Iz vēstures Nr.3

Pirmo copes sezonu pavadījis Omītes pavadībā,nākošajā jau jutos pietiekoši liels, lai mēģinātu patstāvīgi līdz Daugavai aizdiegt...Man tak jau 6 gadi bija! Arī Omei bij apnicis manu nīdēšanu klausīties,ka līdz Daugavai jāaiziet...Tā arī pamazām sākās manas patstāvīgā copmaņa gaitas...Vasarā skrēju līdz upei gandrīz katru rītu,līdz ko modos, tā galva pa logu ārā un pētu vai tik lietus nebūs...Pamazām arī copes zinībās biju biku iepraktisējies,zivtiņu nosaukumus iepazinis...Toreiz jau vanšu tilta nebija,bija ponton tilts uz veciem lieliem pontoniem.Līks ,greizs,gandrīz kā patreizējais Dienvidtilts...:) Pontoni apmēram caur katriem 50 metriem bija kopā sastiķēti un kad tam mašīnas pāri brauca,-nelabi grabēja... Tad lūk,kādus 150 m aiz tilta,uz ostas pusi,bija platas granīta kāpnes līdz upju kuģīšu piestātnei.Piestātne bij tīri glauna,-vesala koka mājiņa zaļā krāsā, kas arī bij uz pontoniem uzbūvēta.Taj piestātnē pat neliela bufete bija un biļešu kase.Tad lūk,biju es ievērojis,ka pie tās piestātnes pontoniem varen labi zivtiņa kožas...Zem pašiem pontoniem,vasaras ēnā šamām tur labi patikās uzturēties.Dziļums tajā vietā bija apmēram 3-4 metri.Bija gan mēra asari,gan raudas un breksēni.Kā vēlāk atklāju ,kumpie asari labi uz dzīvām mailītēm ķērās.Mailes tur pat pa ūdens virsu bij noķeramas.Vienu rītu aizskrienu,skatos viens krievu večuks priekšā sēž,kāts milzīgi garš tam rokās bij,aukla resna un pludiņš liels...Kaut ko jau krieviski mācēju vervelēt,un vecais copmanis man atklāja,ka 'na jazja' sēžot...Kas tas 'jazj' par zvēru ,es protams nezināju.Toreiz tā arī to 'jazju' (ālantu) nedabūju redzēt....Nostājos blakus un sāku staipīt savas ierastās zivtiņas...Zivtiņu gana bij,gandrīz vienmēr celofāna maisiņu gandrīz pilnu pieķert varēja...Jāatzīst gan ,ka nedaudz pēc naftas mazuta smakoja...:) Tie maisiņi arī toreiz tikko kā bij parādījušies,vesalus 20 kapeiķus maksāja.Tos ārā nemetām kā tagad,mazgājām un izmantojām daudzkārtīgi...Vienudien jau no rīta puses biju pieķēris gandrīz pillu maisiņu ar mēra zivtelēm,kad garām gar krastmalu pastaigājas krievu oficieris ar kundzi.Ieraugot manu lomu,oficierkundze manāmu interesi sāk izrādīt :kakije krasjivije ribki,maļčik prodaj,ja rubeļ dam...Kas ir 'rubeļs' to es sapratu,pārējo tik aptuveni apjautu...Par vienu rubli toreiz daudz saldējumu varēja nopirkt,arī maizes klaipiņš tik 12 kapeiķus maksāja...Kārdinājums jau bija liels,bet kā es mājās bez loma rādīšos,ar ko palielīšos? Nē, nodomāju,savu lomu neatdošu! :) Tā ofiņu pāris , manu ietiepību tā īsti arī neizpratis,aizgāja tālāk gar krastmalu.... Mājās drīz vien par manām zivju kulēm īpašu sajūsmu vairs neizrādīja,un bieži vien mans loms aizceļoja uz atkritumu konteineriem..

Bet par C&R toreiz pat iedomāties nevarēju....