekļūšanu īsti plānot nevar. Ja man paziņotu, ka balva ir iespēja iztērēt naudu, es ilgi domātu par ko mani uzskata. Neesmu visi, bet neatkarīgi no rocības, noteikti labāk aizbrauktu ar ģimeni atpūsties vai aizbrauktu izlasei līdzi kā sponsors vai vienkārši atbalstītājs. Attiecīgi kam tad ir piemērs, ja puišiem jābrauc par savu naudu? Padomājiet par to.

Saprotams, ja esat sportā tikai izklaides pēc, jautājums nebija un sekojošie nav priekš Jums, tupiniet izklaidēties, atpūsties piedaloties zem LMSF karoga organizētās sacensībās. Bet tiem, kuriem rūp makšķerēšanas sports tā nākotne vai esat aprunājušies ar saviem kluba biedriem, ar federācijas valdes locekli, kurš atbild par Jūsu sporta veidu par to kā ir bijis līdz šim, kā „dzīvot tālāk", kas nepatīk, ko vajadzētu mainīt, kas nepieciešams lai varētu piesaistīt līdzjutējus, sponsorus, plānot finanses. Ar ko iebarot un ko tas prasīs. Ja Jūs pasūta, grūti paprasīt citiem vai tas ir izņēmums vai norma. Ja norma, par ko Jūs balsojāt? Nekļūdās tie, kuri nedara, tērēt laiku lai atrastu vainīgo ir bezjēdzīgi, svarīgi ir - ko var darīt un kas būs rīt.

Vēlaties teikt, ka ir tik grūti sanākt kopā vienas sporta disciplīnas pārstāvjiem un saprast kas ir nepieciešams, kā to sasniegt, kas tam vajadzīgs, kā to finansēt, ko sporta disciplīnā iesaistītie var izdarīt paši, ko sagaida no federācijas, ko federācija piedāvā. Ir taču jābūt plānam, kā popularizēt makšķerēšanas sportu, mainīt attieksmi (nostāju, ka tas ir hobijs), paplašināt atbalstītāju loku un piesaistīt papildus finansējumu tepat. Jo baidos, ka ārvalstu zīmoliem, pie tik maza tirgus, vietējo komandu atbalstīt nav interesanti, lai arī kādi būtu panākumi, varbūt kļūdos. Katrā ziņā cerēt, ka neko nedarot atnāks laimes lācis un visu izdarīs Jūsu vietā ir naivi. Ja kāds nav informēts, jau labu laiku plānošana sākas no apakšas. Vajadzētu būt tā, ka Jūsu pārstāvis federācijā darbojas priekš Jums, nevis otrādi, Jums jādanco pēc viņa izpratnes un labvēlības. Tas saprotams neattiecas uz bērnišķīgu iegribu izpildīšanu, īpaši to, kas tiek pasniegtas kā izsvērtas ģeniālas idejas.

Attiecīgi no šiem katras disciplīnas pārstāvju izstrādātiem plāniem veidotos kāds kopējs redzējums, kur attiecīgi var izlemt ko darīt kopīgi un ko katrs par sevi. Kas palīdzēs, kas traucē. Attieksme, ka makšķerēšanas sports, sacensības ir hobijs palīdz vai traucē. Var taču vienoties kas jādara, kas pašiem, kas kopā? Piemēram, nav lietderīgi darīt vienādas lietas katram sporta virzienam atsevišķi, to var uzticēt federācijai. Savukārt, neredzu, ka visām komandām atbalstītājus (sponsorus) varētu sameklēt centralizēti, bet izstrādāt pamatprincipus, kā veido reitingus, piedāvājumus atbalstīt izlases un reitinga top x komandas - sportistus ir iespējams. Sasniegumiem, pie tam vairāku gadu griezumā, jābūt noteicošajam, nevis maksātspējai. Ja kāds no sponsoriem sponsorē konkrētus sportistus vai klubu un mazsvarīgāki ir panākumi, tad nevajadzētu pakļauties spiedienam, un sūtīt šādi atbalstītos pārstāvēt valsti, ja šo iespēju nav izcīnījuši. Izlasei vajadzētu būt saviem sponsoriem neatkarīgi no tās sastāva. Ja nav sponsoru izlasei un tas nedraud ar starptautiskām sankcijām tad izlase nebrauc, nevis pēc kāda sponsora spiediena brauc tie, kurus sponsors vēlas redzēt vai tie kas var atļauties. Nebūs X gadus atbalstāmie starptautiski redzami, domas mainīsies. Lai kā, lai lietas uzlabotos ir jāiegulda darbs un laiks, bet pāri pavisam stāv vēlēšanās ko mainīt, ja vēlēšanās nav, tad aizmirstiet. Nedomāju, ka pateicu ko jaunu, viss tas patiesībā Jums ir labi zināms, iespējams rutīnā aizmirsts.

Pēcvārds

Atkārtošos, principā viss ir gan makšķernieku, gan sportistu rokās. Priecēja 28.augustā vienā TV raidījumā paustā atziņa, ka filmēt sacensības un piedalīties tajās ar pilnu atdevi nevar. Ja tiem, kas sporto ir vēlēšanās lietas mainīt un šķiet, ka esošā situācija ar makšķerēšanas sporta lietām nav pati labākā, varbūt jāsāk ar vienu disciplīnu, tikai tad pārējiem jāpalūdz izvairīties no tādiem apgalvojumiem vai izteikumiem, kuri var traucēt darbam ar atbalstītājiem. Jo, baidos, to, ka vieni nopietni nodarbojas ar makšķerēšanu, bet otri to pašu darot izklaidējas par savu naudu, sabiedrībai saprast nebūs viegli. Katrā ziņā uz daudzām lietām Jums ir brīvas rokas un nav man Jums jāstāsta kā stratēģiskie, darbības plāni, budžets vai piedāvājums sponsoriem jāveido, īpaši tāpēc, ka nevajag ražot papīru kalnus lai saņemtu akadēmisko grādu. Vienīgais kas ir jāsaprot, it īpaši tiem, kuri uzsākuši savas sporta gaitas nesen, sacensības norit pēc starptautiskiem noteikumiem un federāciju rīkotās sacensības nav tā vieta, kur realizēt savas ambīcijas ieviešot „sētas noteikumus" lai pašam būtu ērtāk. No pēdējā laikā novērotā, principā kaudze ar priekšlikumiem, aicinājumiem un jautājumiem pazustu, ja cilvēki izlasītu noteikumus pēc kādiem rīko sacensības un nolikumus sacensībām, kurās paši taisās piedalīties vai piedalās.

Vienīgais, jāizvairās no tā, kas ir kā parasti = katrs par sevi, kamēr viens vai pāris „muļķu" cenšas kaut ko darīt kopējas lietas labā, citiem savas intereses, savas nodarbes, projekti, ja nesanāks zaudēts nebūs, ja sanāks, pieslīdēt paspēs. No otras puses, apzinoties, ka maz kādu interesē kopējā lieta, tikai ziniet arī tad ir savas metodes un paņēmieni kā lietas sakārtot. Ceru, ka no iesaistītajiem, makšķerēšanas sportu neviens nevēlas redzēt kā nepopulāru un nīkuļojošu sporta veidu, kuram atbalsta vienkārši nav.

Katrā ziņā paldies visiem kuri atbalstīja BSM, paldies BSM par uzdrošināšanos vērsties pie makšķerniekiem publiski.

Par rakstu, atkārtošos, neesmu tik dziļi sportā lai varētu vairāk vai mazāk objektīvi aprakstīt notiekošo, pateikt kas ir izņēmumi, kas pierasta sistēma, padziļinātai analīzei iztrūkst cipariņi, tāpēc manis paustais nav apgalvojumi, bet pārdomas, aicinājumi, jautājumi, tāpēc varbūt pārmaiņas pēc izsakiet savu viedokli, nevis iztirzājiet manējo.