Iz vēstures Nr. 6

Kad man palika 10 gadi,mamma nolēma pa vasaru uz pionieru nometni sūtīt.Tādas ceļazīmes toreiz vecāku darbavietās arodbiedrība dalīja,par pionieri arī nebija obligāti jābūt...Tā nometne pie Dobelniekiem bija,netālu mazā Juglas upīte.Kad laiks bij silts un saulains,grapas vadītāja mūs līdz upei peldināt vadāja.Tajā vietā vecas dzirnavas un dambis ar tiltiņu pāri upei bija saglabājies.Pāri dambim ūdens nelielā ūdenskritumā jautri pāri krita, -lejpusē dīķveida paplašinājums ar dziļumu 3.5-4 m.Blakus pļaviņa kur bērni bumbu varēja padzenāt...Es toreiz jau zināju,ka pie nometnes netālu upe atrodas,tādēļ jau laikus savu divposmīgo bambuseni līdzi biju ņēmis.Laikam tad tai biju arī mazu spolīti par 60 kapeiķiem klāt piemeistarojis...Tad lūk,kā uz upi,man makšķere līdzi.Pēc peldēm citi puiķi bumbu dzenāt skrien ,es pie upes ar makšķeri...Nekur tālu nost jau netika iet ļauts,bet turpat grupas vadītājas acu lokā jāpaliek.Nu bet ar to arī varēja un vajadzēja samierināties,kā nekā atbildība par bērniem viņai bija jānes...Parasti ķērās asarēni,raudiņas,kāds sapalēns vai grundulis trāpījās.Grunduļi gan bij smuki,apaļi un resni...:) Vienu dienu skatamies,divi veči gar upi iet.Vienam zemūdens šautene un maska ar trubiņu rokās,otram milzīga zive gar kājām zvaslstās ,kā vēlāk izrādījās,- savvaļas sazāns jeb karpa.Zive liela,kādus kg 10 uz aci ...Esot virspus slūžām, kur zāļaināks un lēnāks ūdens,to dabūjuši...Pēčāk es arī mammai masku izdīcu,gribējās tak redzēt, kas tais dziļumos mājo...Ūdens diezgan dzidrs bija,dibenu varēja saskatīt.Zivju arī diezgan daudz varēja saskatīt,bez raudām un asariem arī ālantus, un vasaras sākumā arī vimbu bariņus...Uz ālantiem vienuviet viens večuks niedrainā līkumā parasti sēdēja.Smuki ālanti šamam ķeselē toreiz bija....Citu dienu, pie kāda puikas bija tēvs ar spiningu atbraucis.Skatos,šams no tiltiņa spiningu mētā un pa laikam arī kādu līdaku noķer...Man jau tāda štruma nebija,tādēļ nolēmu uz dzīvo zivtiņu to līdaku piemānīt.Uzliku uz āķa maili vai grunduli,tagad vairs īsti neaceros,iemetu to tā patālāk aiz zālītēm un gaidu....Gaidīju mintes piecpatsmit ,skatos nekas īpaši nenotiek,pludiņš tik lēni staigā te uz vienu ,te otru pusi...Apnika gaidīt,uzlieku makšķeri uz ūdenī iesprausta žāklīša un aiz garlaicības sāku apkārt lūkoties.Te pēkšņi dzirdu, -kāds man kliedz,ka manu makšķeri nezvērs velkot upē iekšā...Skrienu klāt,knapi aiz gala paspēju savu makšķeri satvert un velku to ārā...Bet galā jūtu nopietnu pretestību,bet neko,pēc neilgas cīņas tas nezvērs padodas un tiek krastā izmocīts...Nekas jau īpaši liels nebij,tas nezvērs izrādījās līdaka apmēram 1kg svarā...Bet tā bija mana pirmā līdaka! Toreiz jau liela likās...Visi puikas arī saskrēja uz to zivi lūkoties! Kad gājām atpakaļ uz pusdienām,vadītāja bija tik laipna un nodeva manu līdaku pavāriem .Tad tā arī tika ar draugiem notiesāta...Likās jau nekas īpašs,asaris man labāk garšoja...Toties vakara līnijā, man kā dienas varonim un lielās līdakas ķērājam,tika tas gods nolaist mastā plīvojošo nometnes karogu.Nu vareni lepns tad jutos....:))