Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
parcopi.lv | 30.septembris 2014, 11:52 | 1 komentārs | 1993 skatījumi

Vītauts Pēterovičs, jeb pumpainas zivs meklēšana purvā

Vītautam Pēterovičam patīk labi paēst. Viņam patīk arī labi pagulēt, dārgas mašīnas, skaistas sievietes un sporta pārraides. Tieši tāpat arī viņam patīk makšķerēt un tieši par to arī būs šis stāsts.
Pulkstenis mašīnā rādīja jau vairāk kā 7:10 no rīta, Vītauts brauca ar darba mašīnu pa tukšajām Rīgas ielām centra virzienā. Pie kam šoreiz nebrauca strādāt, bet brauca pie sava drauga Kaspara Censoņa ar kuru bija sarunāts braukt Kurzemes virzienā, lai pamakšķerētu. Šis brauciens bija runāts par godu tam, ka tuvojās pumpainu zivteļu nārsta un ķeršanas lieguma laiks. Šī bija vienīgā diena, ko varēja pirms šī lieguma laika izbrīvēt, kaut arī Vītautam šī ar bija darbdiena. Bet ziniet, cope tomēr ir viena svarīga padarīšana un, ja ir tāda iespēja, ka darbu var pabīdīt malā par labu copei, tad tā arī tiek darīts. Tas tas notika arī šoreiz. Pulksteņa rādītāji rādīja 7:30 no rīta, kad Vītauts Pēterovičs pieripināja pie Kaspara Censoņa mājas. Pāris minūtes un Kaspars ar visām, vajadzīgajām priekš copes, mantām jau bija ārā. Tālāk sekoja pārgrupešanās. Copes lietas no Vītauta darba mašīnas, tika iekrautas Kaspara mašīnā un Vītauta mašīna tika novietota Kaspara mašīnas vietā.
Viss. Kaspars un Vītauts bija gatavi doties ceļā pretī nezināmajam un brauciens varēja sākties. Bet kā jau pirms daudziem braucieniem, sākumā sekoja iebrauciens benzīntankā, lai paķertu līdz tik ierastās taisnleņķa trijstūra maizītes un kafiju kartona glāzītē. Šīs maizītes Vītautam vienmēr atsauca atmiņā Pitagora teorēmu, kas skolas laikā tika iekalta galvā tā, ka izdzēšama no turienes tā vairs nebūs nekad. Laikam.
Viss. Tagad ceļš tiešām varēja sākties. Vītauts ar Kasparu tērzēja par copes tēmām un apsprieda kādas tad varētu izskatīties noskatītās upītes un to, vai izdosies kaut ko noķert, bet nobrauktie kilometri tuvināja abus nospraustajam mērķim. Sakarā ar nobrauktajiem kilometriem bija viens interesants fakts. Izvēlētajam ceļam ir jauns segums, kuru var saukt gandrīz par ideālu, bet ātruma ierobežojums stāv 70km/h. Sanāk, ka kamēr segums bija slikts, mierīgi varēja braukt uz 90km/h, bet tagad pa gludu un jaunu segumu tikai ar 70km/h.
Lai vai kā, Vītauts un Kaspars tuvojās pirmajai izvēlētajai upītei. Asfalts sen jau kā bija beidzies un mašīna ripoja pa grantētiem un meža ceļiem. Tovojoties mērķim tika manītas Irbes. Viena liela un divas mazākas. Kaut gan ne Vītauts, ne Kaspars ar 100% nevarēja apgalvot, ka tās bija Irbes. Pilsētnieki, vai ziniet!
Bija klāt izvēlēta upe, tikai citā posmā. Izskatījās ļoti slikti. Bet abi draugi nolēma, ka varbūt upe te tikai tāda un izvēlētājā posmā būs laba. Klāt bija arī izvēlētais posms. Izskatījās atkal ļoti slikti. Upe gandrīz stāvoša, sekla, dūņaina un ar pretīgi grimstošu grunti.

Abi tomēr drusku pamētāja spiningus un tad tika nolemts, ka dosies uz lielāku upi, kurā šī upe ietek un tad pa lielāko upi aizies līdz šīs upes izteikai un tad paiesies pa šo upi. Domāts-darīts!
Drīz jau Vītauts ar Kasparu spēra pirmos soļus pa lielāko upi. Šī upe jau bija skaista upe. Varbūt ne priekš izvēlēto zivju ķeršanas, bet pati par sevi skaista.

Pa tādu jau bija patīkami arī brist. Vienīgais mīnuss, ka sanāca brist lejā pa straumi, lai nokļūti pie tās upītes iztekas, kas nav īsti pareizi. Sevišķi traucēja fakts, ka straume nes pa priekšu duļķi, kas rodas pārvietojoties pa grunti. Kasparam Censonim izdevās šajā upē noķert dažus skaistus asarus, kas tika atlaisti, lai aug vēl skaistāki.

Bet Vītautam Pēterovičam toties šajā upē izdevās kas cits. Kāds ļoti smieklīgs un akrobāta cienīgs triks.
Brienot, vairākas reizes Vītauta kāja aizķērās aiz kāda zem ūdens nogrimuša koka, vai zara, kuru nevarēja pamanīt un vienā tādā reizē šim trikam izdevās arī noslēguma fāze. Vītauta kāja aizķērās, viņš zaudēja līdzsvaru, bet vēl mēģināja balansēt uz vienas kājas un aktīvi vicinot rokas, bet straume un pievilkšanās spēks darīja savu........bladāc! Vītauts bija garšļaukus ūdenī. Tas bija smieklīgi. Pat ļoti! Vītauts, ņirgdams piecēlās kājās, zābakbikses bija pilnas ar ūdeni un visas lietas, kas bija augšējās kabatās - bija samirkušas. Kasparu šis neveiklais Vītauta gājiens arī iepriecināja. Vītauta telefonam gan šis gājiens nepatika. Bet to Vītauts uzzināja tikai vēlāk. Tajā brīdī viņam šķita, ka telefonam nemaz ūdens tik ļoti nav ticis klāt.
Bet pagaidām atstāsim telefonu un pārcelsimies bišku tālāk pa upi. Tieši līdz tai vietai, kur mazākā upīte ietek šajā upītē. Atkal izskatījās ļoti slikti. Arī iztekas posmā tā upīte bija tikpat derdzīga kā iepriekš skatītajos posmos.

Abi tomēr bišku pagājās pa to upīti un ātri vien izdomāja mainīt dislokācijas vietu. Izkāpjot krastā, Vītauts beidzot varēja izliet ūdeni no zābakbiksēm un izgriezt drēbes - jo ārā tomēr nebija nemaz tik karsts.

Pa ceļam uz mašīnu Vītauta telefons signalizēja sms pienākšanu. Kaspars vēl iesmēja, ka to sms vairs nevarēs izlasīt. Un tā arī bija - displejs negribēja radīt! Telefons tika izjaukts žāvēšanai un tāds tas ir arī pašlaik. Pāris mēģinājumi to ieslēgt cieta fiasko - displejs negribēja slēgties iekšā.
Bet, lai paliek telefons. Vītauts un Kaspars drīz vien jau bija pie citas noskatītās upītes. Šī jau izskatījās krietni perspektīvāka, bet ar to mīnusu, ka nebija brienama. Ūdens padziļš un grunts diezgan mīksta.

Tādi izteiktu perspektīvu vietu tur arī īsti nebija, tāpēc Vītauts un Kaspars tur arī ilgi neuzturējās un tika pieņemts lēmums apskatīt vēl vienu upīti. Kartē tika atrasts viņuprāt perspektīvs izvēlētās upes posms un viņi devās turp. Perspektīvs viņš bija ar to, ka tur pēc kartes upītei bija daudz līkumu. Pa ceļam uz izvēlēto upes posmu tika manīta stirna un vanags. Šī ir bezjēdzīga informācija šajā stāstā, bet noklusēt to Vītauts negribēja. Kā arī, tika šķērsota izvēlētā upe. Šeit tā izskatījās diezgan labi. Strauja un perspektīva. Varēja un vajadzēja palikt turpat. Bet nē - jādzenās taču uz izvēlēto posmu, tur tik būs! Tur arī bija. Tur bija purvs! Jā, jā - tieši purvs. Pēc visiem gps un kartēm Vītauts ar Kasparu stāvēja pie izvēlētā upes posma, bet reālajā dzīvē viņi stāvēja pie purva ar melnu un smirdīgu ūdeni. Šeit varēja noķert tikai kādu dēli. Kur palikusi upe?

Nav zināms. Purvs vietām jau bija vispār bez ūdens, bet kur melnais ūdens vēl bija palicis, varēja manīt, ka tas met līkumus, kā bija jāmet tie upei. Nu te ar makšķerēm nebija ko darīt un tuvojās jau arī vakars, nebija laika meklēt jaunu posmu, vai upi. Tāpēc tika pieņemts lēmums bišku paspingot grāvī , kas bija pa ceļam uz mašīnu un doties uz mājām. Pa ceļam uz grāvi Vītauts vēlreiz apstiprināja savu neveiklību. Laužoties, pa brikšņiem, viņa kāja atkal kaut kur aizķērās un viņš nolikās garšļaukus arī brikšņos. Tuvāko purvaino apkaimi pāršalca smieklu lēkme, kuru nebija viegli izbeigt. Tomēr Vītauts un Kaspars nomierinājās un drīz vien bija pie grāvja.


Šis grāvis ar savu straujo tecējumu un diezgan dziļo ūdeni uzvedināja Kasparu uz domu, ka iespējams upe ir mainījusi savu tecējumu un tagad šajā posmā tek pa šo grāvi un kaut kur tālāk atgriežās ierastajā gultnē. Iespējams tā arī ir. Jo priekš grāvja tiešām bija ļoti straujš tecējums un daudz ūdens. Spiningošanai gan grāvis nebija diez ko interesants, jo taisns un ar vienādu dziļumu. Bet toties tieši grāvī Vītautam Pēterovičam izdevās tikt pie pirmās un vienīgās zivs. Tā bija zemmēra līdaciņa, kura tomēr izrādīja diezgan cienīgu pretestību Vītautam un viņa vieglajam spiningam.

Līdaciņa tika nobildēta un atlaista, bet Vītauts un Kaspars devās mašīnas virzienā.
Diezgan nejēdzīgs brauciens jāatzīst. Zivju ziņā un upju apzināšanas ziņā. Vienīgais labums - ekskursija un papildinājums jau tā lielajam upju sarakstam, kurās nekādā gadījumā nevajag atgriezties. Vienīgi tajā lielākajā upē gan varētu vēl kādreiz pacopēt, bet ar parastās klases spiningu. Vairāk cerībā uz kādu līdaku un asari.
Secinājumi, braucot atpakaļ, bija vairāki:
- grūti noķert pumpainu zivteli, ja izvēlās purvus un derdzīgas upes
- ir jābrauc vairāk kā pāris reizes gadā šādos braucienos, jo meistarība iemetienos un upes lasīšanas mākā smagi pieklibo
- ir baigi labi, ka Vītautam ir līdz sausas drēbes, ko pārvilkt
Tā Vītauts Pēterovičs un Kaspars Censonis pārrunāja lietas kas jāuzlabo un jāmaina un kādas taktiskās viltības lai pielieto un kā, lai atrod pareizās upītes. Kamēr abi runāja, uz lauka, kuram viņi tobrīd brauca garām, parādījās kāds nenosakāmas izcelsmes dzīvnieks. Iespējams tas bija slavenais Čupakabra. Vītauts nemaz nešaubījās - tas 100% bija Čupakabra!
Vai bija Vītautam vērts ziedot darba dienu un Kasparam savu brīvdienu, lai abi dzītos tādu gabalu no mājām un uz diviem noķertu dažus asarus un vienu zemmēra līdaku grāvī? Jā, bija! To viņi abi apliecināja savos secinājumos. Tas dzinulis iepazīt jaunas vietas, neskartās dabas skati, dzīvnieki, piedzīvojumi un pieredzīte - tas ir tas, dēļ kā ir vērti tādi izbraucieni arī, ja neizdodās noķert kāroto zivi. Jo ne jau pēc zivs brauca Kaspars un Vītauts. Šīs emocijas nav iegūstamas Rīgā, vai sēžot laivā savā iecienītajā ezerā. Zivju ziņā gan tā sēdēšana laivā vienmēr ir daudz rezultatīvāka, bet tās ir citas emocijas un pavisam cita cope. Arī ļoti feina, bet cita. Laiku, pa laikam, ir vajadzīgi šādi izbraucieni un nav svarīgi vai tie beidzās rezultatīvi, vai nē. Tie vienmēr beidzās ar iegūtiem secinājumiem un pieredzi, kā arī - tas vienmēr ir piedzīvojums!
Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(14 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
pauls

Forši!

02.10.14 Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager