Vel viena skaista diena

Nu tā. Šodien atkal jauni un ne mazāk patīkami iespaidi no būšanas pie ūdens.
Sākumā gan gribēju šo tekstu fotogrāfijai albūmā parakstā ielikt, bet šķiet, ka būs par garu, lai būtu kā komentārs.
Sākās gan viss ne tik cerīgi- ap 11.00 atnākot uz savu ierasto vietu, atklāju, ka mazais līcītis ir pārvilkts ar ledu un arī pārējā platība, kuru parasti apspiningoju, ir kļuvusi par labiem 3 metriem šaurāka... Vēroju, domāju, palikt, vai braukt tālāk un vēl ienāca prātā doma- pat ja es kaut ko tagad te noķeršu- kā es zivi uzdabūšu uz ledus kārtas, lai izstrūrētu krastā... ja paņems divniece kā tas bija otrdien, nepaspēšu noturēt, viņa vienā skrējienā un būs zem tā ledus, bet kā pītā 0.14 uzvedas rīvējot to gar ledus kanti man nav ne jausmas. Ledus sniedzās tālāk, nekā es ar saviem brienamzābakiem varēju tikt, turklāt līst iekšā lai to ledu lauztu manuprāt būtu bijis stulbi- troksnis, liela kustība un zivis- čau! Nolēmu nenokārt spiningu, tas ir, galvu un, ātri salicis ieroci kopā, sāku ķemmēt nelielo neaizsalušo laukumu. Cop!- galā viegli purinās zivs- taču jau pēc pāris mirkļiem pie ledus malas redzu, kā smukais zemmēra līdacēns tiek vaļā no āķa un mierīgi ar līganu astes kustību aizpeld. Ūdens dzidrs, pāris metrus no krasta var redzēt līdz gruntij, super! Debess apmākusies, taču samērā gaiša. Tā tā... saprotu, ka esmu izvēlējies pareizos laikapstākļus, zivij ir vajadzīgais noskaņojums un tas ļoti priecē. Pēc neilga laika pāris metrus sānis no pirmā ņēmiena cop!- un atkal galā ir!! Šoreiz prieki ir vēl īsāki, acīmredzot rotiņa āķis bij knapi aizķēris līdakas lūpu, taču nekreņķējos it nemaz, jo jutu, ka šī jau bija mērs, zaļzeltains sāns uz pussekundi nospīdēja zem ūdens, vareja tā nojaust. Yess, jo tālāk, jo labāk! Pārbaudu āķus- āķi asi, bliežu tālāk.
Pēc tam ilgu laiku klusums, atpeldēja gulbji, kurus acīmredzot kaut kur cilvēki baro, viņi pieraduši un kā duraki bāžas virsū, sirsnīgi nolamāju viņus, tas, protams, nepalīdzēja. Tā jau špinim maz vietas, a te vēl šamie salien. Nu, neko darīt, aizbraucu pārsimts metrus tālāk, pamētāju, nekā. Skatos- niedrēs kautkāds sarkans punktiņs vai kas, izbozu aci kārtīgāk, izrādās- kāds norāvis rotiņu- brienamie zābaki bija tieši tik gari, lai es varētu aizbrist un iegūt savu "sāncenšu" zaudēto munīciju ;) Vējainā laika dēļ pats divreiz brīnumainā kārtā savu rotiņu dabūju laukā no niedrēm, lai gan pirmajā sekundē likās pilnīgs bezcers. Manta ielikta kastē un es nolemju posties mājup, tik atpakaļ braucot vēl uz brīdi piestāju savā vietā un izdomāju pamētāt kaut ko citu. Sāku mainīt mānekļus- plato misiņa rotiņu nomainu pret divdaļīgu spīdīgu "sudraba" ar sarkanu "asti". Rotiņš viegls, ātri ceļas uz augšu, tādēļ pietinu ļoti lēnītēm un cop!!- galā ir un, kā par brīnumu, izdodas ar straujāku kāta kustību uzvelt līdaku uz ledus un izslidinu viņu krastā. Vienīgais pluss tādam ledum- līdaks nevar aizmukt, pat ja tehniski ir virs ūdens un ir izdevies vāji aizķērušos āķi nokratīt nost. Lai nu kā, bet līdaka smuks mērs - 56cm. Tā kā biju ļoti svētīts otrdien ar fantastisku lomu, nolemju līdaku atbrīvot, turklāt mājās esmu viens pats ar puiku, kas ta' viņu ēdīs? Izņēmu no somas fotoaparātu un ar līdaku rokā aizgāju uz 30 metrus tālāk esošo ielu, kur palūdzu kādai sievietei , kura ar bērnu netraucēti devās savās darīšanās, mani nofotografēt ar iegūto lomu, kas arī tika izdarīts. Meitene tikai skatījās un vairākas reizes noteica- "Kakaja bolshaja!", mamma arī īpaši neatpalika un jautāja "I tut takije zhivut?!"
Devos atpakaļ pie ūdens un, tā kā krasts bija aizsalis, ar zābaku ielauzu ledu, ieliku zivi ūdenī un grasījos pastumt uz priekšu lai peld- bet kas tev deva!- ledus biezs,neiet apakšā ;))). Labs ir, aizgāju atpakaļ uz savu vietu, kur parasti stāvu, spiningu vicinādams, un ar slaidu rokas kustību aizstūmu, pagrūdu līdaku uz vaļējā ūdens pusi, skatos, sūdi rallā, viņa var neaizslīdēt un tad ko? Par laimi, līdaka bija aizslīdējusi gandrīz pie pašas plānās maliņas, kur, pateicoties savam svaram, veiksmīgi ielūza ūdenī un pēc 5 sekundēm, sakustinājusi asti, jau bija projām savā dzimtajā stihijā. Savukārt mani gaidīja divritenis un skaists laiks atpakaļceļā.
P.S. Mājās izstāstīju puikam savus piedzīvojumus, pateicu, ka zivi palaidu, viņš nopriecājās un piebilda "Bet tagad kad noķersi, tad ēdīsim!" :))))))))
P.P.S. Rīt Daugava un kājām/rokām darbs...